«Mani politiskais huligānisms plēš vai pušu, man ļoti grūti valkāt manu saskaņas žaketi,» negaidīti atklāja Saskaņas centra līderis Jānis Urbanovičs, aprīļa beigās atbildēdams uz krievu interneta portāla imhoclub.lv jautājumiem.
Tiešām simpātiski: Urbanovičs nav nekāds stīvais penālis, kam tikai viena pildspalva iekšā un tā pati tukša. Citkārt viņš pauda, ka ar Visu Latvijai! politiskajiem huligāniem un citiem nacionālistiem cīnīties esot bezjēdzīgi, tomēr ir plāniņš, kā pievarēt nepareizos gaisa jaucējus.
Skaidrs, ka dziesma ir par Visu Latvijai!TB/LNNK organizēto parakstu vākšanu referenduma sasaukšanai, kas izšķirtu jautājumu par izmaiņām Satversmes 112. pantā, kam vajadzētu skanēt tā: «Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību latviešu valodā. Pamatizglītība ir obligāta.»
Tracis uzmilza par nekrietno vēlmi – ieviest valsts finansētajās skolās mācības tikai latviešu valodā, sākot ar 2012. gadu un 1. klasi. Loģiski, jo šeit vismaz pagaidām ir Latvija un vakar vēl nebija atcelts Valsts valodas likums, kas deklarē latviešu valodu par valsts valodu. Krievvalodīgo gaudas par diskrimināciju, ko esot radījuši latvieši, nodevīgi izplatot savas nacionālistiskās idejas, nešķiet ievērības cienīgas. Interesantāk ir iepazīties ar latviešu atziņām šodien uzsāktās parakstu vākšanas sakarā.
Kārlis Šadurskis (Vienotība) mācībvalodas maiņas iniciatīvu dēvē par «nepārdomātu un vieglprātīgu», jo uzskata, ka netiks savākti vajadzīgie 153 000 parakstu, lai ierosinātu referendumu. Līdz ar to ikviens pēc tam varēšot teikt, ka latvieši paši nevēlas pārmaiņas. Universitātes profesors Juris Rozenvalds nosauc referenduma rosinātājus par «izteikti provokatīviem», bet «aiz skaistiem vārdiem slēpjas opozīcijas partijas mēģinājums parādīt, ka mēs vēl esam un cīnīsimies». Provokācijas, vieglprātību un izrādīšanos pārmet arī daži citi politiķi. Un tas ir normāli, jo nevar gaidīt, ka pozīcija atbalstīs opozīciju, un minētie riski eksistē ikviena izšķirīga jautājuma risināšanā. Taču apgalvojumu par «skaistiem vārdiem» var drīzāk uzskatīt par Rozenvalda kunga izrādīšanos, sak, mēs, profesori, arī mākam smuki parunāt. Bet kopumā šīs ķīseļainās aktivitātes atgādina līkmuguraina latvieša paradumu: uztraukties, ka tik kungs nav kaut ko nepareizi sapratis...
Protams, varētu piekrist viedoklim, ka skolu mācībvaloda nav pirmās svarīguma pakāpes jautājums, jo šodien daudz būtiskākas ir eksistenciālas problēmas, piemēram, elektrības tarifi un pārtikas cenas. Taču, kad pēc dažiem gadiem pat sadzīviskās situācijās mums, iespējams, nāksies runāt tikai krieviski, tad sašutumā stenēt būs par vēlu, jo krievu valoda, mūsu pašu neuzņēmības iesmērēta, valdīs ne tikai maskačkās un bolderājās, bet arī visur citur. Pilnīgi visur.
Latviešu valodai ir iespēja beigties. Par to brīdina daudzi, arī komponists Zigmars Liepiņš: «Parakstīties par referenduma ierosināšanu un pēc tam nobalsot referendumā par latviešu valodu – tā ir vienīgā iespēja, kā saglabāt mūsu valodu. Tautas skaitīšana jau parādīja murgainu ainu, un tas ir pēdējais zvans latviešu tautai un tās valodai.» Striktā nostāja valodas jautājumā jau ir izraisījusi pretreakciju: pazīstamie krievu (?) šovinisti Lindermans un Osipovs jau sarīkoja kampaņu par krievu valodu kā otro valsts valodu. 10 000 parakstu viņi savāca īsā laikā, un par vieglprātīgu drīzāk jāatzīst VL! līdzpriekšsēdētāja Imanta Parādnieka teiktais, ka šie cilvēki varot «pukstēt», cik grib, jo «viņi ir nulles, un nav vērts tam pievērst uzmanību».
Diemžēl ir vērts. Lindermana un Osipova marginālās, pretvalstiskās aktivitātes sākotnēji izskatījās kā lepni vientuļas cīņas metodes par krievu lietu. Tagad ir cita situācija: SC līderis Urbanovičs neslēpj, ka abas odiozās personas ir «mūsu pašcieņas bruņinieki» un ka ir dažādi jāsekmē viņu iniciatīva par krievu valodu kā otro valsts valodu. Urbanovičs, vēl martā nosodīdams abu cīnītāju aktivitātes, tagad uzsver, ka akcija par krievu valodu Lindermana kompāniju «reabilitē, lai kādas muļķības viņi līdz šim darījuši un darīs». Personīgi viņš neatbalstīšot Lindermana akciju: ir dots Saeimas deputāta zvērests, solot stiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Taču tas netraucē Urbanovičam aicināt domubiedrus parakstīties par krievu valodu. «Tā ir goda lieta. Gan jūsu, gan mūsu,» internetā aģitē Saeimas deputāts. Bet «jūsu un mūsu goda lietas» karstos kartupeļus no ugunskura ārā labāk lai velk Lindermans, jo «jāparāda, ka krievi Latvijā var dot pretsparu».
Salīdzinot ar Lindermana aktivitātēm, vislatviešu ceļš uz referendumu ir latviski maiga pastaiga pa miglainu pļavu – nevar zināt, vai staigātājs iekāps govs pļekā vai ne, tas ir, izgāzīs referendumu vai ne. Bet piedzērušos krievu pusaudžu simti, kas 9. maija vēlā vakarā klīda pa Vecrīgu, agresīvi maurodami Rossija, Rossija!, atgādināja, ka vismaz pagaidām nacionālo saskaņu gaidīt ir tikpat bezjēdzīgi kā cerēt uz Ziemsvētkiem maijā, kā mēdz teikt Rīgas mērs Ušakova kungs. Ja vislatviešu rosinātā parakstu vākšana un referendums neizdosies, lindermaniešiem un līdzīgiem krievu lietas cīnītājiem rokās būs tādi trumpja dūži, ka ar tiem varēs Ziemsvētkus rīkot ne tikai maijā, bet katru mēnesi: vismaz dažam labam līkmuguras latvietim tiks kāds prieciņš.