„Bet kā mums tur tikt iekšā?” – jauns puisis, matus nervozi ar roku atglaudis, jautā. Dodu padomu, ka Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā vieglāk iekļūt no otras puses, tas ir, ne pa galvenajiem vārtiem. „Es mammai apsolīju, ka baznīcā nolikšu svecīti par savu brāli. Viņš pagājšgad noslīka,” jauneklis samirkšķina acis un novēršas, apmulsis no savas atklātības.
Nezinu, vai jauneklis iekļuva bazilikā. Ceturtdien Sakrālajā laukumā varēja ienākt, arī ejot pa galveno vārtu mazdurtiņām (lai pārāk lieli pūļi netraucas pa galvenajiem vārtiem?). Tomēr pati bazilika bija slēgta. Ļāva vienīgi uzkāpt otrajā stāvā, lai brīdi palūgtos pie Vissvētākās Jaunavas Marijas tēla. Nebija vietas, kur novietot aizdegtās svecītes: metāla pannās, kas bija saliktas pie ziemeļu puses baltajiem krustiem, vējš slaucīja prom liesmiņas, tikko tās bija iedegtas... Daži bēdīgi cilvēki, mirkli uzkavējušies pie sveču pannām, devās prom. Tie, kuriem sarunai ar Dievu bija nepieciešama bazilikas esība un klātbūtne, bija dziļi un sāpīgi vīlušies.
Tas, kas notika dienu vēlāk, raisīja tikai baisu atsvešinātību. Krusta ceļš bija parodija par... Krusta ceļu. Grūti izprast, tieši kurā vietā un kurā brīdī mūsu aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Attīstībai/Par) saskatīja svētkus, rakstīdams tviterlentē: „Paldies Latgales brigādes zemessargiem par palīdzību, drošību un kārtību Aglonas svētkos.” Piedodiet, tur kādam bija nepieciešama zemessargu palīdzība? Un kādu kārtību tur vajadzēja nodrošināt? Vai Aglonas bazilikā atradās bars ar sliktajiem puikām, kurus nācās savaldīt? Zemessargi, protams, aiz laba prāta drīkst un var atrasties jebkur, tomēr viņi nevar ar sevi aizstāt visus tos dievlūdzējus, kuri vēlas būt klāt Tautas krusta gājienā vai vienkārši atrasties bazilikā, sak, pastāviet aiz žoga, jūs visu redzēsiet tāpat!
Ne jau zemessargi vainojami šajā situācijā. To noteica mūsu dārgā valdība. Pirmkārt, izdomāja, ka ir nepieciešami „ielūgumi”, ko izdalīt katoļu draudzēs, lai labākie kadri iekļūtu izredzēto 3000 skaitā, ko ielaist bazilikas Sakrālajā laukumā. Tur, sadalītus pa steliņģiem, viņus uzrunāja priesteri. Steliņģus mainīt nedrīkstēja. Jā, jā, apkārt neganti plosās kovids, tāpēc tāda piesardzība: ja nu kāds ir saķēris iesnas, tad, nedod, Dievs, viņš tās uzšķaudīs kādam citam dievlūdzējam. Bet Baznīcai, kā zināms, ir jābūt paraugam citu sabiedrisku būšanu vidū, tāpēc jāklausa uz vārda tam, ko saka valdīkļi, kurus šogad - kā par brīnumu ‒ neredzēja biezā slānī bazilikas piekājē meklējam pazudušos nevainības un godīguma baltos spārnus. Vienīgi - tāds kā tieslietu Bordānam līdzīgs izstrādājums pavīdēja ar lūgšanās norūpējušos seju... Bet tas nu galīgi nevarēja būt Bordāns, jo - kurā katoļu draudzē gan viņš būtu dabūjis „ielūgumu”?...
Lai vai kā, Aglona - kā jau iespējamais baismīgu vīrusu avots - tika iegrožota un apcirpta. Pat nedaudzajiem svētceļniekiem, kuri savā infekciozajā vieglprātībā ieradās Aglonā, modrie zemessargi parādīja gumijas cimdā ietērptu pigu: še jums Jaunavas Marijas dezinfekcija! Un pļavā ārpus Sakrālā laukuma arī nesēdēsiet: vīrusi kā gorgonas medūzas tā vien lien no jums ārā un uzglūn visādi citādi sterilajiem „ielūgumu” īpašniekiem...
Aglonā šogad, izrādās, bija ne tikai garīgās barības trūkums: tiem uz dažu roku pirkstiem skaitāmajiem dievlūdzējiem tika noorganizēta īpaši izsmalcināta bada diēta. Domāju, ka šajā gadījumā ar īpašu kovidcentību izcēlās vietējā vara, jo neatceros, ka valdība tagad būtu liegusi organizēt ēdināšanas pasākumus, kas Aglonas svētkos ik gadu bijuši augstā un gardā līmenī. Attieksme skaidra: ticīgajiem šoreiz jāiztiek ar ticību skaistajam... pīrādziņam. Nav te ko izēsties, sarunājieties ar Dievu, tukšajiem vēderiem burkšķot!
Toties Rīgā! Toties mūsu vēlēšanu gaisotnes piesātinātajā citadelē - visiem bija iespēja netraucēti, cieši un mīļi tusēties Rīgas svētkos un it sevišķi Tērbatas ielā, ēst pilnus punčus gan iekškrogos, gan ārkrogos, kā arī iepirkt neticami smalkas preces nule atklātajā autletu ciematā „Via Jurmala outlet village”. Jocīgi, bet ne Rīgas svētkos, ne autleta atvēršanā „ielūgumus” nedalīja ne patērētāju, ne iedzērāju draudzēs. Nekādās! Un apmeklētāju skaits šajos dievlūgšanas, piedodiet, izklaides pasākumos bija krietni lielāks par tiem trim tūkstošiem cilvēku, kuriem Aglonas svētkos augstsirdīgi atļāva piedalīties mūsu mīļotā valdība...
Tātad - kovids ar savām baisajām iesnām uzbrūk tikai ticīgajiem, bet ar līkumu apiet autletu, lielveikalu, krogu, tērbatas ielu un citadeles svētku apmeklētājus. Vai nu kovidam tāda īpatni izvēlīga daba, vai nu valdība sirgst ar dubultmorāles ligu. Bet - lai nebūtu pretrunu vai neizpratnes, ‒ turpmāk Dieviņu jāiet pielūgt lielveikalos, bet Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkus jāsvin nevis Aglonā, bet gan kārtējā autleta atklāšanas vietā. Vēlams - uz jumta. Kā smejies, lai tuvāk Dievam.
