«Ikdienā mēs nesaskaramies ar tām sāpēm, kādas izcietuši cilvēki, kurus deportēja,» teic Iveta Zeidaka, «viņi parāda, ka ir spējuši nesalūzt necilvēciskos apstākļos. Sabiedrībai, kuras liela daļa, saskaroties ar vismazākajām grūtībām, čīkst un pīkst savā ļenganumā, šie cilvēki ir piemērs, kā saglabāt sevī pašcieņu un spēku. Paldies Dzintrai Gekai, kura ceļ saulītē šos patiesi stipros ļaudis, paldies par dzīvo pieminekli. Un paldies, ka pasākums notiek nevis kaut kur, bet Prezidenta pilī – tas nozīmē visaugstāko atbalstu mūsu tautas vēstures skarbajai piemiņai.»
Iveta Zeidaka ir uzaudzinājusi gudru un sirsnīgu meitu, vārdā Alise Zita. Meitene, būdama Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas 12. klases audzēkne, piedalījās gadskārtējā skolēnu sacerējumu konkursā Sibīrijas bērni un saņēma mūsu laikraksta īpašo balvu. Alise Rīgas pilī kopā ar citiem konkursa uzvarētājiem un ar savulaik izsūtītajiem līdzdzīvoja 14. jūniju. «Man bija asaras acīs,» pēcāk atklāja Alise. Asaras būs vienmēr, ja cilvēkā mājo dvēsele. Un sacerējumi, kuros bērni un jaunieši atklāj savas dzimtas un līdz ar to arī tautas traģēdiju, - ir kā sirds un prāta vingrināšana, kas neļauj ierūsēt sirdsapziņai un vēstures izpratnei.
Ar kādām atslēgām atdarīt bērna dvēseli siltai attieksmei, vēlāk - arī prasmei izstāstīt vēsturi citiem? Tā ir vecāku un arī skolas prasme iemācīt dzimtenes redzēšanu un sajušanu. Bet nav nekā grūtāka par to. Arkls smagi iet zemē, vajag roku stiprumu taisnai vagai, vajag gribasspēku to vagu dzīt... Bet tad tā ir mūsu vaga, un tie ir mūsu bērni, mūsu rudzu lauki un mūsu raža.
Par citādu ražu nākas runāt, salīdzinot «divi pasaules». Nesen uzgāju fotoattēlu kopu no Daugavpils «uzvaras svētku» svinībām. Gājienā, kur goda vietā bija garš georga lentenis, ko pa ielām staipīja «uzvaras dienas» apsēsti subjekti, piedalījās nomaldījušies pusmūža un vecākās paaudzes Kremļa propagandas upuri. Bet kāpēc šajā farsā vajadzēja iesaistīt, visticamāk, skolu jauniešus? Vai mērķis bija - nomaldināt arī viņus? Jaunieši, tērpušies caurejzaļganajos padomju armijas tērpos, saspraudušies ar Georga lentēm, sumināja «atbrīvotājus»...
Aizsūtīju vēstuli Daugavpils pilsētas Izglītības pārvaldei: «Tas ir Krievijas ekspansijas demonstrējums, prāta aptumsums vai fotomontāža? Pastāstiet, lūdzu, kā pilsētā notiek izglītības process patriotiskās audzināšanas jomā. Pēc Krievijas propagandas standartiem? Līdz šim zināju, ka Daugavpils ir Latvijas pilsēta. Acīmredzot esmu kļūdījusies.»
Pārvaldes vadītāja Marina Isupova atbildi atsūtīja nākamajā dienā: «Daugavpils pilsētas Izglītības pārvalde (turpmāk - Pārvalde) ir saņēmusi Jūsu (..) elektronisko vēstuli un informē, ka pēc fotogrāfijā redzamā vizuālā noformējuma Pārvalde pieņem, ka tas varētu būt «9. maija - uzvaras dienas» pasākums pilsētā (pasākuma norises gads un attēloto jauniešu vecums pēc šīs fotogrāfijas nav identificējami), kurš nav un nevar būt nedz Pārvaldes, nedz izglītības iestāžu iniciēts pasākums. Daugavpils pilsētas izglītības iestādēs nav dokumentālu apliecinājumu par tās izglītojamo dalību šajā pasākumā, tai pašā laikā izglītības iestādēs mēdz būt vecāku iesniegumi par skolas attaisnotajiem kavējumiem ģimenes apstākļu dēļ. (..) Ne vienmēr ģimenes nostādnes patriotiskās audzināšanas jautājumos atbilst skolas vai valsts nostādnēm. Dažos jautājumos skola ļoti minimāli var ietekmēt ģimenes tradīcijas un lēmumus. (..) izglītības process izglītības iestādēs patriotiskās audzināšanas jomā notiek atbilstoši MK 2016. gada 15. jūlija noteikumiem Nr. 480 (..).»
Profesionāla atbilde. Bet, kamēr Rīgā gudri runā par integrāciju, tur ieguldot tūkstošus eiro, tikmēr Daugavpils cenšas atdalīties no latviskās telpas un no nacionālās vēstures. Gluži tāpat kā Rīga. Izglītības teorētiķi dzīvo izdomātajā, pārējie - reālajā vidē. Nav iespējams ar likumu iegrožojumiem izglītot tos, kuri to nevēlas. Nav iespējams, piemēram, aizliegt kādam dziļi latviskam krogam sēru dienā - 14. jūnijā - lustīgi svinēt Jāņu ielīgošanu, nav iespējams aizliegt Daugavpils skolēniem piedalīties valsti apkaunojošos pasākumos. Kamēr audzināšana skolā un ģimenē būs otršķirīga, bet vide noteiks uzvedību, tikmēr tusiņi 9. maijā un 14. jūnijā būs «dabiska parādība», bet skolēnu saujiņa, kas raksta sacerējumus par tautas traģisko vēsturi - brīnumains izņēmums.
*Divi pasaules, (1899), Plūdoņa alegoriska poēma par divu pasauļu mūžīgo cīņu
