Elita Veidemane / Viedokļi

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

«Ir jāpārtrauc šķelt latviešu tautu atkarībā no tā, kādā dzimtajā valodā mēs runājam,» savā video uzrunā pauž Saskaņas saraksta kandidāte Evija Papule.

1980. gadā Latvijā nebija ne Sabiedrības integrācijas fonda, ne Papardes zieda, arī par Sorostētiņu nebija pat nojausmas. Toties bija skolas, parastas padomju laika skolas, kurās mācījās parasti pusaudži, kas nereti mēdza uzdot jautājumus, uz kuriem nebija standarta atbilžu.

Pirms kāda laika mani palūdza novērtēt TV24 raidījumu kvalitāti, vadītāju prasmes piesaistīt skatītājus utt., tostarp arī savulaik gana populāro ekrāna vēstījumu Rampu ugunis, kuru vadīja Andris Kivičs. Izteicos šādi: «No skandālista Kiviča ir izaudzis līdzsvarots TV raidījuma vadītājs, kam daudz vairāk par mūzikas taisīšanu padodas raidījuma vadīšana. Andris Kivičs nu ir īstajā vietā. Atraktīvi, brīvi un reizēm pat drosmīgi. Vienīgi – jāizvairās no lētu sensāciju atspoguļojuma, kā tas bija gadījumā ar kādu sasirgušu biznesmeni. Tad jautājumi izskatījās sarunāti un pieglaimīgi, bet tas jau ir caurkritiens.»

Šis skaitlis man iecirtās smadzenēs kā trāpīgi mests tomahauks. 806 202 eiro.

Pārstāstīšu kādu tīmeklī izlasītu pasaciņu. Mežā notika prezidenta vēlēšanas. Godīgie un miermīlīgie zvēri izvirzīja savu kandidātu – cēlsirdīgo, taisnīgo un gudro Alni. Bet ligzdu postītāju un bezjēgā plēsēju frakcija izvirzīja dzērāju un visādi citādi pretekli Lāci. Visi, protams, paredzēja cēlā un iznesīgā Aļņa uzvaru, jo mežā labo un sirdsskaidro zvēru bija vairākums. Viltīgā Lapsa ierosināja: mēs taču visi esam par atklātību, vai ne? Protams, visi bija par to. Tāpēc balsosim atklāti! To viņa pateica skaļi. Bet pati nodomāja: lai visi redz. Arī Lācis lai redz.

«Politiķi peld pa straumi kā beigtas zivis.» Šis teikums, lasot Indriķa Latvieša grāmatu Vara. Bailes 2, šķita ļoti garšīgs. Negrasos gan tagad pievērsties nedz literatūrkritikai, nedz pārspriedumiem, kas šajā grāmatā ir patiess un kas – literārs izdomājums, tomēr viens otrs atzinums trāpa kā precīzi mests āmurs – tieši pa pieri.

«Daudzi no deputātu kandidātiem, kuri novados patlaban reklamējas, neprot būt cilvēciski, galveno vijoli spēlē aprēķins un sponsoru intereses,» privātā sarakstē skaidro kāds Saeimas deputāta kandidāts.

«Vai nu īsa atmiņa, vai bailes,» komentējot Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) uzmanīgi izmanīgo rīcību attiecībā uz pretlatviskā krievnieku pulciņa «Latvijas krievu savienība» barvedi Tatjanu Ždanoku, noteica kāds politikas vērotājs. Nācās piekrist: CVK atmiņu acīmredzot bija apcirtušas gluži vai eksistenciālas bailes no tā, ka kompartijas dīva Ždanoka varētu izteikt nepārprotamus pārmetumus vēlēšanu komisijai, sak, es jau sen vairs neesmu drauds valstij, esmu kārtīga latvijiete, ko jūs mani šimpējat!

«Interesanti, vai kāds deputāta kandidāts devās svētceļojumā uz Aglonu?» – pirms dažām dienām, runājot par politiskajām aktualitātēm, pajautāja kāds mans draugs.

Artura tēvs ir ukrainis, māte – latviete. Arturam ir... bija 25 gadi. Nesen Dņepropetrovskas apgabala Prajdovkas ciemā notika atvadu ceremonija no kaujas uzdevumā bojāgājušā liepājnieka Artura Bessmertnija.

Mani vairāk uztrauc pamestie dzīvnieki, degošie Latvijas purvi un nelabā iespēja palikt ziemas laika joslā. Tas viss mani uztrauc vairāk par zirnekļu cīņām Saeimas vēlēšanu burkā.

Lai pievērstu sev uzmanību, der izmantot arī absurda dramaturģiju. Šo paņēmienu sekmīgi piekopj arī Jaunā konservatīvā partija (JKP). Kāpēc partijas tēvam Jānim Bordānam iegribējās nosaukt savu politbērnu tieši tā, īsti nav saprotams, jo konservatīvisms neatbalsta straujas pārmaiņas, tas iestājas par esošās kārtības saglabāšanu un politiskās sistēmas «iekonservēšanu», piekrītot tikai lēnām pārmaiņām un pamatojoties uz sabiedrības pieķeršanos vecajām, drošajām vērtībām un ētiski morālajiem uzstādījumiem. Savukārt JKP – spriežot pēc tās līderes Jutas Strīķes kliedzieniem partijas reklāmā – gatavojas radikāli iznīdēt «neliešus» un visādi citādi riebīgos indivīdus, lai dzīvē realizētu komunistiskās internacionāles dziesmiņas vārdus «mēs jaunu pasauli sev celsim». Kāds nu tur vairs konservatīvisms...

Nevienai politkopai tā nav laimējies kā tā dēvētajai KPV LV. Jau bija labi ar tās līdera Artusa Kaimiņa aktierdotībām atmaskojošu sižetu pasniegšanā, kamēr klajā nāca šīs partijas auglīgā draudzība ar KNAB.

Laipošana rada tikai pretlaipošanu. Tā izskatās situācija ar tā dēvēto Jaunās Vienotības (JV) memorandu, ko šī partija izsūtījusi «līdzīgi domājošajiem politiskajiem spēkiem»: tajā JV aicina pievienoties šim memorandam, kurā «partijas vienojas par skaidru atbalstu proeiropeiskai, demokrātiskai, tiesiskas valsts vērtībās balstītai politikai, apliecinot pašreizējā Latvijas ģeopolitiskā kursa nemainīgumu» (Krišjānis Kariņš). Memoranda autori aicina pēc vēlēšanām «nesadarboties ar prokremliskām partijām un to satelītiem Latvijas politikā».

Kaut arī neatradu oriģinālo avotu, no kura tika smeltas pērles, domas bija skaidras: tās patiešām varēja izteikt Artis Pabriks, proti, ka viņa pārstāvētā partiju apvienība (Attīstībai/PAR) nedalīs cilvēkus pēc etniskā, reliģiskā, finansiālā aspekta vai jebkā citādi, jo svarīgi ir tas, kāds ir katrs cilvēks, kādas vērtības pārstāv.

Vienotā, sajūsmas spārnos paceltā, patriotiskā un tautiskā Latvija aizgāja dziļā pagrīdē ļoti steidzīgi: tas notika jau pāris dienas pēc Mežaparka noslēguma koncerta.

Kas ir aktuālākais temats, par ko Krievijas vēstniekam Jevgeņijam Lukjanovam runāt dziesmu svētku nedēļā? Uzminējāt: krievu skolu pāreja uz latviešu mācībvalodu!

«Man bija auksti... tiešā un pārnestā nozīmē... prezidenta runa un tad pateicība partijai, valdībai un firmām pirms Pūt vējiņiem to visu vēl padarīja arī glumu... Lai cik lieliskas būtu spēka dziesmas un koristi...» – tāds ieraksts sociālajā tīklā parādījās nākamajā dienā pēc dziesmu svētku pēdējā vakara koncertemocijām, kas bangoja ar pozitīvas vētras spēku. Tvīta autore bija žurnāliste Baiba Strautmane. Gaišā pacilātība un prieks pie viņas tā arī neatnāca, jo tas viss tika nomākts ar ziemeļpuses vēju, runām un paldiesvārdiem. Var saprast Baibu un daudzus citus, kuri viņai piekrīt: tas bija pilnīgi lieki – aplauzt emocijas, vispirms klausoties neveiklu uzrunu, pēc tam – faktiski pirms svētku kulminācijas – veltīt uzmanību paldiesiem, kurus tāpat var izlasīt arī svētku programmā.

Cienu nicinājuma konsekvenci. Tādu, ka tu, stāvēdams straujas, krāčainas upes krastā, esi tai pagriezis muguru, bet izliecies, ka tevi neskar spirgtās šļakatas, un tu ar visu savu stāju uzsver, ka tev ir pilnīgi vienalga, kas notiek tev aiz muguras, tu vienkārši nicini šo upi, kas tur priecājas par savu plūdumu.

Piektdien piezvanīja Jānis Peters. Viņa teiktais bija skumju un satraukuma pilns: nu viņš nevarēšot iet uz dziesmu svētkiem. Bet iemesls tik radikālai izlemšanai bija, raugi, šāds.

«Armands Puče ir oficiāli izšķīries no sievas» – 26. jūnijā vēstīja virsraksts portālā delfi.lv. Pārsteidzošā ziņa lika ieskatīties tekstā, bet tur saprotamā latviešu valodā rakstīts: «Žurnālista Armanda Pučes un viņa sievas Everitas laulībā oficiāli noslēgts laulību līgums par visas mantas šķirtību.» Oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis nodrukāts, ka ieraksts par visas mantas šķirtību veikts pirms Jāņiem – 21. jūnijā. Mūsu kolēģis, sporta žurnālists, vairāku grāmatu autors Armands Puče nav bijis vārdos bagāts ar stāstiem par savu ģimenes dzīvi, taču no skopām replikām zināms, ka ar Everitu bijis pazīstams kopš pirmās klases, bet apprecējušies 18 gadu vecumā.