Līko muguru uznāciens

«Mūs tikai ar tankiem var piespiest mainīt šo lēmumu,» radio cieti noskaldīja ZRP priekšsēdis Valdis Zatlers, skaidrodams žurnālistiem savas partijas valdes naksnīgo izšķiršanos par labu Saskaņas centram (SC), pametot aiz borta Nacionālo apvienību (NA).

Partijas priekšsēža eksaltētā tanku retorika sakņojās ne tikai matemātiskā, bet arī politiskā loģikā: vēlētāji visvairāk balsu atdevuši par SC, līdz ar to nav pamata šim veidojumam liegt varas grožus.

Ja runājam bez «tankiem», tad viss skaidrs: politika prasa gan piekāpšanos, gan sīkas nodevības, nu, kam negadās? Bet «tanki», kas pirmajā mirklī izskatās tikai pēc Zatlera kārtējās traģikomiskās domu pērles, patiesībā nav nemaz tik smieklīgi. Un tiem, kuri nu sašūt par «Zatlera nodevību», derētu atcerēties notikumus, kas šodienas ZRP vadoni rāda kā loģiskas attīstības produktu, nevis kā sazin no kurienes nokritušu «nodevēju». Zatlera «tanki» nav smieklīgi tāpēc, ka vēsturiski reālie tanki, kāpurķēdēm lepni žļerkstot, 1940. gada 17. jūnijā, pārgāja Latvijas Republikas robežu, lai realizētu agresorvalsts – PSRS – mērķus. Tagad, demonstrēdams nelokāmību, partijas līderis piesauc tankus! Tas vairs nav smieklīgi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Zatlera partneris Urbanovičs ne tik sen Latvijai draudēja ar «Biškeku», bet tagad – arī ar plānu B, ja gadījumā SC netiek valdībā...

Savukārt noteiktas ideoloģijas attīstības produktu vitrīnā Valdis Zatlers ir izcils kā labi pārdomāts mācību uzskates līdzeklis. Kāpēc tik daudzi vēlētāji nu šausminās, ka viņš cenšas kopīgā dziesmā vienot kreisos un labējos, latviešus un nelatviešus? Zatlers pirms vēlēšanām taču deklarējās kā centriskas partijas veidotājs, kā lāčplēsis par tautas laimi un kā spīdola par gara gaismu, piesolot dvēseles mieru un kapeiciņu maciņā tad, kad visi oligarhi – vēlams, latviski runājošie – būs sabērti neizmantoto vēlēšanu lapiņu gružkastē.

Vēlētāji, šķiet, nepamanīja arī to, ka ZRP bija vienīgā, kas pieļāva krievu valodas pārtapšanu par otro valsts valodu. «Nozīmīgu apdraudējumu latviešu valodas pastāvēšanai gan tas, manuprāt, neradītu. Tāpat kā krievu valoda Latvijā tiek lietota, pat ja tai nav valsts valodas statusa, latviski šeit runās arī tad, ja līdzās latviešu valodai par valsts valodu tiks atzīta vēl kāda cita,» kādā laikrakstā skaidroja Vjačeslavs Dombrovskis, ZRP loceklis. Nostāja nu gluži tāda pati kā Saskaņas centram.

Vēlētājiem kaut kā paskrējusi garām arī Zatlera mizerablā uzmanība pret nacionālajiem jautājumiem un nacionālajām interesēm. Lasīju ZRP programmu no viena gala līdz otram un atpakaļ, bet tikai vienā vietā pamanīju, ka «godīga konkurence un vienādi noteikumi Latvijas zemniekiem un uzņēmējiem gan Latvijā, gan Eiropā ir valsts nacionālās intereses». Un viss! Tad kāpēc tik traki tagad jāšūmējas par to, ka zatlerpartija brāļojas ar interfrontes mantiniekiem, kam tādas «nacionālās intereses» ir, piedodiet, pie elkoņa? Šo abu partiju sakari ir ļoti loģiski, platformas – līdzīgas, ideoloģijas – gandrīz jau pieslīpētas. Nebūs nekāds brīnums, ja nākamā gada 9. maijā biedrs Zatlers pie t.s. uzvaras pieminekļa teiks izjustu runu par «daudzetnisku un iekļaujošu sabiedrību», par fona muzikantu izvēloties savu ilggadēju draugu Ainaru Mielavu. Neba jau pirmo reizi abi kāps uz sabiedrības saliedēšanas nepateicīgās skatuves.

Neieteiktu arī brīnīties par kaut kādu mistisku drosmes trūkumu vai vēl par kaut ko tikpat ēterisku. Diez vai jums būtu tik daudz dūšas, lai nakts melnumā izlemtu sevi un savus partijas gara radiniekus atdot lielas tautas daļas nicinājumam un pēc tam – aizmirstībai. Tādiem soļiem katrā ziņā vajag daudz lielāku drosmi nekā, piemēram, lidot uz Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi, ko 2008. gadā postīja Krievija. Bet arī priekš tādas nelidošanas bija jāierauj savs graķītis drosmei: vajadzēja kārtīgi saņemties, lai nepamestu olimpiskās spēles, kuras, protams, bija daudz interesantākas un svarīgākas par solidaritātes apliecinājumiem Gruzijai, kurus demonstrēja Lietuvas, Igaunijas un Polijas augstas amatpersonas. Izņemot Zatleru.

Tāds mums tas mācību līdzeklis – eksprezidents Zatlers. Viss kā pēc grāmatas: perfekts noslīdējums no vistautas varoņa pjedestāla (rīkojums nr. 2!) līdz banālam politiskā izdevīguma šķūrētājam. Vienīgais, kas mulsina: ar kādiem banāniem un pankūkām Zatlera kungs partijas valdē uzpirka nelokāmos taisnās nacionālās muguras turētājus, piemēram, Valdi Liepiņu, lai piedabūtu viņus parakstīt apsolījumu par atbalstu SC ņemšanai valdībā? Vai tiešām taisnās muguras bija tik viegli pārvērst līkmugurās? Ja tā, tad – visu cieņu mācību līdzeklim. Efektīgs. Un arī audzēkņi – talantīgi.

Viedokļi

Infodēmija ir termins, kas apvieno vārdus "informācija" un "pandēmija". Pasaules Veselības organizācija definē, ka infodēmija nozīmē pārāk daudz informācijas, tostarp nepatiesas vai maldinošas informācijas digitālajā un fiziskajā vidē slimības uzliesmojuma laikā.

Svarīgākais