Elita Veidemane / Viedokļi

Nekas nav tik iepriecinošs kā ziņa par tautas priekšstāvju nerimstošajām, pašaizliedzīgajām rūpēm par vēlētāju veselību, labsajūtu un – nebīsimies šī vārda! – labklājību.

Nevar apgalvot, ka nākamā gada valsts budžeta projekts būtu visiem mutēs, ausīs un acīs. Latvijas iedzīvotāju nelīdzdalība šādos pasākumos ir saprotama: ne no manis kas atkarīgs, ne man kāds ko prasīs. Valdīklas tēlo, ka dalās ar tautu savos nodomos un centienos, tauta tēlo, ka novērtē šos centienus. Tāda mierīga līdzāstēlošana. Šajās attiecībās nedz evolūciju, nedz revolūciju nesagaidīt, pussnaudas letarģija šķiet bezgalīgs eksistences veids, ko pat nākamā gada gāzes cenas kāpums neietekmēs.

Nesen kādā pasākumā satiku trīs pusauga meitenes, latvietes – pirms pieciem gadiem uz Lielbritāniju aizbraukušās paziņas meitas.

Kad rokas pieskārās datora klaviatūrai, kāds radiodīdžejs uzlika plati, un sāka skanēt Nešaujiet mājas pievārtē putnus,/ Svēteli, svēteli nešaujiet. Protams, nebija radiodīdžeja, bija iestellēta programma, kas fonā bezpersoniski raidīja melodijas citu pēc citas. Un tomēr šī Līvu dziesma atnāca tieši laikā, iekļaujoties vispareizākajā vietā gluži kā vajadzīgais lego klucītis vakara domu celtnē.

Acis nogura, skaitot Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņus. To bija ap divsimt. Divsimt! Milzīgs intelektuālais kalns ar spožo virsotni – Kārli Šadurski (Vienotība) – augšgalā.

«Vientiesis parastais» – tāds apzīmējums būtu piemērojams lielai daļai latviešu, kas sirdstīri tic tādām naivitātēm kā, piemēram, taisnība uzvarēs, brīvības ideāli ir nesatricināmi, Latvija ir nacionāla valsts un tamlīdzīgi. Lai arī šie apgalvojumi parasti nenostrādā, mēs turpinām tiem ticēt ar ierasto vientieša jūtu intensitāti.

«Piebalgs atzina, ka kļūdas ir bijušas. Es aicinu domāt, kas būs pēc tam, kad Vienotības nebūs,» tīmekļa sarunā brīdinoši bilst Vienotības biedrs Olafs Pulks.

«Ar mazajiem pabalstiem un darbu par minimālo algu patvēruma meklētājus Latvijā noturēt nevar un nevarēs,» šādu viedokli nule paudis Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) ģenerālsekretārs Uldis Līkops.

Faktiski varam uzskatīt, ka skandalozā kampaņa Mēs darītu tāpat ir nesusi necerētus augļus: šobrīd no 23 «bēgļiem», kuri mūsu valstī bija ieguvuši aizsardzības statusu, 21 jau ir devies labākas dzīves meklējumos uz Rietumeiropas valstīm. «Bēgļi», kuri karsti alka, lai viņu dzimtenē kāds cits – ne viņi – ieviestu kārtību, kamēr paši vazājas pa Eiropu lielāku pabalstu meklējumos, nu ir izdarījuši «tāpat» – aizlaidušies.

Lietuvā ir Grūtas parks. Tur savākti padomju laiku kauna stabi, tanki un barakas, proletariāta vadoņi un visādi citādi okupantu aļošas, un to ir vairāki desmiti. Lietuviešu miljonāra Viļuma Maļinauska veidotais privātais projekts sākotnēji raisījis lietuviešu šaubas, sak, tāds parks propagandē padomju varu un okupāciju, tomēr tagad tas ir viens no populārākajiem Lietuvas apskates objektiem: parks ir vajadzīgs, lai neko neaizmirstu, jo aizmirstais nereti atkārtojas.

«Es gribētu sagaidīt mirkli, kad latviešu inteliģence pārstās bezjēgā ķēzīties par savu valsti un demokrātisko iekārtu. Pēc tam neraudiet,» brīdina politologs Ivars Ījabs.

Kā sakautrējusies ģimnāziste Vienotība uzaicināja sadoties rokās zaļzemniekus un nacionāļus.

«Par ko, kur un kā cīnījās Ģederts? Pietiek muldēt par kaut kādu brīvības cīnītāju!» – pavirši ar skatienu pārbraucis pāri palīdzības lūguma rindām, komentāros pie teksta pauž kāds krietnais lasītājs.

«Interesanti – cik daudzi, ja te sāktos reāls mahačs, ietu cīnīties? Es pie pirmās izdevības bēgšu – par to nemaz nekaunos.» Šis tviterieraksts tapis 2014. gada 14. augustā, un tā autors ir Didzis Melbiksis – tā vēsta portāls pietiek.com.

… Staņislavs ielēja kanniņā alu, un Antons lēnām pārgāja pāri šosejai – izdzeršot to suslu mājās.

Kārļa Skalbes Saulrietos mīlīgs augusta vakars kā samtains atmiņu klājums ceļā uz rudeni.

Mana draudzene mitinās daudzdzīvokļu mājā, un arī viņa savā rēķinā drīz vien ieraudzīs papildu maksājumu – pievienotās vērtības nodokli 21 procenta apmērā – par nama apsaimniekošanas pakalpojumiem.

Kāds atvieglojums! Izrādās, ne tikai Minhenes terorists bijis traks, bet arī visi pārējie slepkavas, kuri uzbrukuši Vācijas iedzīvotājiem.

Pirms dažām dienām Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins (Saskaņa) pēkšņi atcerējās, ka 2016. gada 4. martā pulksten 12.45 Latvijas Radio (LR) programmas Brīvais mikrofons pirmajā minūtē un četrdesmit piektajā sekundē žurnālists Aidis Tomsons nolasījis tiešajā ēterā klausītāja Zigurda epastu.

Grūti pat saskaitīt, cik reižu Latvijas Televīzijā demonstrēts 1981. gadā radītais kulta seriāls Ilgais ceļš kāpās.

«Č«Četrpadsmit gadus dzīvoju Īrijā. Darba bija daudz, samaksa par to arī laba. Taču nepatika ne turienes klimats, ne cilvēki, ne kontingents, kas brauca no Latvijas piepelnīties. Tāpēc bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk kopā ar sievu un bērniem došos atpakaļ uz Latviju, jo tur man ir nopirkts īpašums,» stāsta Kristers Čaikovskis, divu dēlu tēvs. Vienam puikam ir mazliet vairāk par gadiņu, otram, Nikijam – septiņi ar pusi.

«Požalusta, što vi hoķeļi?» man jautā pārdevējs Kauguru tirgū, kad pamana, ka esmu nolūkojusi viņa piedāvātos jaunos kartupelīšus. «Latviski nevar?» es atjautāju. «Nu, jums uz pieres nav rakstīts, ka esat latviete,» viņš turpina latviski, nemaz nesamulstot. Es arī ne, tomēr gribu izzināt vairāk: «Vai tad jūs atrodaties Krievijā, ja mani uzrunājat krieviski?» Viņš joprojām nesaprot, ka vairs nevēlos viņa kartupeļus, taču skaidro: «A vispār Kauguros lielākā daļa ir krievi, vot, tāpēc es arī runāju krieviski.» «Diez vai kādam pircējam gabals nokristu, ja jūs vispirms viņu uzrunātu latviski. Jums nav cieņas pret savu valodu,» jau iedama prom, pielieku punktu.