Man noteikti būtu grūtības iegūt izglītību dzimtajā – latviešu – valodā, ja es dzīvotu Krievijā. Tikpat lielas šīs grūtības būtu, ja es dzīvotu, piemēram, Francijā, Spānijā vai jebkurā citā valstī. Jo tur valsts valoda ir titulnācijas valoda un tur valsts apmaksā pamatizglītību, kas tiek sniegta šīs valsts valodā. Protams, ir nianses, taču tās nemaina lietas būtību.
Bet izņēmums, raugi, ir Latvija. Vismaz tā uzskata Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, kārtējo reizi uzstājot, ka «Latvijai un Igaunijai ir jāizpilda starptautisko organizāciju noteiktās rekomendācijas par krievvalodīgo minoritātes tiesībām uz savas dzimtās valodas lietošanu šajās valstīs». Proti, Latvijā un Igaunijā esot grūtības iegūt izglītību krievu valodā, un tā izrādījusies nopietna problēma, kuru «mēs risinām, pamatojoties uz vērtībām, kas ir kopīgas visai Eiropas civilizācijai». Inteliģento frāžu kalējs Lavrovs, šķiet, nav pamanījis to, ka, pirmkārt, Latvijā neviens nav aizliedzis krieviski runājošajiem sazināties viņiem saprotamā valodā, bet otrkārt – krieviem nav nekādu problēmu «iegūt izglītību krievu valodā». Pagaidām nav. Kā būs tālāk, to nezina pat Lavrova kunga krietnie izlūki. Bet ir arī treškārt: kāpēc Krievijas ārlietu ministrs atkal jaucas svešas valsts iekšējās lietās? Vai savējo pietrūkst? «Eiropas civilizācijas» piesaucējs varētu tikpat sirdīgi palūkoties arī uz savas valsts minoritāšu tiesībām.
Bet ko nu par to. Nevar taču gribēt, lai dižvalsts uz sava ķermeņa pamana kaut kādu sīkbūtnīgu infuzoriju ņurcīšanos. Toties tēvišķīgais ērgļa skatiens ir vērsts uz kaimiņiem – latviešvalodīgajiem un igauņvalodīgajiem, kas atļāvušies abižot krievvalodīgos. Kas tā par tautību – krievvalodīgie? Vai tiešām Lavrova kungam tā jānoniecina nacionālās minoritātes, kas nav publiski apliecinājušas konsolidāciju uz krievu valodas bāzes, visas pašaizliedzīgi kļūdamas par krievvalodīgo tautību? Protams, gan Latvijā, gan Igaunijā ir asimilējušies dažādu tautību pārstāvji, kuri diemžēl vairs nerunā un nedomā dzimtajā valodā, taču tādu nelaimīgo nav vairākums. Un tā nu Lavrova kungs metas aizstāvēt iedzīvotāju grupu ar dīvaino nosaukumu – krievvalodīgie, kas piedevām vēl esot minoritāte gan Latvijā, gan Igaunijā.
Protams, dižvalstij dažkārt ir izdevīgi tēlot ciema muļķīti, kas nezina ne rīta, ne vakara, par minoritāti nodēvējot to cilvēku kopumu, kas tāds nav, bet izglītības jautājumu pavēršot otrādi – tā, kā tas nav pieņemts nevienā Eiropas valstī. Laikam jāatgādina Lavrova kungam, ka 1949. gadā ANO tika pieņemta deklarācija, kurā norādīts, ka okupētājvalsts nedrīkst iepludināt savus pilsoņus okupētajā valstī. Ja tas tomēr noticis, iepludinātos nevar dēvēt par nacionālo minoritāti. Tas nozīmē, ka tie PSRS pilsoņi, kas pēc 1940. gada 17. jūnija (pēc padomju okupācijas) ieradās Latvijā, nav minoritāte. Citādi, protams, ir ar tiem, kas dzīvoja Latvijā pirms padomju okupācijas, un viņu pēctečiem. Tie cilvēki, kuri okupācijas aktīvajā fāzē, kas ilga desmit gadus, ieradās no PSRS un ieņēma militārus, civilus vai drošības iestāžu amatus un kam bija mērķis pārvaldīt Latviju, bija okupanti, savukārt viņu ģimenes locekļus varēja dēvēt par civilokupantiem. Pārējie, kas bēga no PSRS, meklējot labāku dzīvi, bija vienkārši migranti. Te nu līdz nacionālajai minoritātei tālu kā līdz cūkfermu celšanai uz Marsa.
Tad par ko vispār Lavrova permanentais satraukums? Par to, ka «krievvalodīgos» kārtējo reizi kāds apdala? Vai tikai nebūs otrādi? Lavrova kungam jāpalūkojas, cik krāšņi katru gadu izdodas viņa valsts svētki 9. maijā Pārdaugavas karātavu kalniņā pie t.s. uzvaras pieminekļa. Ir taču tik jauki, ka neviens – ne valsts, ne politiskā, ne sadzīviskā līmenī – neprotestē, kamēr Lavrova «krievvalodīgie» svin okupantu svētkus Latvijas galvaspilsētā. Un neviens viņiem tur netraucē «lietot savu dzimto valodu».
Bet žēl gan, ka netraucē. Ne jau savu valodu lietot, bet vīzdegunībā demonstrēt iedomāto pārākumu pār pamatnāciju, kas savulaik – apstākļu skarbi spiesta – deva dzīves vietu gan okupantiem, gan migrantiem. Šāda iedomība nepiestāv pat Lavrova kungam.