Tautas skaitītāji diez vai sagrabinās divus miljonus Latvijas iedzīvotāju: ne tikai tāpēc, ka daļa cilvēku vienkārši nevēlas tapt saskaitīti, bet galvenokārt tālab, ka pēdējos gados prom no Latvijas devušies ap 200 000 tautiešu, zaudējot cerības dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi savā dzimtenē Latvijā.
Traģiskas ironijas piesātināti ir bijušā kompartijas bosa Alfrēda Rubika nesen teiktie vārdi: «Lai patiesi mīlētu savu zemi, jābūt iespējai te strādāt, paēst, dzemdēt bērnus. Ja to šeit nevar, tad tas patriotisms, piedodiet... Es saprastu, ja būtu karš, bet kara taču nav! (..) Ja tagad tautas skaitīšanā būs divi miljoni iedzīvotāju, tad kur palikuši tie, kas te dzīvoja padomju gados? Toreiz te bija 2,65 miljoni iedzīvotāju.» «Riebīgais komunists» Rubiks pasaka to, ko mēs negribam dzirdēt, proti, ka atjaunotās un demokrātiskās brīvvalsts laikā mūsu varnešu vienaldzība, grābslība un nemākulība deportējusi daudz vairāk cilvēku nekā padomju vara.
Vai tie, kuri ar sāpēm sirdī jau pametuši valsti, rīt svinēs 4. maiju, kas nu nosaukts skaisti un cēli par Neatkarības atjaunošanas dienu? Diezin vai. Visdrīzāk – nesvinēs. Un neviens tur neko nevar mainīt. Šaubos, ka pazemojums, ko izcieš tie, kurus esošā vara uztaisījusi par nevajadzīgajiem cilvēkiem, būtu izdzisis un aizmirsies. Diemžēl ir tā, ka bez vainas vainīgais 4. maijs, precīzāk – Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena – ir padarīts par simbolu tām nelaimēm, kuras sarūpējuši varas krēsliem ilgstoši pielipušie biedri. «Es uzspļauju šai valstij,» ar rūgtumu un demonstratīvu patosu teic daudzi – gan aizbraukušie, gan palikušie. Bet «šī valsts» ir vienīgais, kas mums pieder. Pagaidām vēl pieder. Jautājums ir tikai par to, cik stipri to, nogrūstu zemē, saspārdījuši un samīcījuši ar pašslavināšanu sirgstošie varneši.
Nedomāju, ka tie 138 Augstākās Padomes deputāti, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, bija negodīgi vai domās pieļāva iespēju, ka pēc piecpadsmit vai divdesmit gadiem viņu veikumu, kas patiesi bija pašaizliedzīgs un absolūti nepieciešams, nepelnīti nozākās un pataisīs teju par noziedzīgu. Protams, daudzi no tiem, kuri toreiz balsoja, nenojauta, ka liktenis viņus pārbaudīs ar varu un naudu. Taču 4. maijā paveikto šī pārbaude neatceļ: viņi to izdarīja, un šis veikums nav maināms. Viss, kas notika pēc tam, ir sirdsapziņas pārbaudei nolemts.
Tieši tāpēc tukšās vāvas par «4. maija režīmu» ir tikai demagoģiska ekvilibristika: 1990. gada 4. maijā nekāds «režīms» nenodibinājās, 4. maijā Augstākās Padomes un Latvijas ļaužu absolūtais vairākums balsoja par neatkarīgu Latviju, faktiski par pirmo soli ceļā uz to. Bet cilvēka daba, kā smejies, nemainās cauri gadsimtiem. Un sarkastiski noskaņoti prāti, raksturodami 18. novembra un 4. maija republiku atšķirību, pauž: 18. novembrī nebija, ko privatizēt, savukārt 4. maijā – ai, cik daudz bija privatizējamo objektu! Tāpēc nevar zināt, vai 18. novembra republika vispār eksistētu tos divdesmit gadus, ja varasvīriem un viņiem pietuvinātajiem būtu iespēja zaglīgi snaikstīties ap valsts īpašumu – kā tas notika 4. maija republikas ietvaros...
«Režīms», kam vairs nebija nekāda sakara ar 4. maiju, nodibinājās daudz vēlāk, un tas notika plūstoši un nemanāmi, ar patriotisku saukļu pielaikošanu politiski apģērbties gribošajiem vēlētājiem, ar garšīgi glāsmainiem solījumiem un acis aizmālējošiem meliem. Ar liekulību, kāda nav novērota nekad, pat ne komunisma celtniecības laikos. Tieši tagad mēs redzam, cik dziļu degradācijas pakāpi cilvēkiem uzspiež šodienas nožēlojamais režīms, kura sasniegumi ir patērētāju sabiedrības dzemdināšana, viduvējību vairošana, vērtību nonivelēšana līdz instinktu līmenim, pakļaušanās kā dzīves nepieciešamības ieaudzināšana. Šis režīms, kas patiesībā ir tikpat atkarīgs no saviem priekšniekiem kā savulaik padomju Latvijas režīms bija atkarīgs no «lielās» Padomju Savienības, ir veiksmīgi nonivelējis jēdzienus tauta, nācija, nacionālisms, patriotisms, dzimtenes mīlestība, gods un pienākums. Un tas ir daudz drausmīgāk nekā «krievu laikos»: toreiz mēs pretojāmies, mūsu dvēseles bija nesagandētas, taču tagad konsumerisma saindētajiem un varas pazemotajiem cilvēkiem vairs nav ne vēlēšanās, ne spēka pretstāvēt režīma darboņiem, kas sevi dēvē par Latvijas glābējiem no krīzes posta, bet kuriem patiesībā valsts iedzīvotāji ir pilnīgi pie kājas. Jo daudz svarīgāk ir iekārtot darbā «savējos» un saņemt pienācīgus «otkatus» no valsts un pašvaldību iepirkumiem. Redzot šo tiesisko un morālo nihilismu, tik daudzi cilvēki izšķiras par aizbraukšanu.
...Man 4. maijs ir gan svētku, gan piemiņas diena. Svētki par godu tiem, kuri uzdrošinājās pateikt «jā» neatkarīgai Latvijai. Piemiņas diena – nerealizēto iespēju valstij. Mūsu pašu bāleliņu sagandētajai, sagrautajai valstij. Bet varbūt tā ir mācība, ko mums uzlicis liktenis? Varbūt jāieklausās Kārļa Ulmaņa teiktajā: «Kad nacionālo nodevību nosauks par godu un nosēdinās goda krēslā, kad vēlēta nemākulība paņems valsts stūri, kad partiju līdzekļi būs pilnīgi sakusuši ar valsts līdzekļiem un deputāta vārds būs kļuvis par lamu vārdu, tad nāks atkal mans laiks.»
Viss tagad ir tieši tā, kā Ulmanis teicis. Tāpēc – priecīgus svētkus, vēlētās nemākulības!