„Tūrisma uzņēmējiem valdība nav palīdzējusi. Tikai darba ņēmējiem – ar dīkstāves pabalstiem. Nav jēgas četrus mēnešu bīdīt papīrus un domāt kaut kādus variantus, tā ir tikai laika nosišana. Solījumu no valdības puses bija daudz, bet tas, ko tagad saka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), nekur neaizķeras,” teic Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnate Ziemele.
Jānis Vitenbergs par tūrisma nozīmi un vajadzību palīdzēt šai nozarei ir runājis daudz. Ļoti daudz. Un pareizi runājis. Tā, piemēram, Vitenbergs kovidhistērijas viducī pauda, ka „krīze nozarē šobrīd radījusi gandrīz 100% apgrozījuma kritumu visos tūrisma sektoros, radot zaudējumus gan tūrisma aģentiem un operatoriem, gan izmitināšanas un ēdināšanas sektoriem. Tas viss tiešā veidā ietekmējis vairāk kā 3000 mazos un vidējos uzņēmumus, kā arī radījis katastrofālu situāciju darbaspēka jomā - ietekmēti ir vairāk kā 25 tūkstoši darbinieku”.
Bija pat sacerēts pasākumu komplekss, kā palīdzēt tūrisma nozarei izķepuroties. Tā, piemēram, ministrs rosināja ieviest PVN likmi 5% apmērā ēdināšanas un tūristu mītņu sektoriem, ieviest vaučeru sistēmu tūrisma operatoru un aģentūru komplekso tūrisma pakalpojumu situācijas risināšanai, īstenot informatīvo kampaņu vietējā tūrisma attīstībai utt., u.t.jpr. Trīs reizes drīkst minēt, cik daudz no šiem labajiem nodomiem piepildījās. Tie, kuri dzīvo lauku viesu namā pie vecmāmiņas, drīkst minēt pat četras reizes. Pareizi, ar piekto atminēsiet: neīstenojās nekas.
„Vaučeru ideja bija ļoti laba,” teic Asnate Ziemele, „bet valdība to uzreiz ielika atvilktnē kā nederīgu. Kaut gan mums tik ļoti būtu palīdzējis pat šis nelielais valdības atbalsts. Bija vajadzīga palīdzība ne tikai darbiniekiem ar dīkstāves pabalstiem, bet arī uzņēmējiem - lai kaut vai daļu parādu nomaksātu. Uzņēmēji nedabūja neko. Protams, mēs it kā neesam tie dižākie cietēji - mums bija kritums „tikai” par kādiem 70%, mēs jau sākam ķepuroties, ievērojot visas epidemioloģiskās prasības, bet lielās viesnīcas joprojām neuzņem viesus. Taču tie vairumā gadījumu ir ārzemju ķēdes hoteļi, un tiem kaut kādi 2000 vai 5000 eiro neko nemainīs.”
Asnate Ziemele vairs nedomā uzrunāt valdību, kaut gan turpina parakstīt asociācijas kopīgās vēstules ar ierosinājumiem, lūgumiem, prasībām. „Valdība ar uzņēmējiem vispār nesarunājas. Es vairs neticu nevienam,” viņa piebilst.
Kā lai tic, ja valdības vārdi nesaskan ar darbiem? Kaut gan... tas jau nav nekas jauns: mediķiem arī solīja, bija pat likums sacerēts, taču nekas no tā nemainījās, jo, izrādās, mūsu valdība un parlaments ir tik diži veidojumi, ka tiem likumi nav jāievēro. Solīt var visiem un visu. To pat vajag darīt. Kā gan citādi bruģēt ceļu uz nākamajām vēlēšanām? Ir taču cerības, ka vēlētāji - kā vienmēr - kāps uz tiem pašiem grābekļiem, ecēšām un lāpstām.
Asnate zina stāstīt, ka kaimiņi - lietuviešu un igauņu valdības, - prata palīdzēt savējiem tūrisma uzņēmējiem. „Pie mums tūrisms nav svarīgs? Tad jau viss kārtībā, pārtaisām viesnīcas par dzīvokļiem, un lieta darīta,” rūgti ironizē Asnate Ziemele. Varbūt tiešām nevajag iespringt, un arī mūsu dzimtajai valdībai būs mierīgāk: re, ar kovidveidīgajām iesnām vājinieku gultā nonākuši 3 cilvēki, tad jau atkal vajag domāt nevis par tūrismu, bet par jauniem sejsegu iepirkumiem, sēdēšanu mājās un telefona aplikācijām, kuras katrā ziņā aptur kovidus un citus mošķus. Bet pārbaudīt visus iebraucējus no sērgas visvairāk skartajām valstīm - tam gribasspēka nepietiek. Cik vienkārši tomēr manipulēt ar cilvēkiem. Kad mēs augām, tad gan tā nebija.
Kopā ar Asnati Ziemeli mēs varam ironizēt kaut vai līdz pulsa zaudēšanai, līdztekus gaidot, ka no jūras izkāps vārava ar ziņu: valdība jums visiem tūlīt palīdzēs! Viedie zina teikt: slīcēju glābšana ir ekonomikas ministra rokās. Viedajiem būtu taisnība, ja vien šajā valdībā ekonomikas ministru kāds ņemtu vērā. Bet pagaidām izskatās tā, ka pieredzējušie koalīcijas vīri, ielikuši jaunu puikiņu svarīgā amatā, snauž diendusu, laiku pa laikam atverot acis un palūrot, vai puikiņš nav kādam lieki iedevis kādu kapeiku. Ak, nav? Tad čučam tālāk. Lai paliek, kā ir bijis: slīcēju glābšana tomēr ir pašu slīcēju rokās.
