Haralds Burkovskis pirms nedēļas bija nepārprotami ironisks, kaut gan mēģināja saglabāt neitralitāti, komentējot pētījumu kompānijas GfK veikto aptauju par latgaliešu valodas lietošanas iespējām Saeimā.
60% no aptaujātajiem apgalvoja, ka nepiekrīt šīs valodas lietojumam Saeimā, jo tad neviens neko nesapratīšot, 19% bija vienalga, bet 21% uzskatīja, ka latgaliešu valodu noteikti drīkst un vajag lietot oficiālajā parlamenta saziņā. Raidījuma LNT TOP 10 vadītājs Burkovska kungs piebilda, ka acīmredzot neesot nemaz tā, ka Latgola ruļavoj! – kā tagad bieži mēdz izteikties šīs Latvijas daļas iedzīvotāji un atbalstītāji, un sabiedrības vairākums piešķirot tikai lokālu šarmu šai valodai.
Pēdējā laikā par latgaliešu valodu tiešām runā daudzi, un šo biežumu uzjundījuši Saeimas deputāti, kuri izvēlējušies latgaliski teikt gan Saeimas deputāta zvērestu, gan ierindas tekstus. Uzreiz sacīšu: šo skaisto, senatnes dižgaru apgaismoto runu uzskatu par valodu. Turklāt par tādu valodu, kas nekādā veidā neaizskar un neapdraud nedz latviešu literārās valodas eksistenci, nedz valsts valodas kā valstiskuma simbola pamatīgumu un nepārvērtējamo nozīmi. Ja runājam sausi oficiāli, tad – latgaliešu valoda ir latviešu valodas paveids, līdz ar to arī valsts valodas paveids, tālab nav auglīgi strīdi par to, cik nepareizi ir runāt latgaliski «no Saeimas augstās tribīnes». Turklāt – ja pieņemam, ka latgaliešiem tomēr ir dialekts, neviens deputātam nevar aizliegt runāt viņa dialektā, jo citādi viņš, iespējams, nemaz nemāk.
Bet dziesma nav par to. Un nav arī par to, ka latgaliešu pretenzijas uz runāšanu savā valodā, līdz ar to uz it kā vēlmi noteikt latgaliešu valodai īpašo reģionālās valodas statusu, apdraudētu latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statusu, jo tad pēc līdzīga statusa būtu pamats snaikstīties arī krievu valodas stūmējiem. Bet latgalieši nav nedz sadzīviski glupi, nedz valstiski tuvredzīgi: šādus baisus nodomus savu tautiešu vēlmē nesaskatu.
Dziesma patiesībā ir par to, ka vairākums (minētajā aptaujā iespējamie 60%) dzīvo bez pārliecības par latviešu valodas stabilitāti valstisko simbolu sistēmā, nemaz nerunājot par to, ka mūsu nacionālajai identitātei vienlīdz svarīgi visi virzieni, kuros dodamies, – gan Latgale un Vidzeme, gan Kurzeme un Zemgale. Visas valodas un dialekti, sagšas un villaines, rotas un svētki, un debesis, un koki... Viss, kam Latvija saknēs. Tie 60 procenti baidās, ka viņiem būs grūti iedziļināties tajā, ko saka, piemēram, Pīters nu Bolvim, bet vajag tikai nedaudz – nedaudz! – intelektuāli piepūlēties, lai visu saprastu. Iespējams, daži baidās, ka viņu «tīro latviešu valodu» piesārņos «kaut kādi čangaļi». Taču atliek ieklausīties viena otra valstsvīra (vai valstssievas) publiskajās runās, kas vītina ausis ar aplamu latviešu valodas lietojumu, lai nepārvarami gribētos sajust kādu «nepareizo» valodu – latgaliešu, malēniešu, suitu vai ventiņu...
Bet latgaliešu valodai, manuprāt, ir īpaša vieta un nozīme: tās saglabāšana ir latviskas Latgales atslēga. Padomju gados novārtā un apsmieklā atstātā latgaliešu valoda un kultūra šodien ir kā Latvijas garīguma zelta rezerve, kuru neizmantot būtu nepiedodama kļūda. Latgaliešiem viņu valodu nevarēja atņemt ne krustneši, ne pārkrievošana un pārpoļošana, ne latgaliskās drukas aizliegumi, ne citi mēra laiki. Vai tagad kāds to varēs izdarīt?
Pagājušā gadsimta sākums, kad pie Latvijas gara gaismas debesīm parādījās dižais latgalietis Francis Trasuns, iezīmēja jaunus mērķus: pateicoties viņam, Latgale izkāpa no Vitebskas guberņas apskāvieniem un pievienojās Latvijas valstij – 1917. gadā Francis Trasuns organizēja Latgales latviešu kongresu, kurā tika atbalstīts vēsturiskais solis. Rainis: «Francis Trasuns bija pirmais latgalietis, kas meklēja un atrada ceļu uz saprašanos starp divām šķirtām mūsu tautas daļām. Savā skaidrā un gaišā politiskā gaitā viņš vienmēr tuvāk nāca tautas plašai masai un viņas dvēselei; tika arī viņš demokrātiskāks un progresīvāks. Tāda gaita dota tikai retam.» Bet Valsts prezidents Jānis Čakste, 1926. gadā pavadīdams dižo latgalieti pēdējā gaitā, teica: «Francis Trasuns ielika mūsu Latvijas ģerbonī trešo zvaigzni – Latgali.»
Šī zvaigzne izaug un staro no Latvijas. Latgales saknēs ir Latvija, un viena koka zarus grūti nošķirt citu no cita, tie savijušies mūžīgā valodas, dvēseles un likteņa pinumā. Ļausim tiem brīvi šalkt.