Saskaņas centra (SC) runasvīri, tincināti par valdības personālijām – gadījumā, ja šis politiskais spēks tiks pie teikšanas, – klusē, kā zemi aiz vaigiem aizbāzuši. Nupat svētdienā Rīgas mērs Nils Ušakovs (SC) neiepriecināja TV skatītājus ar skaidru atbildi uz jautājumu: kas būs jūsu ministri? Kad tiksim pie stūres, tad arī uzzināsiet – apmēram tāds bija Rīgas birģermeistara sakāmais.
Acīmredzot saskaņieši, pamanījuši sabiedrības vīpsnu par Zatlera Reformu partijas (ZRP) virzīto premjera amata kandidātu Edmundu Sprūdžu, nolēma labāk paklusēt, nevis priekšlaikus atklāt kāda sava kandidāta neatvairāmi intelektuālo harismu, paskaidrojot, ka visu izšķirs vēlētāju atbalsts.
«Krievu spiegs» Stokholmā
Saskaņas centrs daudzsološi noslēpumainā klusēšanā droši vien iestigtu līdz pat vēlēšanām, ja vien redakcijas rīcībā nenonāktu kāds materiāls, kas gan nav tiešā sasaistē ar SC nodomiem iegūt senilgoto varu, toties paskaidro vienu otru šīs partijas pozīciju. Tas ir zviedru laikraksta Expressen 1984. gada 13. jūnija numurs, kurā trīs lappusēs risinās stāsts par «krievu spiegu» Daini Zelmeni, kas, būdams PSRS vēstniecības Stokholmā darbinieks, naski fotografē zviedru sociāldemokrātu organizēto 1. maija demonstrāciju, kurā piedalījās latviešu bēgļu kontingents.
Žurnālists Juris Kaža, kas tolaik vēl dzīvoja Zviedrijā, atceras: «Ielas malā ieraudzījām Daini Zelmeni, kurš cītīgi fotografēja gājienu. Es, zinādams, ka Zelmenis strādā PSRS vēstniecībā, nobildēju arī viņu pašu. Atis Lejiņš [sabiedriskais darbinieks, latviešu trimdas aktīvists] filmiņu aiznesa uz laboratoriju, kur to attīstīja. Kvalitāte nebija diez ko laba, tomēr bildes iesniedzām laikrakstam Expressen, kas nebija padomju varai nekāda draudzīgā avīze. Tā nopublicēja mūsu fotogrāfijas, pievienojot tām arī pagaru stāstu par «krievu spiegu» Zelmeni.»
Juris Kaža šodien atzīst, ka abi ar Lejiņu nav vēlējušies pataisīt Daini Zelmeni par «ļauno zēnu», gribējies viņu vienkārši «iznest cauri», jo tādi toreiz esot bijuši «spēles noteikumi». Kā stāsta zinātāji, pēc preses skandāla no labajiem vēstniecības amatiem esot nācies atvadīties vairākiem cilvēkiem, taču pašu Zelmeni represijas neesot skārušas. Vai tas skaidrojams ar to, ka Zelmeņa kungs bija neaizstājams darbinieks, vai arī ar ko citu, šobrīd nav izzināms lielums. «Manuprāt, Zelmeņa kungs joprojām ir dusmīgs uz mums, jo avīzē viņš tika nosaukts par krievu spiegu,» piebilst Juris Kaža, paskaidrodams, ka uzsvars ir likts uz vārdu «krievu». Acīmredzot nacionālās jūtas tomēr neļāva Zelmeņa kungam pakļauties šādai etniskai šantāžai.
Bet tēlaino salikumu «krievu spiegs» šajā gadījumā drīzāk var uzskatīt par spiegu romānu sastāvdaļu, jo ne vienmēr un ne visi PSRS vēstniecību darbinieki bija «spiegi». Tā vismaz uzskata Aleksandrs Kalpakidi, Maskavā dzīvojošs rakstnieks, PSRS specdienestu vēstures speciālists. Savā CV mūsu varonis Dainis Zelmenis gan neatklāj, ka zināmu laika sprīdi būtu strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā, vien atzīmē, ka darbojies «par pirmo sekretāru, informācijas un preses nodaļas vadītāju Latvijas PSR Ārlietu ministrijā un par ministra vietnieku LR Ārlietu ministrijā (1981–1990)». Padomju Latvijā ārlietu ministrijas vārdā nosauktā iestāde eksistēja tikai uz papīra (kādas ārlietas gan varēja būt PSRS okupētajai teritorijai?), vēl jo izteiktākā papīra vērtībā bija ārlietu ministra vietnieks, tāpēc atliek secināt, ka visnotaļ izglītotajam un tālredzīgajam Dainim Zelmenim vajadzēja atrast citas, vērtīgākas nodarbes.
Sapņainais ministra krēsls
Aleksandrs Kalpakidi neatcerējās specdienestu darbinieku vārdā Dainis Zelmenis. «Viņu taču bija tūkstošiem,» skaidroja Kalpakidi. Taču viņš atzina, ka visvairāk VDK darbinieku, kas tēloja PSRS vēstniecību atašejus un citus svarīgus putnus, bija Zviedrijā un ASV, jo tur dzīvoja lielākais skaits Baltijas emigrantu, kurus, kā mēdz teikt, vajadzēja «pieskatīt», lai varētu laikus uztaustīt viņu politisko noskaņojumu.
Tāpēc Kalpakidi neizslēdza varbūtību, ka Zelmenis, iespējams, ir bijis VDK darbinieks, piebilstot, ka «šajā iestādē muļķus strādāt neņēma».
Čekas ēna Zelmeņa kungam vilkās pakaļ līdz pat pašvaldību vēlēšanām, kas notika 2001. gadā. Rīgas deputātu kandidātu sarakstos tika atrasti 14 ar VDK saistīti cilvēki, starp kuriem bija arī SIA Kalnozols Betons mārketinga direktors Dainis Zelmenis no partijas Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL): par viņa iespējamo sadarbību ar VDK liecināja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Dainis Zelmenis, ja pareizi atceros, nav vērsies tiesā, lai noskaidrotu patiesību un attīrītu savu labo vārdu, tāpēc neviens neko nevar apgalvot. Tālab daudz interesantāk ir pievērsties Zelmeņa aktivitātēm tik odiozā kompānijā, kāda ir PCTVL.
2002. gadā Dainis Zelmenis šai partijai ziedoja naudu vairākkārt, pēc KNAB datiem, divas reizes pa 1500 latiem un vēl divas reizes pa 7000 latu. Pēc tam šī partija dalījās un pumpurojās, līdz beidzot 2009. gadā Zelmenis atvēlēja ar PCTVL nabassaiti saistītajai Tautas saskaņas partijai 6000 latu. Iespējams, ir vēl citas naudas summas. Bet ne tikai naudas dāvanas ir politisko simpātiju apliecinājums: Zelmeņa kungs ciešā solī joprojām staigā kopā ar Saskaņas centra (PCTVL atzars) līderi Jāni Urbanoviču. Savulaik, 2008. gadā, Saskaņas centru veidojošā Tautas saskaņas partija (TSP) iezīmēja savu ministru loku, ja SC būs iespēja veidot valdību, un ekonomikas ministra krēslā saskaņieši gara acīm jau redzēja Daini Zelmeni. Protams, atbilstoša vēlme: Zelmeņa kungs ir profesors, ekonomists. Turklāt vārdos – pieredzes bagāts Latvijas patriots. Savās atmiņās viņš stāsta par sarunu ar pirmo atjaunotās Latvijas ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kurš pajautājis, vai Zelmenis ir par neatkarīgu Latviju, uz ko Zelmeņa kungs atbildējis: «Ar abām rokām!»
Acīmredzot lai uzsvērtu savu mīlestību uz Latviju, pirms pāris gadiem Zelmeņa drosmīgi proponēja ideju «eleganti neatdot parādu», kas Latvijas valdības sarūpēts no starptautiskajiem aizdevējiem. TSP kongresa delegāti par šo ideju sajūsmā spiedza. Kritiski noskaņoti cilvēki šādu ierosmi gan uzskatīja par bandītiskiem grupējumiem raksturīgu gājienu, sak, paņemam naudu un uzmetam devēju. Interesanti, vai arī šodien SC vadoņi redz Daini Zelmeni ekonomikas ministra krēslā?
Miers latvijieša mājoklī
Viss būtu labi, ja SC nebūtu promaskaviski noskaņots un ja tā politika nenestu draudus Latvijai pārtapt par Krievijas guberņu. Šobrīd nav lietderīgi iedziļināties SC ideoloģijā, jo tas aizņemtu pārāk daudz vietas. Taču ir svarīgi pieminēt tikai vienu aspektu: Jāņa Urbanoviča proponēto vēstures un nacionālo jautājumu trīs gadu moratoriju, kuru kvēli un nesavtīgi atbalsta arī mūsu Dainis Zelmenis.
Nesenajā Zelmeņa kunga publikācijā, kas dienas gaismu ieraudzīja Neatkarīgās slejās, eventuālais ekonomikas ministrs rakstīja: «Nācijas intereses pārstāvēt monopolizējušie super nacionālie politiķi savā starpā sacenšas, kā un kuram opozīcijas politiķim likt zvērēt pie Okupācijas koka laikmetā, kad valda demokrātiskas vērtības un viedokļu plurālisms. Kāda gara nabadzība!» Izgāzis dusmas pār «supernacionāļiem», Zelmeņa kungs ierosināja «nolikt malā vēsturiskos kaujas cirvjus» un visus spēkus veltīt ekonomisko jautājumu risināšanai.
Protams, vērtīgs priekšlikums, tikai – kāpēc gan šos jautājumus nevar risināt paralēli ar vēstures jautājumiem? Kāpēc jānoliek malā nacionālie jautājumi, kas vienmēr ir svarīgāko topā? Vai mums visiem automātiski jākļūst par kosmopolītiem un internacionālistiem tāpēc, ka jārisina ar ekonomiku saistītie jautājumi? Skaidrs, tad ikviena latvijieša mājoklī tad iestāsies saskaņa, jo visi klusēs par vēsturi un latvietību. Bet man kaut kā šķiet, ka vēsture kā objektīva zinātne un vienkārši cilvēku intereses objekts eksistēs neatkarīgi no tā, vai Zelmeņa kungs (Urbanoviča, Ušakova un citi kungi) par to runās vai nerunās.
Ja nolemjam visi nerunāt, tad – uz priekšu! Lai SC nerunā par 9. maiju, lai nebāž latviešiem acīs melndzeltenās lentītes un lai netracina ar runām par «Latvijas PSR atbrīvošanu no vācu fašistiskajiem iebrucējiem», jo pretējā gadījumā mums jārunā par PSRS staļiniskajiem okupantiem. Bet to gan neviens no SC negrib pieminēt: tēlojot vientiešus, saskaņieši apzināti jauc terminus, okupāciju bāzdami vienā kulē ar aneksiju un inkorporāciju. Taču pat grūtgalvītim ir skaidrs, ka aneksija nevar notikt pirms okupācijas, savukārt inkorporācija nostājas rindā pēc divām iepriekšējām darbībām. Saskaņas centram, protams, ir izdevīgi neatzīt okupāciju, citādi var gadīties, ka tad nāksies atzīt arī okupācijas sekas.
Dainis Zelmenis, vilkdams līdzi Urbanoviča meldiņam, nostājas padomju laika ideoloģisko fīrētāju pozīcijās: nav svarīgi, esat vai neesat brīvi, svarīgi ir pielocīt vēderus un celt attīstītu sociālismu. Un man, patiesību sakot, ir vienalga, vai Zelmeņa kungs «Zviedrijas laikos» bija vai nebija PSRS VDK darbinieks, jo Padomju Savienība pirms divdesmit gadiem ir kanselēta. Svarīgi ir tikai tas, ko ievēlam par Latvijas priekšstāvjiem. Jāpadomā, vai tiešām mēs gribam Saeimā redzēt tos, kuri gatavi nacionālas valsts ideju pārdot pielocīta vēdera dēļ?