Elita Veidemane / Viedokļi

Sākšu ar atvainošanos Valsts drošības dienestam (VDD). Piedodiet, lūdzu, ka es jums «uzbraucu», savā pilnīgi nepamatotajā riebumā pret Latvijas sabiedrības šķēlējiem meklējot atbalstu un izpratni dienestā, kam vajadzētu rūpēties par valsts drošību. Piedodiet, lūdzu, ka, galīgi neizprotot vārda brīvības jēdzienu, tik muļķīgi uzprasījos, lai jūs to izskaidrotu savā atbildes vēstulē. Un piedodiet, ka tik raupji atbildēju uz jūsu vēstuli, nepateicībā atcērtot: «Paldies. Pat nešaubījos, ka atbilde būs tieši tik bezzobaina. Tiešām paldies.»

Ir mirkļi, kuru radītās sajūtas nedziest. Tās dzīvo savu dzīvi, nepievēršot uzmanību tiem, kuri apgalvo: viss ir noticis nepareizi, viss bijis veltīgi, jo mūsu naivās cerības nepiepildījās.

Interfronte Latvijā joprojām ir uzvaras gaviļu ieskauta, tā nav nedz mirusi, nedz apklususi, tā joprojām ir dzīva un paliek nemirstīga kā proletariāta vadonis, vecais vaska lellis Ļeņins. Ar interfronti domāju ne tik daudz Ždanokas iepelējušās teātra izrādes, mēģinot reanimēt padomju oficieru madāmu apmeklētos pasākumus «gribu mācīties krievu valodā», cik mūsdienīgas, dāsni apmaksātas pretvalstiskas aktivitātes, kuras notiek ar vietējo drošības iestāžu tolerantu klusuciešanu. Protams, drošības iestādēm tāda programmiņa galvā nepiedzims no svētā gara, tur vajadzīgs likumdevēju mīkstmiesīgs atbalsts.

«Rīgas pils arī dega ļoti skaisti,» kāds sociālo tīklu prātnieks salīdzināja 2013. gada ugunsgrēku un Parīzes Dievmātes katedrāles degšanu 2019. gada Lieldienu nedēļā. «Jā, cool,» ar tādu pašu entuziasmu atbildēja cits ugunsgrēku eksperts. Bija daudz idiotisku, nekaunīgu un liekulīgu «vērtējumu» par nule notikušo Parīzes Dievmātes katedrāles gandrīz (!) bojāeju. Vieni kritizēja «nemākulīgos ugunsdzēsējus, kuri sava vājuma dēļ nesaglāba katedrāli un tāpat nesaglābs visu Eiropas civilizāciju», otri kaunināja ziedotājus celtnes atjaunotnei, piedāvādami samest naudiņu neēdušajiem Āfrikas bērniem, savukārt trešie ultramoderni sunīja katoļu Baznīcu, kuras viens no redzamākajiem simboliem – Notre Dame de Paris – «par laimi» dega spožās liesmās...

Tieši tāpat kā itin viss šajā koalīcijā – arī Valsts prezidenta amata kandidāta izraudzīšanās norisinās smieklīgi. No viltus ziņu dūmiem nule izpeldēja gan zobārste, gan tiesībsargs, pēcāk nepacietīgi sākām gaidīt ar īpašiem talantiem apveltītu ginekologu vai fenomenāli valstiski domājošu daiļkrāsotāju. Neviena profesija netika atstumta. Tomēr izskatās, ka nu jau būs par vēlu meklēt citus kandidātus, jo pirmdienas vakarā koalīcija atzinās: Valsts prezidenta amatam virzīšot Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu.

Mūslaikos cepties par to, kam kārtējo reizi ir piešķirti valsts augstākie apbalvojumi, ir vismaz bezgaumīgi. Nu, piešķīra atkal piķis viņu zina kam, ko tur dzisināt plaušas, nav vērts, tāpat visiem pie elkoņa – gan tiem, kuri lēma piešķirt, gan tiem, kuri dalīja spannīšus ar spožajiem bleķiem. Bet katrs nākamais gadījums pielavās kā negaidīts spēriens pa dibenu, un tad tev atliek vai nu sāpīgi sažmiegt sejaspantus, vai nu izlikties, ka tev dibena nav. Tomēr vairumā gadījumu visas ķermeņa daļas ir vietā.

«Kaimiņa partija savāca aptuveni 30 000 mūsu vēlētāju balsu. Ja tas tā nebūtu noticis, zaļzemniekiem parlamentā šodien būtu kādas sešpadsmit vietas,» rūgtās pārdomās dalījās kāds ZZS vēlētājs. Matemātika, protams, ir skarbi loģiska: zaļzemnieku 11 vietas Saeimā var vērtēt vien kā šīs organizācijas stratēģisku, nopietnu zaudējumu.

Vēstulē redzu skaistu, kārtīgu rokrakstu, tāpēc uzreiz saprotu, ka tās autors ir seno laiku cilvēks: mūsdienu ļaudis ir atradinājušies rakstīt ar roku, tagad dominē bezpersoniskais datorsalikums. Vēstule adresēta EP deputātei Inesei Vaiderei.

«Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku atskaites punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas tautas deportācijas veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti. Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un novadnieki,» savā 25. marta runā teica Valsts prezidents Raimonds Vējonis, vēl piebilstot, ka «šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma».

«Mēs redzam, ka šī vieta šķeļ un tracina sabiedrību. Mēs redzam (..) Igauniju, tur tas tika izdarīts pirms vairāk nekā 10 gadiem, 2007. gadā, un kopš tā laika, protams, bija viļņošanās, bija protesti, bet tas ir izdarīts, Igaunija tam ir pārkāpusi pāri, sabiedrība attīstās,» teica Saeimas deputāts Edvīns Šnore (NA), raksturodams Pārdaugavas «uzvaras pieminekļa» pagaidām stabilo esmi Rīgas sejā – salīdzinot ar Tallinu, kur uz kapiem tika aizvākts bronzas «aļoša».

Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».

«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.

Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.

Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.

Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.

«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.

Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».

Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.

«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?

Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.

Politikas saldmes baudītājiem šobrīd uz plītsmalas atrodas bļodiņa ar zaptes putām, ko var laizīt uz nebēdu – ir Gobzema/Kaimiņa kašķis par «Meroni naudu», ir Bordānpartijas seksa skandāls, ir Juraša izdošanas/neizdošanas sāga. Un ir arī Imantam Parādniekam (NA) «speciāli sarūpētais amats Ministru prezidenta paspārnē» – padomnieks demogrāfijas politikas jautājumos.

Tradicionālajā 20. janvāra tikšanās reizē, kurā piedalījās lielākoties žurnālisti, kas strādāja 1991. gada Barikāžu laikā, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (NA) citastarp pieminēja visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas nepieciešamību, emocionāli, tomēr līdztekus pragmatiski salīdzinot to ar barikādēm, ko sāka būvēt 13. janvārī pirms 28 gadiem. Kas tad ir šī sistēma?