«Prezidenta vēlēšanas ir tāda pārbaudes spēle bez noteikumiem,» spriež sociologs Aigars Freimanis. «Tā ir iespēja politiskajiem konkurentiem izvilloties, liekot lietā jebkurus paņēmienus – arī neatļautus.»
Šodien Saeimas prezidijā var sākt pieteikt kandidatūras Valsts prezidenta amatam. To varēs darīt līdz 24. maijam. Četras darbdienas kā paņēmienu un mērķu izvēles laiks. Pa vidu divas brīvdienas kā sīku intrigu un aizkulišu spēļu samezglojums pirms atrisinājuma.
Kāpēc politiķi tā cepas par iespējām bīdīt SAVU prezidenta kandidātu? Vai no tā kas mainās?
Ja atmetam ārpolitiskās spodrināšanas funkciju un sirsnīgus lentīšu griešanas pasākumus pašmājās, Valsts prezidenta lomas galvenais akcents un uzdevums šobrīd ir skaidrs: viņam jāatrodas augstākajā reitingu pakāpē, viņam jābūt tādai autoritātei, kas pārliecina cilvēkus ticēt politiķiem pat tad, ja ticības vairs nav vai gandrīz nav. Prezidenta institūcija patlaban ir tā, kam cilvēki vēl kaut cik uzticas. Prezidents nav tas, kurš tieši iejauksies veselības aizsardzības, noziedznieku ķeršanas vai izglītības funkcijās, taču viņam jābūt tam, kam cilvēki noticēs: jā, viņš ir ar mums un par mums. Pagaidām prezidents ir tikai samierinošs starpnieks starp varu un tautu. Bet viņam jābūt kā vadonim – vislabākajā šā vārda nozīmē. Tā ir ideālā situācija. Bet tā pieprasa pavisam citu valsts augstākās amatpersonas darbības saturu: viņam jābūt tautas vēlētam prezidentam.
Kamēr situācija nav mainīta, atliek samierināties – gan ar politiķu beznoteikumu spēlēm, gan ar nelādzīgo, taču iecienīto lohotronu, kurā visbiežāk akli un neracionāli tiek izraudzītas svarīgu institūciju amatpersonas, nereti samīdot amatos iebīdīto cilvēku pašcieņu un pēc tam pat neatvainojoties par to. Tieši tā notika ar Valdi Zatleru, kuru no izcila, tautā cienīta ķirurga padarīja par nelgu un aplokšņu karali. Tas, ka šāda noniecināšana bija nepelnīta, ir pat āzim skaidrs. Bet kur palika politiķu mēģinājumi šo situāciju labot? Tieši otrādi, Zatlers tika iemests arvien jaunās mēslu bedrēs, un par nožēlojamāko var uzskatīt 2007. gada 18. oktobra tā saukto lietussargu revolūciju, kad pāris tūkstoši avīzes Diena satracinātu ļautiņu, protestējot pret «tiesiskas valsts demontāžu», iepotētā niknumā auroja nule ievēlētajam prezidentam sejā apvainojumus un zaimus. Slapjdraņķī samircis un nelaimīgs, Zatlers nebūt neizskatījās pēc prezidenta. Un viņš tiešām vēl nebija prezidents.
Pamanāmas iezīmes sāka parādīties pēc 2009. gada 13. janvāra grautiņa, kad Zatlers Saeimai iesniedza ultimātu: ja jūs trīs mēnešu laikā neizdarīsiet to un to, es rosināšu Saeimas atlaišanu. Tas nozīmēja, ka Zatlers tomēr ir spējīgs satricināt situāciju un pierādīt, ka politisko atbildību nenesošam amatam tomēr ir liels varas potenciāls. «Tā ir maģija,» neizskaidrojamo mēģina paskaidrot Aigars Freimanis.
Tiešām maģija: kaut arī reālas varas prezidentam faktiski nav, šis elitārais postenis daudziem šķiet kā atslēga uz laimīgo zemi. Tāpēc intrigas, tāpēc nepārliecinoši izteikti apsolījumi, kuri, visticamāk, tiks aizmesti mēslainē tajā mirklī, kad prezidenta vēlēšanu biļetenā vajadzēs atzīmēt to kandidātu, kas it kā norunāts frakcijā vai vienkārši koleģiālās diskusijās. Meli, lieli meli un deputātu solījumi: lūk, daiļpļurkstēšanas gradācijas mūsu politiskās elites ikdienā.
Tā ir maģija, droši vien teiks situācijas skaidrotāji, vērtējot politiķu vāji slēpto satraukumu pirms Valsts prezidenta vēlēšanām. Tādas pašas satraukuma ziņkāres pilni taču ir arī brīnumdaru šovu skatītāji, kas gaida, ko tad burvis no savas cepures izvilks – kādu vientiesīgu trusi, rudu lapsu vai cekulainu balodi. Visi gaida, mutes pavēruši! It kā nekā cita svarīgāka nebūtu, ko darīt.