Speķpīrādziņi ar tārpiem

«Visu nakti negulēju, domādams par valsti,» pirms gadiem divdesmit reiz teica kāds kolēģis žurnālists, kas likteņa labpatikšanas dēļ bija kļuvis par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu – tās pašas institūcijas deputātu, kas 1991. gada 21. augustā nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu de facto. Viņš savā izteicienā, protams, bija pašironisks, taču, asa prāta sargāts, viņš nekad nepārkāpa politiskās gaumes robežas un izturējās pret valsts tā laika augstāko likumdevēju ar cieņu un atbildību. Pieņemu, ka tādas pašas attiecības viņam bija ar saviem vēlētājiem.

Un pieņemu arī to, ka viņš laiku pa laikam mēdza skatīties spogulī, lai paškritiski novērtētu savu parlamentāro darbību ietekmi gan uz tautu kopumā, gan uz sevi kā indivīdu, kuru atpazīst vismaz tie, kuri par viņu balsoja.

Tas, kas notiek tagad, liecina par to, ka ļoti daudziem Saeimas deputātiem un tiem pietuvinātām personām mājās nav spoguļa. Iespējams, dažam labam varbūt ir, bet to šie indivīdi izmanto acīmredzot tikai lokālai pumpu izspiešanai vai uzacu ondulācijām – kopbildi šie ļaudis neredz. Precīzāk sakot, redz, bet ne kritiski: spogulis, viņuprāt, rāda rožaini smaidīgu un nevainīgu speķpīrādziņu, kas vienādi garšo visiem ēduļiem, un nav svarīgi, vai viņi ir veģetārieši vai gaļas rīmas. Tādi mums tie pīrādziņi – pašpietiekami mīklas pikuči, kuru gastronomiskais un sabiedriskais labums ir visai apšaubāms.

Varētu domāt, ka, sava universāluma un neaizstājamības izjūtas apmigloti, vairākums šodienas deputātu ņirdz par saviem vēlētājiem. Tā gluži nav: viņi neņirdz, viņi neredz savus vēlētājus. Tāpat kā savu patieso spoguļattēlu. Vai citādi viņi spētu uzvesties tā, it kā vēlētāji būtu sadzīti uz švaku provinces tautas nama dramatiskā pulciņa izrādi, no kuras nav iespējas aiziet prom, jo kluba durvis ar dēļiem aizsistas?

Tā nu mēs esam spiesti skatīties šo trulo teijāteri, ko sauc par koalīcijas stiķēšanu – bez iespējām to kā iespaidot, jo mūs un aktierus šķir necaursitama stikla siena, kas faktiski ir vienīgais stabilais tautas nama elements. Aiz sienas risinās pastulba vodeviļa, kuras galvenie varoņi liek mums izmisīgi smieties caur dusmu asarām, sviest vecus tomātus pret stiklu, bet dižaktieri to visu ne redz, ne dzird. Viņi sakās visu nakti negulējuši, domājot par valsti.

Viens no galvenajiem varoņiem – par Valsts prezidentu un par Saeimas spīkeru neievēlētais Zatlers – uz teātra skatuves gaužas, ka «acīmredzot kādam personiskās intereses un antipātijas bijušas stiprākas par valstiskām interesēm». Nez, kas viņam ir iestāstījis, ka viņa ievēlēšana par Saeimas priekšsēdētāju ir «valstisko interešu» galvenais rūpests? Vai to viņam sastāstījis zatlerjūgends, varbūt pilnmēness aktīvisti un politiskie tūristi, ar kuriem pilna Zatlera t. s. partija?

«Tas ir slikts signāls, ka mūsu politiskajā kultūrā nekas nav mainījies,» Zatlers turpina pātarot, sevi redzēdams vismaz politiskās kultūras garanta lomā. Viņam, dabiski, neienāk prātā ieskatīties spogulī un saprast, ka viņa varoņloma jau sen pārtapusi par netalantīga galma āksta šļupstiķi. Viņš tikai sirsnīgi brīnās, sak, kā tad tā – mani neievēlēja?! Taču būtu jābrīnās par ko citu: ja puisis apsola apprecēt vienu, pēc tam otru, pēc tam vēl trešo meiču, bet pie altāra rindas kārtībā viņas visas pasūta cirst, tad ir netālredzīgi gaidīt, ka viņas un viņu radi turpmākās dzīves laikā ar sajūsmu atbalstīs jebkādus puiša centienus.

Taču dukas vēl pietiek. Izjūtās vēl kavēdamies jaukajos valsts prezidentūras dīvānos, bet šodien pīdamies savās sarkanajās līnijās kā vecās pakulās, Zatlera kungs piecērt kāju un uzspiež personiskos noteikumus visiem pārējiem, kas piedalās skatuviskajā murgā. Un dīvainākais ir tas, ka pārējie piekrīt – tā vietā, lai, kā mēdz teikt zeki, parādītu vietu pie parašas. Tieši otrādi: zēpēeristiem tiek piedāvātas arvien jaunas lomas jau nākamajā izrādē – valdībā. Par spīti tam, ka viņi uzrādījuši zemu profesionālās sagatavotības līmeni dažādās ministru nominācijās – teiktu pesimisti. Toties zatleriešiem ir augsts politiskās deģenerācijas līmenis – atcirstu optimisti. Par to liecina Zatlera konģeniālā prātula par tārpiem, kurus nevajagot ielaist stabilajā koalīcijā. Vienīgi nevar īsti saprast, ko viņš uzskata par tārpiem: ZRP, atkritēju sešinieku, vislatviešus, Vienotību vai vienkārši tārpus, kurus viņš pats ielaidis savos sasmakušajos pīrāgos. Stāsta, ka reizēm ģenialitāte robežojoties ar plānprātību, tāpēc joprojām ir aktuāla ideja par to, ka deputāta krēsla tīkotājiem vajadzētu iziet psihiatra pārbaudi.

Pagaidām mums nekas cits neatliek, kā vien bezspēcīgi blenzt uz Saeimas skatuves ākstiem un žļembāt politikas deģenerātu piedāvātos tārpainos pīrādziņus – līdz brīdim, kad mums sāks sāpēt kuņģis. Vai arī – līdz brīdim, kad tas iesmelgsies Valsts prezidentam. Varbūt viņš ar rīkojumu Nr. 2 nolems mainīt bīstami apnicīgo ēdienkarti, kas saēd ne tikai ēdājus, bet arī pašu valsti.

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Svarīgākais