"Bet mums, zināt, ir plāns," šķiet, saguris no bezjēdzīgās nodarbes, nopūtās policists, apturot manu auto pēc nenozīmīgas ātruma pārsniegšanas. Likumsargs apgalvoja, ka tiešām eksistē šāds plāns: mēneša laikā esot jānoķer konkrēts skaits satiksmes noteikumu pārkāpēju.
Pēc vairāku dienu ceļošanas pa Eiropu, pēc perfektajiem Vācijas, Šveices, Austrijas un Čehijas ceļiem šis aiz lielas centības pagurušais policists bēdīgi, taču precīzi papildināja Latvijas vispārējās mēslu kastes iespaidu: asfaltkariesa izgrauzto ceļu segumu, putekļainās, sakaltušu dubļu pilnās, nekoptās ceļa malas, iebraucot galvaspilsētā – graustu un pelēku būdu pārbagātību, kas diemžēl ir Latvijas atšķirības zīmes – iespaidīgākas par jebkuriem Latvijas institūta reklāmas klipiem un citām dārgi maksājošām muļķībām.
Kāpēc TUR – par spīti globālajai krīzei – vide, ieskaitot ceļus, ir sakopta, bet ŠEIT mums šķiet normāli un ikdienišķi mīcīties pa mēsliem un putekļiem, sagaidot vien krūmos paslēpušos policistus, kas nevis rūpējas par satiksmes drošību, bet gan pilda plānu, ķerot baisus lielceļa laupītājus? Kāpēc TUR mēs redzam, ka vērienīgi tiek būvēti ceļi un ka tik daudz kas attīstās, bet ŠEIT mēs tikai dzirdam, ka "jākonsolidē budžets"? Var uzdot simtiem jautājumu, taču uz tiem atbilžu nebūs, jo varnešiem nav laika: viņiem jāpārvalda valsts.
Bet dziesma jau nav tikai par ceļiem vai policistiem. Tas, ka valdošā elite dažu gadu laikā ir vareni pastrādājusi, nolaižot podā veselu valsti, ir acīmredzama patiesība, kuru nepamana vienīgi paši podā laidēji. Tāpēc protesta akcijas ir tikpat bezjēdzīgas kā sīka pabļaustīšanās personiskajā virtuvē, kamēr lielā putras vārīšana notiek pavisam citur: īstie virēji nemaz nedzird tādus šķaudienus kā "Latvenergo tarifiem nē!" vai "Rokas ārā no mūsu kabatām!" – to visu varneši uzskata tikai par "tvaika nolaišanu", kā izteicās demisionējošā iekšlietu Mūrniece.
Komiska bija tautas kalpu reakcija uz 24. martā sapulcējušos cilvēku sašutumu, kas no Rīgas pils aizplūda līdz Saeimai. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (JL), rotājusies ar maigu smaidu, gaumīgu šallīti un staltiem apsardzes lāčplēšiem, mundrinoši uzrunāja piketētājus: "Paldies, ka jums ir interese par procesiem, kas notiek valstī." Jā, ciniskāk pateikt vairs nav iespējams. Āboltiņa savā uzrunā tautai neaizmirsa pateikt, ka "nevienam neko neesmu nozagusi" un "esmu strādājusi par 40 latiem mēnesī".
Protams, nav patīkami stāvēt nokaitināta pūļa priekšā, vairīties no lietussargiem un vienai pašai atbildēt par dzimtās Vienotības nelietībām un meliem, tomēr, paskat, Āboltiņas kundzei ir vesela rota ar ideoloģiskajiem kareivjiem, kam vajadzības gadījumā jāspēj uztamborēt īsu, bet krāsainu uzrunu sašutušajiem tautiešiem. Lūk, Edgars Jaunups (JL), kas, strādādams pie Saeimas priekšsēdētājas kundzes par padomnieku, mēnesī saņem 1163 latus, biroja vadītāja Gunda Reire saņem 1465 latus, iekšpolitikas skaidrotājs Uģis Bambe maciņā ieliek 1305 latus, savukārt sabiedriskās attiecības regulē Aleksis Jarockis ar algu 1100 latu mēnesī. Vai labi atalgotie biedri nevarēja palīdzēt apjukušajai Saeimas priekšsēdētājai ar runas sacerēšanu? Ir taču skaidrs, ka pikets, kas vērsts pret bezdarbīgajiem politiķiem, nav nekāda Jaunā laika kopsapulce, kur Āboltiņas kundze kopā ar Valdi Dombrovski var karināt demagoģijas lunkanos spageti uz pārpalikušo, toties pamatīgi nozombēto jaunlaicēnu ausīm.
Apskaužama bija arī Saeimas deputātu veiklība, ar kādu viņi aizmuka no piketa. Laikam visi steigšus devās tikties ar vēlētājiem. Uz patālākiem novadiem. Vēlāk televīzijā Ingmārs Līdaka (ZZS) uz jautājumu – kāpēc viņš neiznāca parunāt ar piketētājiem par Latvenergo tarifiem? – atbildēja, ka viņu vairāk interesējot atomenerģētika. Un vispār, Līdakas kungs piebilda, viņi jau negrib dzirdēt atbildes. Laikam kungs baidījās, ka piketētāji varētu nekontrolēti uzbļaut tautas priekšstāvim: turi muti!
Bet ja runājam nopietni, protestu vārgums un salauzto lietussargu ļenganums ir daudzu objektīvu apstākļu noteikts. Veiksmīgu protestu motors visbiežāk ir gados jauni cilvēki, kuriem konkrētajā valstī ir sociālās integrācijas problēmas. Tomēr jaunieši visai veiksmīgi atrod savas nišas – gan te, gan īrijās un anglijās. Līdz ar to viņu protestus šeit diezin vai sagaidīsim. Savukārt cerēt uz vardarbīgiem pensionāriem nebūtu ētiski.
Otrkārt, Latvijā nav tāda mēroga morālās autoritātes, uz kuras aicinājumu atsauktos tautas masas un dotos protestēt pret varnešu patvaļu. Tā dēvētās arodbiedrības un tā saucamie sociālie partneri pārstāv nevis tautu, bet paši sevi, līdz ar to aiz viņiem neviena nav, tāpēc valdība un parlaments, juzdamies droši, slaidi uzspļauj šiem veidojumiem.
Treškārt, aktuāls ir izdzīvošanas modelis "es dzīvoju un strādāju ārzemēs, es dabiski ienīstu un nicinu visu to vājprātu, kas notiek Latvijā". Vārdu sakot, mēs nepiedalāmies jūsu protestos. Un pret ko gan protestēt? Pret tiem, kas sakās esam vara, bet patiesībā ir pakalpiņi, kas tikai padevīgi izpilda starptautisko aizdevēju norādes?
Ceturtkārt, daudz ir to, kas klusi sēž pelēkās ekonomikas zonā: degvielas, cigarešu un spirta kontrabanda ienes tik labu naudu, ka bažas par izdzīvošanu izkūp kā no Krievijas nelegāli ievesta papiranta dūms. Kāpēc protestēt, ja jūtamies labi?
Tikmēr Latvijas valsts, precīzāk, tas, kas no tās pāri palicis, retinās arvien intensīvāk. Izskatās, ka tas ir kāda lielais mērķis: relatīvi tukša un ekoloģiski nepiesārņota teritorija, kurā izvietot, piemēram, imigrantus. Pamatiedzīvotāju skaits tuvojas minimālajam, lai tikai uzturētu ierēdnieciskā dzīvīguma funkcijas. Tie iedzīvotāji, kas šajā teritorijā palikuši, ir atvērti, pacietīgi un vientiesīgi. Latviešu valoda skan tikai Brīvdabas muzejā un turpat notiekošajos Dziesmu svētkos. Skaisti! Kādi gan var būt protesti šādā miera un saticības oāzē?