Elita Veidemane / Viedokļi

Aizņemšos kādu trāpīgu terminu no Latgales koktēlnieka un pedagoga Antona Rancāna. Un šis termins ir «krievināšana». Nekā citādi kā par krievināšanu nevaru nosaukt mūsu izglītības sistēmas pērļu virtenes, kurās mirdz ne tikai segregētās izglītības absurda piemēri, bet arī skolu likvidēšana – nereti bez pamatotiem iemesliem. Lai likvidētu kādu skolu, dažkārt nemaz nav vajadzīga nopietna argumentācija, vajag tikai revolucionāro pārliecību, ka latviešu skola gauži krieviskā rajonā nav vajadzīga, tāpēc no tās jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk – kā no nevēlama svešķermeņa.

Visi esam iesaistīti kaut kāda komiksa ekranizācijā. Tāda sajūta rodas, vērojot valsts dzīvē notiekošo. Pat ne tikai vērojot, bet aktīvi piedaloties masu skatu filmēšanā. Jo kurš gan nav iekļauts epizodēs par «oligarhu sarunām», nemaz nerunājot par mediķu streiku, «izcilās» nodokļu reformas sāgu un degošo mēslu kariem? Pirms pāris dienām nevarēja vien beigt smieties par Valsts vides dienesta (VVD) priekšnieces Ingas Koļegovas pieļāvumu: Latvija varētu lūgt Zviedrijai aizvākt atkritumus no nelegālās atkritumu glabātavas Slokā, kā arī segt izdevumus (no valsts budžeta atvēlētos 700 000 eiro) ugunsgrēka teritorijas attīrīšanai.

«Bērni nedzimst kā nepilsoņi. Viņi dzimst kā bērni. Nepilsoņu likteni izvēlas viņu vecāki,» uz Valsts prezidenta iniciatīvu automātiski piešķirt visiem nepilsoņu bērniem LR pilsonību atbildēja Saeimas deputāts Ritvars Jansons (NA).

Galīgi neveicās ar meklēšanu: tūdaļ pēc 18. jūnija postošā ugunsgrēka Slokā, kur, jautri smirdēdami, teju trīs diennaktis dega atkritumi, vēlējos atrast medijos un mājaslapās bažu pārpilnus partiju vēstījumus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) veiktu analīzi un Valsts vides dienesta (VVD) rosīšanās pēdas. Nekā nebija. Nu, jā, VVD priekšniece Inga Koļegova par smirdīgo atkritumu izgāztuves ugunskuru uzzināja tikai tad, kad pacēla acis no adīkļa, lai ielūkotos tālrādes zilajā ekrānā. Varbūt viņa klusā svētdienas vakarā ieslēdza datoru, lai pačalotu ar draudzenēm, un tad no monitora izlēca briesmu stāsts par Sloku.

Manī pašā nav aizvainojuma, bet man ir desmitiem tūkstošu vēlētāju, kuri ir aizvainoti – pēc Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdes atklāja Igors Pimenovs (Saskaņa). Briesmīgo aizvainojumu esot modinājis Edvīna Šnores izteikums laikrakstā Nacionālās Ziņas, kur viņš raksta: «Daudzas no okupācijas sekām ir pārvarētas, taču krieviskā vide vēl arvien ir Latvijas realitāte. Kā savulaik teica sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti. Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc.»

«Re, re, «normālie» sašūmējās? Skaistajiem, veselajiem, bagātajiem ir pretīgi skatīties?! Viņi arī negrib invalīdus redzēt ne uz ielas, ne sev blakus krēslā operā, negrib, lai viņu veselo bērnu klasēs un bērnudārzu grupiņās būtu bērni invalīdi. Pirmkārt, tas liecina, ka izstāde «nostrādāja». Otrkārt, ka sabiedrībai ir tālu līdz inteliģencei un tolerancei.» Tā domā kāds «viedokļu līderis», apspriezdams ne jau pašu izstādi, par ko tiek lauzti šķēpi un mīdīti vairogi, bet gan komentārus par to.

Prasība valsts pārbaudījumus kārtot valsts valodā ir skolēnu labākajās interesēs, – pārliecināti saka tiesībsargs Juris Jansons. Var tikai piekrist: skolām jau sen vajadzēja no 1. klases sākt pakāpenisku pāreju uz latviešu valodas apmācību, un eksāmeni, kas notiek latviski, ir loģisks turpinājums šai pārejai. Diemžēl nedz mūsu izglītības ministri, nedz valdība kopumā neiekarst realizēt šo plānu. Sākotnēji viss izskatījās cerīgi: 2013. gadā Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis izteicās: «No 2015. gada jānotiek pakāpeniskai pilnīgai pārejai uz mācību procesu latviešu valodā vispārizglītojošās skolās, kas dos iespēju novirzīt papildu finansējumu skolotāju algām, sekmēs izglītības kvalitāti, kā arī veicinās sabiedrības integrācijas procesu.»

«Esmu padomju karavīrs, es devu zvērestu, es jūtos kā ienaidnieka aizmugurē. Močīt vajag tos fašistiskos svoločus – latviešus, lietuviešus, igauņus. Esmu no Dobeles, visi latvieši ir svoloči, vienu jau nomočīju nafig,» savus politiskos uzskatus interneta sejugrāmatā klāstīja kāds krievvalodīgais, un tas notika 9. maijā, kad pa ielām siroja kaut kāda miroņu pulka dalībnieki.

Jūrmalā pārsteigumu nebija: skaitliski uzvarēja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksts, iegūstot sešas deputātu vietas. Par saraksta līderi Gati Truksni nobalsoja 8310 jūrmalnieku, ieliekot pretim viņa uzvārdam 3369 plusiņus. Nacionālās apvienības «kontā» – divas vietas, kuras ieņem jauni un aktīvi politiskie cīkstoņi, Saskaņa ieguvusi trīs vietas, savukārt Tev, Jūrmalai, kas vienojās kopīgā dziesmā ar Jauno konservatīvo partiju, vēlētāji piešķīra četras vietas. Stabilai koalīcijai pietiktu ar ZZS un Tev, Jūrmalai (TJ) politisku vienošanos, taču TJ līderis Arnis Ābelītis jau iepriekš strikti noteica, ka ar ZZS viņa partijai nekādu kopīgu darīšanu nebūs.

Skaidrs, ka Krievijas grupas Bi2 uzstāšanās Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāmas pasākums, kas Rīgas pašvaldības nodibinājumam Rīgas Tūrisma attīstības birojs izmaksāja 203 538 eiro. Koncerta apmeklētāju maciņi šajā dienā netika atvērti, jo šā sestdienas prieka finansētāji bija visi Rīgas nodokļu maksātāji.

«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.

Gadījās būt kādā ārstniecības iestādē. Sarunājoties ar iestādes šefu, uz viņa galda ieraudzīju kādas partijas priekšvēlēšanu bukletu. Tā spīdīgais vāciņš bija ieturēts viduslaiku kaujinieciskuma garā: varonīgs bruņinieks, izteikti līdzīgs attiecīgās partijas priekšsēdētājam, ar šķēpu žmiedz pie zemes bijušo domes priekšsēdētāju un viņa draudziņu biznesmeni. Jautājoši paskatījos uz iestādes šefu. Viņš nosmīnēja: «Bija te viens atnācis un dalīja bukletus... Citi arī dala. Bet vēlētājiem pašiem jāsaprot, ka balss būs izmesta miskastē, ja vēlēs par visādām dīvainīšu partijām.»

Viņai savas dzīves faktiski vairs nav. Palielās mājas viesistabā bērnu sētiņās dzīvo slimie gulbji. Vienam no viņiem kāda kundze liek sistēmu. Pagalmā zem tīklota «jumta» ūdenī plunčājas savainoti šā gada kaiju bērni, bet angārā peld gulbji: kādam savainots spārns, kādam kāja. Kopā te ir 200 putnu, kas pārstāv 19 sugu. «Daži putni mani pazīst un izturas īpaši,» teic Anete Asare, «bet viņiem nav jāpierod pie cilvēka: viņiem būs jālido prom, kad atveseļosies.» Anete ir Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrības Drauga spārns galvenais cilvēks. Viņai savas dzīves vairs nav. Tikai putnu dzīve. Vai nāve.

«Es nevaru ciest, ja apceļ vājākos (..). Šinī gadījumā redzēju to pašu: labi paēdis huligānu bars, pietiekoši aprobežots, apmelo un spārda ar kājām (..) tādus neaizsargātus cilvēkus, kas ir cirka mākslinieki, jo šie cilvēki... viņi piedzimst cirkā, viņi nodzīvo visu mūžu cirkā ar saviem dzīvniekiem (..), viņi ir ļoti neaizsargāti šajā sabiedrībā, viņiem citas pasaules nav kā šis cirks. Un tajā brīdī, kad šī huligānu grupa – savu sektantisko aizspriedumu, savas nezināšanas dēļ – viņus tagad ir nogāzusi zemē un spārda ar kājām, tajā brīdī jānāk Saeimai (..), bet Saeima pienāk, apspļauda un izņirgā šos zemē nogāztos.»

«Es vispār nesaprotu, par ko te ir strīds. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne pie boļševiku režīma. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvo visa Rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet kad cilvēks aiziet pensijā, bet viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi,» kādā TV raidījumā izteicās investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.

Jānis Vasiļevskis uzrakstīja iesniegumu Ordeņu kapitulam. Viņš ir novadpētnieks, un galvenais viņa izpētes objekts ir nacionālie partizāni, viņu cīņa pret padomju varu līdz pat pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidum. Vēstures ceļus kopā ar partizāniem staigājot, Jānis Vasiļevskis nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: rosināt apbalvot ar Viestura ordeni vīrus un sievas, kas vēl teju 13 gadus turpināja cīnīties pret padomju okupantiem. Šajā cīņā piedalījās ap 20 000 cilvēku, nezaudējot drosmi un pārliecību, ka taisnība reiz uzvarēs un ka brīva Latvija nav tikai sapnis.

Iespējams, ka tā bija viena no cilvēciskākajām reakcijām, kas piemeklēja Ilzi Viņķeli (Vienotība) raidījumā Preses klubs. Sievietes Viņķeles acīs bija aizvainojuma asaras: no tā, ka sarunbiedrs Edgars Kramiņš uzbrūk viņas vērtību sistēmai un viņai pašai, uzbrūk netaktiski un varbūt pat brīžiem uzspēlēti. Tomēr pelnīti.

Nepagāja ne diennakts, un Sanktpēterburgas metro neģēlīgā terorakta veicējs – kāds 1995. gadā dzimušais Džalilovs – tika atrasts. Uz to, ka viņš ir īstais vainīgais, norādījušas gan «ģenētiskās pēdas», gan videonovērošanas kameru ieraksti. Jauneklis pirms sešiem gadiem esot ieguvis Krievijas pilsonību un strādājis Sanktpēterburgā. Jā, skaidrs, ka terorists, pietrūkst vien saistības ar Islāma valsti. Ak, lūdzu, te tā ir: pareizi informēts avots pavēstījis interneta vietnei Gazeta.ru, ka Džalilovs esot bijis biedrs kādā organizācijā, kura saistīta ar teroristisko grupējumu Islāma valsts.

«Latvija var! Mairis Briedis uzvar!» – emocionāli izsaucieni pārpildīja sociālos tīklus, kad naktī uz 2. aprīli bijām liecinieki spožai Latvijas spēkavīra Maira Brieža uzvarai, kas atnesa viņam Pasaules Boksa padomes čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Līdz šim nevienam Latvijas sportistam profesionālajā boksā vēl nebija izdevies kļūt par pasaules čempionu. Tas bija pozitīvs, motivējošs notikums, un Mairis Briedis pēc divpadsmit raundu cīņas pateica vārdus, kas vainagoja visu cīņu: «Latvieši, mēs esam stipra tauta.»

Nezinu, vai šis stāsts faktoloģiski ir patiess, taču emocionāli tas skar tās stīgas, kuras pieņemts dēvēt par dvēselei piederošām. Iespējams, kaut kas līdzīgs ir noticis. Bet varbūt arī nav noticis. Kāda sieviete, braukdama mājās kopā ar vīru un vērodama pēc ziemas nesakoptos Rīgas nomales mazdārziņus, pēkšņi ieraudzījusi kādā ābelē karājamies... cilvēku. Vīrs gan sākumā nav ticējis sievai, sak, tev rēgojas, taču... Viņai izrādījusies taisnība.

«Es tiešām, cīnoties par Latviju gan 1988. gada 23. augustā, gan vēlāk 1991. gadā barikāžu laikā, nevarēju iedomāties, ka mēs pēc 29 gadiem atteiksimies no tām vērtībām, ko esam saglabājuši un kopuši simtiem gadu,» teic Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS). Izrādās, mēs simtiem gadu esam kopuši «vērtības» – savvaļas dzīvnieku nežēlīgu ekspluatāciju cirkos, tostarp arī Rīgas cirkā.

«Bērniņiem patīk dzīvnieciņi,» ar asarainu aizkustinājumu stāsta dzīvnieku cirka aizstāvji, un viņiem ir taisnība: kam tad nepatīk dzīvnieciņi? Tikai nejūtīgiem robotiem nepatīk. Protams, dzīvas radības ir interesants apskates objekts, tikai diez vai cirks, kurā tiek rādīti iebiedēti, samocīti dzīvnieki, būs labākais bērnu audzinātājs, lai viņos iedēstītu līdzjūtību un mīlestību uz dzīvo dabu.