2007. gadā bijušais Jūrmalas domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis kādā intervijā atzinās: «Esmu rakstiski vairākkārt iesniedzis savus priekšlikumus saistībā ar Jūrmalas attīstības plāna grozījumiem. Atbildes nav.
Esmu piedalījies publiskajās apspriešanās, bet man radās iespaids, ka mans un citu ekspertu viedoklis tiek ignorēts.» Tagad, apspriežot jauno pilsētas teritoriālo plānojumu turpmākajiem 12 gadiem, izskatās, ka ekspertu viedokli uzklausa, bet... tāpat neņem vērā. SIA Grupa93, kas piedāvā savu plānojuma versiju, veiksmīgi ir radījusi iedzīvotāju piedalīšanās šķietamību: notiek sabiedriskās apspriešanas, kurās ir daudz vairāk protestu un iebildumu nekā atbalsta, taču plānojuma autori nesteidz pārskatīt dažas savas dīvainās nākotnes versijas. Tā kā strīdu par pilsētas attīstības koncepciju ir ļoti daudz, apspriešana ir pagarināta līdz 17. martam.
Neatkarīgā piedāvā interviju ar Leonīdu Alksni, cilvēku, kurš 20 gadus ir bijis Jūrmalas galvenais arhitekts.
– Jūs piedalījāties sabiedriskajā apspriešanā, un jums bija daudz priekšlikumu. Kā vērtējat jauno pilsētas plānu?
– Jā, esmu ar to rūpīgi iepazinies. Taču projekta analītiskajā daļā nevarēju ieraudzīt domes deputātu, Būvvaldes, vides aizsardzības un citu dienestu amatpersonu nostādnes un prasības projekta autoriem par iespējamajiem attīstības virzieniem, par problēmām, kuras vajadzētu risināt jaunajam projektam. Ja būtu konkrēti pateikts, ka nedrīkst līst dabas pamatnēs, tad droši vien nebūtu šo absurdo priekšlikumu par betonētām promenādēm pludmalē, par daudzstāvu apbūvi kāpās un vēsturiskās apbūves vietās.
– Kādas problēmas redzat šodienas pilsētā?
– Pilsēta kā kūrorts mirst. Tā nefunkcionē atbilstoši kūrorta mērķiem un prasībām. Ko darīt? Pirmām kārtām Saeimai ir jārada likums par Latvijas kūrortiem. Jāpanāk valsts atbalsts nacionālo kūrorta vērtību saglabāšanai un racionālai to izmantošanai. Jālauž privatizācijas līgums ar Ominasis Latvia, jo tas nav izpildīts. Tāpat jālauž līgums ar minerālūdens dziļurbumu un dūņu lauku privatizētājiem, jāsaprot, ka kūrorts Ķemeros var atdzimt tikai tad, ja sāks strādāt jauna kūrorta poliklīnika. Ir jābūvē jauna poliklīnika! Šo prasību Ominasis Latvia nav izpildījusi. Žēl, ka esam bijuši tik tuvredzīgi, ka vērtības, kas mums piederējušas, aizlaižam pa roku galam – ar to domāju Eižena Laubes projektēto balto kuģi – Ķemeru sanatoriju. Bet tajā pašā laikā no valsts budžeta investējam, manuprāt, apšaubāmajā Birkerta betona kalnā, ko nezin kāpēc dēvē par gaismas pili... Kļūda attiecībā uz Ķemeriem ir labojama: Ķemeru sanatorijai ir jākļūst par valsts akciju sabiedrību (kā tas bija līdz 1940. gadam), daļa akciju – atbilstoši ieguldījumam – varētu piederēt arī SIA Ominasis Latvia. Nacionālajām vērtībām jāpieder valstij, tas ir, mums. Lai maksimāli izmantotu Jūrmalas dabas vērtības, arī Lielupes–Dubultu zonā būtu nepieciešama kūrorta poliklīnika. Tās iespējamā atrašanās vieta jānosaka jaunajā projektā. 1971. gada ģenerālplānā tā bija paredzēta Dzintaros, bet tagad tajā vietā uzceltas dzīvojamās ēkas.
– Manuprāt, tieši pateicoties aplamajam plānojumam, Jūrmala jau sen pārvērtusies par Rīgas, kā arī Maskavas un Sanktpēterburgas guļamvagonu.
– Jā, to atzīst arī jaunā projekta autori. Bet kāpēc tādā gadījumā jāparedz jaunu daudzstāvu māju celtniecība, turklāt dabas pamatnēs? Tajā pašā laikā nav nekādu priekšlikumu par dzīves līmeņa uzlabošanu esošajās daudzstāvu dzīvojamajās teritorijās – Kauguros, Dubultos, Bulduros. Vai tiešām tur viss kārtībā ar apkalpošanas infrastruktūru? Nu protams, ne. To arī atzīst projekta autori, citēju: «Vērojama publiskās un sociālās infrastruktūras un pakalpojumu kvalitātes pazemināšanās.» Skaidrs, ka tāpēc projektā vajadzētu būt priekšlikumiem par minēto funkciju objektu iespējamo izvietojumu. Vajadzētu norādīt gājēju ceļus no dzelzceļa stacijām uz pludmali un upi, pie šiem ceļiem paredzot sabiedriskās apkalpošanas objektus. Un nevis pludmalē! Beidzot taču jāsaprot, ka pludmalē un kāpās neko kapitālu būvēt nedrīkst. Jāatsakās arī no daudzstāvu dzīvojamās apbūves bijušā zvejnieku kolhoza Uzvara ražošanas teritorijā. Tajā vietā jāparedz sabiedrisku sporta un atpūtas objektu celtniecība. Nebūtu slikti starptautiska jahtu osta. Varētu rezervēt vietu nelielai zivju pārstrādes ražotnei vietējo zvejnieku vajadzībām, lai saglabātu vecās tradīcijas. Kurš jūrmalnieks gan neatceras, kā smaržoja tikko žāvēti lucīši un reņģes! Šādi objekti veicinātu tūrisma attīstību.
– Projekta autori konstatē, ka «Lielupes grīva regulāri aizsērē, tādēļ jahtas un kuģi neienāk». Tā vietā, lai domātu, kā padarīt upi drošu un kuģojamu, projektētāji piedāvā būvēt betona dambjus palieņu pļavās. Bet ko tad īsti darīt?
– Projekts uz šo jautājumu atbildi nesniedz. Bet mērķim vajag būt tādam, kas novērš minētos trūkumus. Lielupe ir dziļākā upe Latvijā, vietām tā sasniedz vairāk nekā 20 metru dziļumu, bet palu laikā tās ūdeņi grauž krastu līkumu ārējās malas. Vislielākās nepatikšanas bijušas Dubultu–Majoru līkumā, Druvciemā un Valteros. Dzelzceļa līnija kopš 1877. gada uz jūras pusi pārnesta trīs reizes. Pats biju liecinieks krasta iegruvumam, kas 50. gados notika skaistā, saulainā augusta dienā Druvciemā, kad apmēram 200 kvadrātmetru krasta gabals ar skaistām, augstām priedēm pazuda upes dzelmē. Tas notika lēnām, un cilvēki, kuri atpūtās upes krastā, paspēja izglābties. Pēc tam meklēja veidus, kā upes bīstamību mazināt. 70. gados Dubultu–Majoru upes līkumā iebūvēja straumi bremzējošus šķēršļus, izraka Varkaļu kanālu ar slūžām, lai aizvadītu palu ūdeņus uz Babītes ezeru. Savukārt upes iztekā jūrā bija paredzēts uzbūvēt 400 metru garus molus, lai novērstu upes grīvas aizsērēšanu. Domāju, ka pie šā jautājuma izpētes un analīzes vēl jāatgriežas, lai upi padarītu kuģojamu.
– Jāatzīst, ka upju krasti parasti ir iemīļota atpūtas vieta gan pilsētniekiem, gan tūristiem. Iespējams, projekta autoru ideja par promenādi Druvciemā un Valteros nav slikta. Savukārt ierosinājums apbūvēt pludmali gan ir murgains.
– Druvciema un Valteru ideju – atbalstu. Var veidot mākslīgu promenādi starp Majoriem un Dubultiem, un tas būtu kājnieku tilts starp esošajiem šķērsmoliem. Šo promenādi varētu savienot ar Majoru un Dubultu stacijām, tā likvidējot gājēju plūsmu krustošanos ar dzelzceļu un transporta lineāro maģistrāli viena līmenī. Staciju tuvumā varētu piestāt arī kuģīši. Taču uzsveru: nekādas mākslīgas betona promenādes pludmalē un molus jūrā (Bulduros)! Šādi priekšlikumi ir svītrojami.
– Projekta autori uzsver, ka «ar pārspīlēti lielu vērienu risināta transporta attīstība 1971. gada ģenerālplānā». Vai tā ir? Manuprāt, šis jautājums palicis gandrīz bez ievērības.
– Tādiem projekta autoru apgalvojumiem nevaru piekrist. Un šajā projektā vispār nav nekādu priekšlikumu transporta attīstībai. Taču nāksies diskutēt par šādiem jautājumiem. Vai tilts pāri Lielupei vēlams Dubultos vai Valteros? Kurā gadījumā tas vieglāk pieslēdzams esošajam ielu tīklam? Vai nākotnē jābūvē jauna lineārā maģistrāle blakus dzelzceļam? Manuprāt, būtu lietderīgi vienā trokšņa koridorā apvienot dzelzceļu un autotransportu, tā uzlabojot dzīves kvalitāti tiem, kas dzīvo starp dzelzceļu un jūru.
– Tradicionālais priekšstats par Jūrmalu: šeit ir veselīgs priežu gaiss. Izskatās gan, ka tas aizplūst līdz ar lapu koku ekspansiju pilsētas mežaparkos. Arī par to pilsētas attīstītāji nedomā.
– Jūrmalas vecās priedes iet mazumā, tās mirst kā jebkurš dzīvs organisms. Projektā vajadzētu noteikt tās vietas, kurās lapu koki ņēmuši virsroku. Tos vajadzēs izcirst un vietā stādīt jaunas priedes, lai pēc 50 vai 100 gadiem Jūrmalā vēl augtu priedes.
– Ko redzat pozitīvu jaunajā projektā?
– Tajā ir daudz precīzāks un noteiktāks teritorijas funkcionālais zonējums. 1995. gada projektā bija tā dēvētās jauktās apbūves zonas, kas noveda pie daudziem apbūves absurdiem, piemēram, daudzdzīvokļu māju celtniecības ģimenes māju zemes gabalos. Pilsētas attīstītājiem tomēr gribu likt pie sirds: atcerieties, ka Jūrmala ir pilsēta mežaparkā, tāpēc nedrīkst paredzēt augstbūves (10 metri un vairāk) vēsturiski izveidojušajās apbūves zonās. Diskomfortu, ko rada šāda apbūve, taču esam pieredzējuši padomju laikos. Kempingus pilsētas teritorijā neparedzēt, izvietot tos pie iebrauktuvēm pilsētā. Un galvenais – likt mierā dabas pamatnes, kāpu zonu un pludmali.