Oligarhu izvades pasākums bija kā laikus pasniegta karote precīzi noteiktā ēdienreizē. Gaumīgi greznota ar dažu sabiedrībā zināmu cilvēku klātbūtni un dezinficēta šķīstā oligarhu sadedzināšanas ugunī.
Scenārijs – neuzbāzīgs un draudzīgs, vadītājs Viesturs Dūle – atturīgi asprātīgs, tieši tāds pats kā savulaik izcilajā TV raidījumā Savādi gan. Vienvārdsakot, sponsori bija pacentušies, lai viss noritētu, kā mēdz teikt, čikiniekā. Un viss beigtos izcili labi, ja vien tas urķis Domburs savā raidījumā Kas notiek Latvijā? nebūtu nelietīgi atsēdinājis politiskos šovmeņus. Proti, TV raidījuma sausais atlikums bija tāds, ka tautas nīsto oligarhu izvade patiesībā ir bijusi vien tāda niekošanās ar pīrādziņiem, labākajā gadījumā – pusaudžu delverības, piepildot papīra turzas ar ūdeni un metot tās no trešā stāva uz garāmgājēju galvām, sak, re, kādi mēs varoņi!
Vai nu tā būs, nodomāju. Pilsonisku drosmi un piemēru taču parādīja šovu dīva Baiba Sipeniece, atteikdamās no Ventspils pilsētas svētku vadīšanas, jo viņa vairs nevarot stāvēt uz skatuves līdzās «mazajam baronam». Nesaprātīgi ļautiņi saka: savādi gan, vienmēr varēja, tagad vairs nevar. Bet kā jūs nesaprotat: tieši 2. jūnijā taču nāca tā sapratne, ka visu Latviju viņai un viņas bērniem nozaguši «trīs oligarhi»! No viņu ietekmes, naudas un citiem zirnekļa tīkliem publiski atteicās arī kāds reklāmists, aktieris, tur rēgojas arī viens otrs dziedātājs, kas gadu gadiem – protams, pirms 2. jūnija! – ir uzstājies uz «mazā barona» skatuves. Tagad, protams, vairs ne skaņas. Jo iestājies nesadarbošanās princips.
Kaut gan tas ir tikai pirmais solis «trīs oligarhu» apkarošanā, tas ir kas vairāk par nevarīga bērna sākumsteberējumu: tauta ir sapratusi, ka var protestēt. Nu, labi, tautas daļa. Pirms tam tautai neradās vēlme protestēt pret pensionāru apcirpšanu, pret nodokļu un nodevu nekontrolētu kāpumu, pret elektroenerģijas un citu energonesēju tarifu paaugstināšanu. Varbūt vēlme arī radās, taču – tikai virtuves sarunu līmenī. Un kāpēc ne ārpus virtuves? Tāpēc, ka protestēt pret kaut kādu amorfu parlamentu vai izplūdušu valdību nav jēgas, jo savulaik pat Imants Ziedonis atzinis: ja prasa, kas te vainīgs, tad teic – viss kolektīvs, un tad tu vienmēr būsi no atbildības brīvs... Bet nu beidzot ir «trīs oligarhi», trīs konkrētas personas, kuras itin viegli ir vainot valsts sagraušanā. Jo vairāk un dziļāk taču vairs nav jādomā!
Simpātiski, ka «trīs oligarhi» tiek vajāti un dedzināti par viena cita oligarha – jebkuras nacionālas valsts ienaidnieka Sorosa – naudu, savukārt padomi, kā to labāk izdarīt, tiek prasīti no valdošajām aprindām – no Vienotības iepelēkā kardināla Edgara Jaunupa, proti, no cilvēka, kas pārstāv valsts un tās iedzīvotāju cerību sagraušanas arteli. Simpātiski, ka netiek šķiroti līdzekļi, jo idejas vārdā visi paņēmieni ir labi. Arī tie, kas apmuļļā cilvēku domāšanu līdz tādai pakāpei, ka daudzi gatavi dedzināt ne tikai salmu biedēkļus, bet arī dzīvus cilvēkus. Tiktāl nu esam nonākuši savos viduslaikos.
Noliekot tehnoloģiskās lelles – sabiedrībā pazīstamus cilvēkus – pūļa priekšā un raustot tās vajadzīgajā kustību amplitūdā, kā arī apvienojot to visu ar sociālo tīklu aktivitātēm, tiek panākts bīstams efekts: daļa sabiedrības ir gatava uz grautiņiem, uz jebkuru destruktīvu rīcību, atliek tikai iemest dzirksteli. Lai arī cik labestīgi būtu dzirksteles metēju nodomi «nepieļaut 1905. gadu», viņi vairs nebūs šīs situācijas noteicēji.
Tā vien izskatās, ka ir spēki, kam izdevīgi, lai valstī iestātos haoss. Izskatās, ka galvenais ir nevis tiesiski izvērtēt zagļu vai nezagļu vainu vai nevainību, sabiedrībai vienojoties par kopīgiem mērķiem, bet gan savstarpēji sarīdīt atsevišķas sabiedrības grupas. Kas no tā iegūstams? Brīva teritorija. Lielākā daļa aizbrauks mazgāt dārzeņus uz anglijām vai īrijām, mazākā paliks šepat, bezcerībā gaidot pēdējo stundiņu. Bet viena, taču nozīmīga daļa sadarbosies ar tiem, kas būs laimīgi ieguvuši teritoriju, kas kādreiz saucās Latvija.
Viss, kas še noticis pēdējā laikā, diemžēl liecina par kādu lielāku plānu, ko sacerējuši ne jau kādi trīs ar pārdabiskām spējām apveltīti vietējie ļaundari, bet gan gudrinieki ārpus Latvijas. Par to daiļrunīgi stāsta gan valdošo aprindu iztapīgā centība, mērķtiecīgi nīcinot tautu un valsti, gan uz vieniem vārtiem organizētās aktivitātes, kuras tiek iedēstītas līdz izmisumam novestajos cilvēkos.
Un tostarp trīs valsts varas balsti šobrīd ir vairāk nekā nestabili: Saeima ir melanholiska, jo pusatlaista, valdība – nogaidoši depresīva, jaunievēlētais prezidents – zvērestu vēl nenodevis, bet jau nonievāts. Tiešām optimistiska situācija. Ko darīt mums, kas rudenī vēlēšanu listēs atkal meklēs vārdus, uz kuriem paļauties? Nomierināties un padomāt. Un nemēģināt nogaršot visus ēdienus, kas izskatās kārdinoši. Pat ja tos piedāvā ar gaumīgu, dezinficētu un pareizi veidotu karotīti. Labākajā gadījumā var pārēsties, sliktākajā – ievēlēt tādus spēkus, kas apēd mūs pašus.