Zatlers neder, Zatleram jāturpina

"Valsts prezidenta amata kandidāta Valda Zatlera bijušais kolēģis, ķirurgs ar "zelta rokām" Āris Auders prasīja naudu no pacientiem un par to tika notiesāts. Zatlers neesot prasījis, taču atzīst, ka ņēma, ja viņam deva, un vēlas kļūt par Valsts prezidentu."

Tā rakstīja Aivars Ozoliņš laikrakstā Diena 2007. gada 25. maijā. Un vēl viņš turpat rakstīja: "Valdošā koalīcija pēc kandidātu meklēšanas farsa izvēlējusies tik neticami nepiemērotu, ka gluži vai jāvaicā, vai tā nav daļa no slepenajām shēmām, lai "uzmestu" arī viņu un tad uz skatuves uzlaistu kādu "īsto". (..) Izgāzusies un diskreditējusi sevi, valdošā koalīcija stūrgalvīgi gatavojas iegāzt un diskreditēt Latvijas valsti. To vēl var novērst. Ja koalīcija neatjēgsies no korporatīvā truluma un neatsauks savu kandidātu, Zatleram, kas apgalvo, ka esot patriots un nenovēl Latvijai kaunu, pieklātos savas valsts labā pašam atsaukt savu kandidatūru amatam, kuram viņš nav piemērots un kurš nav piemērots viņam." Šai indīgajai paskvilai bija uzlikts virsraksts Zatlers neder.

Valsts prezidenta Valda Zatlera ievēlēšanas negatīvais fons, ko 2007. gadā radīja laikraksts Diena, ir piemiņas vērts kaut vai tāpēc, ka toreiz perfekti parādīja, kā ar mērķtiecīgu un ilgstošu kampaņu var pazemot un noniecināt cilvēku, kurš vēl nav paspējis pateikt ne pušplēsta vārda, kur nu vēl kaut ko izdarīt. Zatlers tolaik, protams, pat nenojauta, cik sāpīga būs Dienas ņirgāšanās. Ja zinātu, droši vien rūpīgi pārdomātu, vai viņā ir vēlme uzzināt par sevi daudz ko tādu, ko viņš pirms tam nav pat nojautis. Tomēr Zatlers riskēja, un viņu ievēlēja par Valsts prezidentu. Viņa prezidentūras sākums bija aizķeršanos pilns, tomēr vienu lietu gan viņam nevar pārmest: viņš nemēģināja atbildēt uz Dienas gānīšanos.

Taču kādā jaukā brīdī vesels pulks Dienas taisnības cīnītāju, sapratuši, ka savus uzskatus šajā izdevumā vairs nevar tik brīvi paust, lepni pameta laikrakstu un nodibināja žurnālu Ir. Un notika brīnums: komentētāja Ozoliņa uzskati mainījās līdz ar pārcelšanās vējiem. Protams, neuzdrošinos apgalvot, ka uzskatu maiņa gadījās tālab, ka žurnāla īpašniekiem bija cita pārliecība par vienu vai otru jautājumu. Pieņemu, ka Ozoliņa kungs vienkārši izauga savā garā, dvēselē un analītiķa spriestspējā.

Bet brīnums bija, raugi, šāds. Žurnālā Ir Aivars Ozoliņš pērnā gada decembrī lasītājiem vēstīja: "Mums ir veicies ar prezidentiem – visi trīs pēc neatkarības atjaunošanas ievēlētie iesācēji politikā pirmajos četros gados amatā pratuši izaugt par valstsvīriem ar savu patstāvīgu svaru un autoritāti sabiedrībā un politiķu aprindās." Neticu savām acīm! Vēl 2007. gadā Ozoliņš nicinoši runāja: "Un, starp citu, nez kā jutīsies Vaira Vīķe-Freiberga, kad viņai pēc termiņa beigām daudzajos ārzemju braucienos vaicās, vai Latvija legalizējusi kukuļņemšanu vai vismaz nodokļu nemaksāšanu?" Tagad, izrādās, "prezidents ir godam pildījis savus pienākumus, viņa rīcība smagākajos krīzes brīžos ir palīdzējusi glābt valsti no katastrofas, un viņa atbalsts Valda Dombrovska ekonomikas atveseļošanas un budžeta sakārtošanas programmai vienmēr bijis stingrs". Ozoliņš optimistiski piebilst: "Prezidentam, tāpat kā šai valdībai, jāturpina strādāt."

Tas, ka prezidents "atbalsta Dombrovska politiku", manuprāt, nav nekas cildināms. Šāds "atbalsts" drīzāk var izraisīt nepatiku un neizpratni, nevis aplausus. Vai Ozoliņa kungs, cildinādams pirms tam paša apņirgto Valdi Zatleru, ar šādu "atbalstu" atkal mēģina viņu pazemot? Kuram vēl nav skaidrs, ka Dombrovska politika, ja to vispār var saukt par politiku, patiesībā ir lēni lienoša bīdīšanās bezdibenī? Ar neprognozējamu nodokļu audzēšanu, ar muļļāšanos visos iespējamajos jautājumos, ar bezjēdzīgu klanīšanos starptautiskajiem aizdevējiem un visām citām kaitinošajām parādībām, kas tik raksturīgas šai valdībai.

Jā, Ozoliņa kungam, kurš savas attieksmes kažoku ir pārmetis uz otru pusi, var piekrist tajā apgalvojuma sadaļā, kurā viņš teic, ka Zatleram jāturpina strādāt. Bet ne tajā, kurā viņš saka: kopā ar šo valdību. Tomēr negribas iešļūkt bezdibenī, kaut arī ar prezidentu, kurš "godam pildījis savus pienākumus".

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.