„Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja,” savā rakstā „Kā Ābrams līgoja” apgalvo filosofs Artis Svece. Līdz Ābramam (Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” varonis) šajā rakstā vēl vajadzēja nokļūt, izbrienot cauri prātojumiem par vēsturisku pieminekļu gāšanu Amerikā un citviet pasaulē. Bet varēja nojaust, ka Sveces kungs neviļus (vai viļus?) attaisno gāzējus un demolētājus (#BlackLivesMatter), inteliģenti vijoties caur vēsturiskiem notikumiem.
Vēsturiskie ekskursi, protams, bija noderīgi, tomēr raksta jēga uzplauka pašās beigās, kad filosofs Artis Svece ķērās pie Rūdolfa Blaumaņa, kura lieliskā trijotne - Ābrams, Joske un Zāra, - esot ietupināti „rasistiskā klišejā”, jo ar savām problēmām viņi varot tikt galā tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību. Kur šeit, piedodiet par rupjību, atrodama rasistiska klišeja?! Taču Sveces kungs saka: „Un droši vien arī mums pienāks brīdis, kad būs atklāti jārunā par to, kādi tad mēs vēlamies būt un ko mums iesākt ar pretrunām mūsu priekšstatos un attieksmē.”
Bet - kad jau, tad jau. Mēs noteikti vēlamies atmest visas rasistiskās klišejas. Nākamo darbu, ko rediģēt, piedāvāju Andreja Pumpura „Lāčplēsi”, kur baltais (!) Lāčplēsis finālā kopā ar Melno (!) bruņinieku iegāžas Daugavā. Melnais iet bojā, ai, ai, ai! Tas, ka bojā iet arī Lāčplēsis, nav svarīgi, jo - #BlackLivesMatter. Tur ir tādas pretrunas mūsu priekšstatos un pieņēmumos, ka bail paliek! Un tāpēc - lai nebūtu bail, - pretrunas jānovērš, visus baltos piebeidzot. Turpmāk arī šaha figūras būšot tikai vienā krāsā - protams, melnā. Jo tā ir skaidra diskriminācija: baltie vienmēr sāk pirmie. Nost ar rasismu šahā! Nost ar rasismu arī kinematogrāfā - vislabāk būtu, ja idiotu bars ar attiecīgiem bļāvieniem publiski sadedzinātu visu laiku visienesīgākās un populārākās filmas „Vējiem līdzi” rituli un pasludinātu to par nepieņemamu „jaunajai pasaulei”.
Kamēr mēs zirgojamies par klasiskās literatūras un filmu rediģētājiem, galda spēlēm vai saldējuma nosaukumu, tikmēr visus šos „pārveidotājus” varam uzskatīt par smieklīgiem vai vienkārši viņus neievērot. Bet kad vērā ņemami pašmāju domātāji (un Artis Svece noteikti tāds ir) sāk visā nopietnībā runāt par „rasistiskām klišejām” vienā no mūsu kultūras kanona ikonām, tad... Tad smiekli vairs nenāk.
Jo tas patiesībā ir viens no pirmajiem signāliem, ka mūs tiešām sāks spiest „mainīt mūsu priekšstatus un attieksmi” pret daudzām lietām, kas mums līdz šim šķitušas pašsaprotamas. Tas, ka Artis Svece ir Sorosa fonda valdes loceklis (tagad - fonds DOTS), nav nekāds brīnums: šis starptautiskā noziedznieka Sorosa dibinātais fonds tieši ar to arī ir nodarbojies - ar „priekšstatu maiņu”, un nebūs jābrīnās, ja kaut kādos „antifu” vai „progresīvistu” kontos parādīsies sātana kāja Sorostētiņa finansējuma izskatā. Jābrīnās gan par to, ka Sveces kungs āzim pie ragiem ķēries tikai tagad, nevis agrāk, kad Amerikā līdz ar recidīvista Floida nāvi iedegās signāls - sitam tradicionālos priekšstatus un to nesējus!
Sveces kungs toties pareizi uzdod jautājumus: „Ko mums ar to visu iesākt? Patverties 19. gadsimta latviešu lauku sētas fantāzijā un atvairīt visus svešo spēku uzbrukumus? Mēģināt aizsteigties notikumiem priekšā un cenzēt, pirms kāds ir sācis kaut ko pārmest? Rādīt tikai pieaugušajiem? Tikai vēsturniekiem?” Atbildēšu: ar Blaumani, filmām, saldējumu un šahu - nedarīt neko. Tieši tāpat kā ar visu pārējo, kas kaut kādiem „progresīvajiem” ākstiem šķiet „rasistisks”.
Šobrīd pats galvenais ir iestāties par nacionālajām vērtībām, par mūsu valodu, literatūru, mākslu un tradīcijām - par izpausmēm, kas sargā latviskumu. Soross un viņa salašņas spiež uz pretējo - visus nolīdzināt, atņemt nacionālo piederību, padarīt par tizlām bezdzimuma būtnēm. Tāpēc tādi rasistiskās kustības #BlackLivesMatter radījumi ir labākā piedeva, izcilākais bezsmadzeņu katalizators dažādām „priekšstatu maiņas” un „jaunās pasaules” alķīmiskajām darbībām, lai tā beigās ekskluzīvi noteiktu, kā mums dzīvot.
Bet ko par to saka mūsu politiķi? Neko! Pēc mazās, tradicionālos priekšstatos stabilizētās saliņas, vārdā Latvija, ļoti nopietni snaikstās kriminālmarksisma taustekļi. Taču neviena partija - neviena! - nepauž viedokli par situāciju, kas visai drīz var pārvērsties neatgriezeniskā. Kur ir latvisko partiju balsis? Aizsmakušas, karstās vasaras saldējumu baudot? Iegrimušas pašapmierinātības taukos? Latvija un latviskums jums neko nenozīmē? Jums bail runāt par „uzkāpjošo” marksismu? Gatavojaties nākamajām vēlēšanām un sapņos jau dzirdat uzvaras fanfaras?
Par fanfarām šaubos, bet atkal varu piekrist Arta Sveces teiktajam: „Mēs līdz šim esam veiksmīgi izvairījušies no nopietnas diskusijas. Nesenie protesti rāda, ka šī stratēģija nevar būt mūžīga.” Tieši tā. Kuslie, pašamierinātie, naudkārīgie politiķi - jūsu klusēšana nevar būt mūžīga. Jums reiz vajadzēs atbildēt par savu gļēvumu, kas lēnām nogalina Latviju.
