...Kad pirmo reizi iegāju Preses namā (1981. gada vasarā), mani fascinēja plašums, elpas brīvība un perfekcija: tā bija vieta, kur domāt, darīt, izpausties. Ar liftu uzbraucu 10. stāvā, līdz laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijai, aizgāju līdz galvenās redaktores Monikas Zīles kabinetam. Atvēru durvis, un tad arī sākās mana negaidītā, bet acīmredzot nolemtā gaita – būt par žurnālisti. Toreiz Preses nams bija jauna, moderna celtne. Tagad... Tagad zinu, ka Preses nams netiks nojaukts – kā varbūt bija domāts pirms dažiem gadiem. Preses namu pārveidos, tas dzīvos.
Laikrakstā „Padomju Jaunatne” nostrādāju līdz 1988. gada rudenim, līdz Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Dainis Īvāns mani uzaicināja kļūt par LTF laikraksta „Atmoda” galveno redaktori. Tas ir cits stāsts, un ne par to šodien runāsim. Bet nepilni astoņi gadi Preses namā bija kā pamats manam un daudzu citu cilvēku turpmākajam darbam, kas turpinājās Atmodā, pēc Atmodas, ilgi pēc tam...
Kas tad īsti bija Preses nams? Ēka tika uzcelta 1978. gadā - speciāli preses izdevumu vajadzībām, tas bija plašs komplekss, ievietots 22 stāvos. Tā bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas izdevniecība, kurā ietilpa laikrakstu un žurnālu redakcijas, kā arī divstāvu tipogrāfijas piebūve, kuras jauda bija 1,5 miljardi iespiedvienību gadā. Kaut kas tik moderns un jaudīgs nebija atrodams visā toreizējā Padomju savienībā. Plašajam vestibilam piekļāvās iekšējais pagalms, pirmajā stāvā bija konferenču zāle ar 400 vietām. Nulles stāvā bija arī kafejnīca ar ļoti gardiem ēdieniem, 1. stāvā - tipogrāfijas ēdnīca, kur mielojāmies vakaros, kad dežurējām, veidojot avīzi. Interjerā dominēja dabiskais akmens, konferenču zāle bija mājīga savā koka apdarē. Kompleksa arhitekts bija Jānis Vilciņš. Jā, tas pats Vilciņš, kurš veidoja arī Elizabetes (Kirova) ielas otro namu, ko tagad grib jaukt nost koncertzāles vajadzībām.
Uz Preses namu 1978. gadā no Blaumaņa ielas pārcēlās „Cīņa” un „Padomju Jaunatne”, no Pērses ielas - „Rīgas Balss”, no Krišjāņa Barona ielas „Literatūra un Māksla” un „Karogs”, no Vaļņu ielas „Skolotāju Avīze”. Virs mums - 11. stāvā - iemitinājās „Sovetskaja molodjož”. Gandrīz pašā augšā bija Galvenā literatūras pārvalde („glavļits”) - cenzūra. Un ko tik nevarēja satikt liftā vai nulles stāva kafejnīcā - gan kriminālžurnālistu Juri Blaumani un kinoapskatnieku Miku Savisko, gan hokeja komentētāju Juri Robežnieku un „Literatūras un Mākslas” publicistikas nodaļas vadītāju Zālamanu Eidusu, gan Māri Čaklo, Andreju Skaili, Ēriku Ošu, Andri Vējānu, Imantu Auziņu, Andreju Dripi, Ēriku Hānbergu, Kazimiru Dunduru un desmitiem citu izcilu personību... Kafejnīcā nulles stāvā pulcējās žurnālisti, un ne jau dienišķā paēšana bija svarīgais punkts: tur tika risināti svarīgi žurnālistikas jautājumi, apspriestas tēmas un publikācijas. Cik litru konjaka tur tika izdzerts, risinot problēmas - par to vēsture klusē.
Preses nams bija ne tikai žurnālistikas izcilnieku un leģendāru personību darītava. Preses nams bija arī Atmodas pirmsākums. Jo tieši tur dzima pretestība gan Daugavas sagandēšanai, gan metro celtniecībai, tur arī tapa pirmie laikraksta „Atmoda” numuri.
1986. gada 17. oktobrī Dainis Īvāns kopā ar Arturu Snipu laikrakstā „Literatūra un Māksla” nopublicēja rakstu „Par Daugavas likteni domājot”, ievadot ne tikai pret Daugavas HES būvniecību vērsto kampaņu. Sabiedrība saliedējās lielajiem mērķiem - Likteņupes aizstāvībai, tautas, patības un latvietības aizstāvībai.
Savukārt 1988. gada 2. februārī laikrakstā „Padomju Jaunatne” parādījās mazmazītiņš žurnālistes Ievas Raiskumas rakstiņš „P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē apspriedīs metro projektu”. Pēc metro apspriešanas rakstīju „Padomju Jaunatnē”: „Latvijas Valsts universitātes Lielā aula ir pārpildīta. Nav itin nevienas brīvas vietas, balkonos cilvēki stāv kājās, visi ir kā elektrizēti, gaidīdami konferences sākumu. Nav jābrīnās par cilvēku milzīgo interesi, ko izraisījis nevis populāras rokgrupas koncerts, bet gan gaidāmā diskusija par Rīgas metro iespējamo celtniecību: cilvēkus satrauc pilsētas liktenis. Un, domājams, satrauks vienmēr - kā savas pilsētas patiesus patriotus.”
Metro konferenci toreiz vadīja Fizikas un matemātikas fakultātes aspiranti Raimonds Ernšteins un Andrejs Panteļējevs. Andrejs vēlāk kļuva par laikraksta „Atmoda” līdzstrādnieku - Politikas nodaļas vadītāju. Pusgada laikā avīzē „Padomju Jaunatne” publicēju daudzus rakstus pret metro būvniecību Rīgā, ņemot vērā gan pilsētas pazemes specifiku, gan iespējamos migrantu pūļus, kuri iebrauktu pilsētā uz darbu lielajā būvē, gan aplūkoju vēl daudzus citus aspektus. Metro jautājums patiesībā bija Latvijas un Rīgas nacionālais jautājums. Preses nams zumēja satraukumā, par metro rakstīja pilnīgi visi, taču flagmaņi bijām mēs - laikraksts „Padomju Jaunatne”, jo tā bija mūsu iniciatīva.
Preses nama 10. stāvā, kur atradās laikraksta „Padomju Jaunatne” (PJ) redakcija, 1988. gada novembrī veidojās pirmais laikraksta „Atmoda” numurs, kas iznāca 16. decembrī. Tas tapa nelielā telpā ar numuru 10, un to jaunā laikraksta vajadzībām atvēlēja toreizējais PJ galvenais redaktors Andrejs Cīrulis. Mūžam piepīpētajā 10. kabinetā šķīlās idejas, cita par citu pārdrošākas, mēs burtiski lidojām neierastā sajūsmā, ko radīja pārliecība par brīvas preses veidošanu. Kaut arī vairākus stāvus virs mums bija „glavļits”, kas cenzēja katru mūsu vārdu, mēs tomēr kaut kā izspraucāmies cauri šiem žņaugiem. Tikai vienu reizi (neilgi pirms cenzūras likvidācijas) avīzes slejās kāda raksta vietā ielikām šķērītes: sak, cenzūra izgriezusi... Mūsu pulkam pievienojās Dace Balode, Tamāra Ringa, Askolds Rodins, Jānis Krūmiņš, mazliet vēlāk arī Ints Kalniņš, Juris Paiders, Ainars Vladimirovs, Ervīns Grandavs, Ilmārs Latkovskis, Andris Ķesteris, Pēteris Leiškalns, Ivars Smilškalns un daudzi, daudzi citi... Drīz pārgājām „dzīvot” uz Vecpilsētas ielu 13/15 - uz LTF mītni.
Kad 1991. gada 2. janvārī Preses namu ieņēma OMON vienība („melnās beretes”), no turienes tika padzīti visi izdevumi, kuri atbalstīja LTF. Proti, drukāšanās tur vairs nebija iespējama. „Atmoda”, pateicoties toreizējam LTF priekšsēdētājam Romualdam Ražukam, sāka drukāties Šauļos. Vēlāk, Latvijai atgūstot neatkarību, arī Preses nams tika atgūts. Tomēr tā dzīvīgais mūžs nebija ilgs: tipogrāfija novecoja, redakcijām vairs nebija vajadzīgas tādas telpas...
Gadu garumā bija skumji raudzīties uz Preses nama tukšajiem logiem. Vai tagad būs citādi? Jācer. Jācer uz jaunu gaismu un dzīvību.
