Es piekrītu Borisam Cilevičam („Saskaņa”). Nē, nenokrītiet no krēsla. Šī ir pirmā un, visticamāk, arī pēdējā reize, kad piekrītu augšminētajam Saeimas deputātam. Runa ir par grozījumiem Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas paredz: televīzijas programmu izplatīšanas pakalpojumu sniedzējam pamatpiedāvājumā jānodrošina, ka vismaz 80% no iekļautajām papildu programmām saturam sākotnēji jābūt veidotam kādā no Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomiskās zonas valstu oficiālajām valodām. Tāpat krieviski raidošajiem telekanāliem būs noteikta atrašanās vieta kanālu piedāvājumā, un tā būs saraksta beigās.
Viss izklausās skaisti un pareizi līdz brīdim, kad saproti, ka, piemēram, angļu valodā raidošā un Kremļa apmaksātā stabule - kanāls „Russia Today” - turpinās melot angļu valodā. Un nekāds likums šim kanālam neliegs to darīt. Tas, ko nule ar balsu vairākumu pieņēma Saeimas deputāti, ir ne tikai novēlots, bet arī ne visai pārdomāts likuma variants.
Un tātad - kam es piekritu? Lūk, Borisa Cileviča teiktais: „Tēraudas kundze piedāvāja noteikt ierobežojumus pēc satura kritērijiem, nevis pēc valodas kritērijiem. Tātad kolēģi to atklāti nepateica, bet acīmredzot pieņem, ka viss, kas ir Eiropas Savienības valodās, ir kvalitatīva žurnālistika; viss, kas ir krievu valodā, ir propaganda. Vai tā tas ir? Es gribētu jums atgādināt, ka galvenais Kremļa propagandas rupors „Russia Today” ir veidots angļu valodā, un līdz ar to nekādi ierobežojumi uz to neattieksies. Tajā pašā laikā neatkarīgie un opozīcijas kanāli, tādi kā „Doždj”, piemēram, tiks pakļauti šiem ierobežojumiem.”
Prātīgi runā opozicionārs. Nezinu viņa patieso motivāciju šādām atklāsmēm, jo „Saskaņas” virziens ir gluži cits. Bet ne par to šoreiz dziesma. Šobrīd sanāk tā, ka piedāvātajā pamatpakā būs Kremļa kontrolētie kanāli, piemēram, tas pats „Russia Today”, kuru nevar izslēgt no piedāvājuma, jo tas pagaidām nav sodīts par melīgu un tendenciozu ziņu izplatīšanu.
Turklāt - ja arī šos kanālus izmestu no pamatpiedāvājuma, jāatgādina, ka pasaulē ir ieviesusies tāda nu galīgi vēl nepazīstama lieta - internets, ar kura palīdzību ikviens var skatīties - kā tagad mēdz teikt - „dajebko”... Kaut vai „Paraša Tomorrow” vai „Birobijan News”.
Kremļa kontrolētos kanālus vajadzēja izslēgt no piedāvājuma jau 2014.gadā, kad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Vai pat vēl agrāk. Žurnālisti, kuri saprata šo kanālu propagandistisko dabu, ātri atguvās un pameta tos. Tā, piemēram, amerikāņu žurnāliste Lisa Vāla, kura strādāja „Russia Today” Amerikas birojā, 2014.gadā pameta darbu, jo saprata, ka tā nav žurnālistika, bet gan gan vispretīgākā propaganda, ar ko jānodarboajs tur strādājošajiem. Viens no raidījumu vadītājiem publiski pauda kritiku par Krievijas iebrukumu Ukrainā. „Es personiski vairs nevaru būt daļa no televīzijas kanāla, ko finansē Krievijas valdība, kas attaisno Putina rīcību. Esmu lepna būt amerikāniete un ticu, ka jāvēsta patiesība,” viņa pateica un pameta propagandas kanālu.
Savukārt 2019.gada martā no darba Latvijas Televīzijā (LTV) tika atlaists ilggadējs LTV darbinieks Harijs Lavkinaitis, kurš iznomāja Ziņu dienesta studiju telekanāla „Russia Today” (RT) vajadzībām, proti, lai intervētu bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kura prokremliskie uzskati nevienam nav dižs noslēpums. Izrādījās, ka Lavkinaitis vienkārši gribēja nopelnīt: šā darbinieka atalgojums tika pielāgots bonusu sistēmai, proti, piemaksa bija atkarīga no pārdotā pakalpojumu apjoma. Ja RT jau laikus būtu iekļauts aizliegto kanālu sarakstā, neviens pat neiedomātos iznomāt Latvijas sabiedriskās televīzijas resursu. Un ko tad tagad - Saeimai nāksies pieņemt atsevišķu likumu Kremļa kanālam, lai to beidzot varētu piežmiegt?
Skaidrs, ka, pieņemot grozījumus Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā, kas stāsies spēkā vairāk nekā pēc gada, Kremlis no mums nenobaidīsies un tā propagandas plūsmā nekas īpaši nemainīsies, varbūt - tieši otrādi - tā kļūs vēl virtuozāka. Redzot, cik vārga ir mūsu, teiksim tā, - kontrpropaganda, - nav nekādu ilūziju par to, ka likums patiešām pieliktu punktu mūsu cīņai pret melīgiem uzstādījumiem un smadzeņu skalošanu. Cik nožēlojama ir, piemēram, sabiedrisko un komercmediju attieksme pret marksistisko histēriju #BlackLivesMatter - viena otra televīzija izspiež sižetiņu par to, ka „Latvijā nav skaļu rasisma lietu, bet problēma pastāv”. Ja neņem vērā to, ka pastāvēt var vienīgi pie ratiem vai pie politiskā zārka, un to, ka dažiem medijiem tas ir uzdevums - dziedāt līdzi politiskajai „elitei”, - tad jau viss ir kārtībā. Problēma „pastāv”, bet mēs to, kā smejies, risinām.
Neviens, piedodiet, neko nerisina. Mūsu politiķu attieksme gan pret Kremļa propagandu, gan pret markstiskajiem antifām, kas, izmantojot noziedznieka Floida katalizatoru, nekaunīgi pietaisa pasauli, ir nekāda. Nekāda! Kur mūsu „koalīcijas” partiju publiskais viedoklis par notiekošo? Bail izteikties? Ka tikai neieskaita rasistos? Esiet, biedri, mierīgi: jūs vairs neieskaitīs nekur. Ja nu vienīgi - gļēvuļos.
