„Mēs tagad krājam naudu, lai nopirktu ziemai malku. Pateicoties pašvaldības pabalstam, iepirkām miltus un putraimus. Vīrs strādā pie saimniekiem, saņem algu, rudenī lēti iegādāsies kartupeļus. Jaunākā meita gatavojas iet pirmajā klasītē, puika būs jau septītajā. „Humpalās” dabūjām drēbītes, bija gluži jaunas. Par kādiem datoriem runā ministre? Par kādiem internetiem? Līdz tiem mums ir kā līdz kosmosam,” kādā nejaušā tikšanās reizē man stāsta sieviete. Viņas ģimene dzīvo laukos, viņa lūdz neizpaust savu vārdu: kaimiņi smiešoties.
Ne nu smiesies, neko. Tādu ģimeņu diemžēl ir daudz. Latvijā 2018. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 434 tūkstoši jeb 22,9% iedzīvotāju - tā liecina dati, kas apkopoti 2019.gadā. Diez vai pērnā gada dati, kad tos apkopos, būs daudz iepriecinošāki, nemaz nerunājot par šo gadu, ko iezīmēja kovidkrīze un ļoti daudzu uzņēmumu bankrots, līdz ar to - tūkstošiem cilvēku palikšana bez darba un iztikas līdzekļiem.
Taču izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP) par to acīmredzot neko nezina, un Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pilnā nopietnībā gatavo izmaiņas Izglītības likumā, kas noteiktu, ka attālināta mācīšanās ar viedierīču palīdzību turpmāk būs viena no klātienes (?) mācību formām. Viedierīce ar interneta pieslēgumu būšot viens no individuālajiem mācību piederumiem, ko skolēnam nodrošinās ģimene. Ministre nezina arī to, ka saskaņā ar Satversmes 12. pantu Latvijā ir noteikta bezmaksas izglītība, tāpēc prasība vecākiem nodrošināt datora un interneta pieslēguma iegādi ir pretlikumīga. Izglītības ministrija grasās liegt Satversmē garantētās tiesības, bet tas jau nozīmē, ka pēc tādiem gājieniem ministrei Šuplinskai beidzot vajadzētu prasties pamest savu amatu. Protams, nedz viņa to darīs, nedz „koalīcijas” partneri pieprasīs, uzsverot, ka „neviens nevar būt lielāks eksperts izglītībā kā ministre”.
Tā dēvēto attālināto mācību pieredze bija tipiska „klupšanas - krišanas” prakse, jo aptuveni tikai pusei skolēnu bija pieejamas visas nepieciešamās tehnoloģijas (par to liecina aptaujas, kas rīkotas speciāli pašvaldībām), lai piekoptu tādu mācību veidu. Savukārt 23% skolēnu ir nepieciešams dators, tikpat daudziem - arī stabils interneta pieslēgums. Bet par „attālināto mācību” efektivitāti vispār nav vērts runāt: mācības un audzināšanu tikai tad var uzskatīt par efektīviem pasākumiem, ja tas viss notiek klātienē un pateicoties pedagoga personībai. Taču tas, ka ministrija spiež uz datoru iegādi, var liecināt par to, ka viss jau ir izlemts: 1. septembrī turpināsies aplamības ar „attālinātajām mācībām”...
Nepietika ar to, ka kovidhistērijas aizsegā veiksmīgi tika nogremdēti desmitiem uzņēmumu, tika pazemoti mediķi, no dzīvības takas tika nogrūsti smagi slimi un hroniski slimi cilvēki, neļaujot viņiem ārstēties, tagad „mūsu” valdība steigsies „sakārtot” izglītības sistēmu, atņemot mācīšanās iespējas bērniem, kuri aug mazturīgās ģimenēs.
Nevar visu dzīvi pārvērst digitālajā esībā, tas ir amorāli un pretdabiski. Ja Saeima grib turpināt likumlemšanu „attālināti”, lai turpina māžoties. Bet cilvēki vēlas dzīvot normāli un audzināt bērnus - arī normāli, nevis skatīties, kā bērni, sociālajā izolācijā tupēdami pie datoriem (vienalga - ar mācību vai izklaides mērķi), paliek par neatgriezeniskiem zombijiem.
Tas, ka tiek gatavots Satversmes pārkāpums, ir, protams, nepatīkamākā lieta. Taču ir arī vēl tādi „sīkumi” kā jaunais mācību gads un gatavošanās tam. Jau kādu laiku tiek kvēli runāts par t.s. kompetenču izglītību, bet joprojām notiek kavēšanās ar mācību priekšmetu programmu izstrādi, kaut gan ar tām skolotājus bija plānots iepazīstināt jau 2019.gada septembrī. Daudzi skolotāji uzskata, ka jaunais izglītības saturs ir vērsts uz pieejamās izglītības novienādošanu, nevis jaunu iespēju došanu. Bet, mēģinot saprast IZM anotācijas fenomenālos teikumus, skolotāji saka: rodas sajūta, ka viss tiek ar nodomu samudžināts. Mācību programmu nav, mācību līdzekļu nav, metodisko materiālu nav, vienotas izglītības sistēmas nav. Dariet, pedagogi, ko gribat!
Šajā „kompetenču” haosā daudzi skolotāji izvēlas aiziet no darba. Jauno skolotāju viņu vietā nav vai gandrīz nav. Rīgā vairākās vidusskolās vairs nav direktora. Taču tagad, izrādās, daudz svarīgāk ir risināt kosmosa apgūšanas problēmas: jau ir izveidota kosmosa politikas darba grupa, kuru vadīšot divi ministri - Ilga Šuplinska un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Situācijā, kad pedagogi ir pazemoti līdz zemei, varbūt ministrei vajadzētu atturēties no pirksta bakstīšanas Marsa virzienā?
Varbūt šī arogantā uzvedības forma sakņojas pagātnē? Interesanti, vai tā ir patiesība, ka 2016. gadā Ilgu Šuplinsku esot palūguši aiziet no zinātņu prorektores amata Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, jo viņas darbošanās esot bijusi totāli destruktīva? Tā kā citādi no viņas atbrīvoties neesot bijis iespējams, ticis likvidēts zinātņu prorektora amats. Bet tie, protams, tikai armagedona putekļi un salti kosmosa meli. „Latgales kultūras lepnums” - kā Šuplinsku nosaucis kāds medijs ‒ varētu saglabāt savu tēraudcieto stāju, vienkārši demisionējot un tādējādi izglābjot Latvijas izglītības sistēmu.
