«Jaunkomunistu reitings ir tik zems, ka viņiem bija nepieciešama vismaz kaut kāda uzvara,» piepilinot indes kausā manāmu līdzjūtības devu, pauda kāds sociālo tīklu iemītnieks. Runa, protams, bija par tautā iemīļoto Jauno konservatīvo partiju (JKP), kas guvusi savai būtībai atbilstošu mīļvārdiņu – jaunkomunisti. Un tā – pēc parunāšanās kā vīram ar vīru – valdība otrdien nolēma, ka tomēr neapstiprinās demokrātiski ievēlēto Indriķi Muižnieku Latvijas Universitātes (LU) rektora amatā. Spiediens no jaunkomunistu puses bija pamatīgs – varam iedomāties, cik smagus argumentus izmantoja bezkompromisu tiesiskuma sludinātāji, lai nedēļas laikā koalīcijas partijas piespiestu mainīt savas domas uz pretējām.
Jā, tā bija uzvara. Kaut arī ar ilgi neizsmelta ķemertiņa smaku, tomēr uzvara. Pirms tam valdība, neņemot vērā «Bordāna viedokli», apstiprināja Mežvietu Valsts drošības dienesta priekšnieka amatā un neļāva izrēķināties ar ģenerālprokuroru. Ir nu gan kretuki, vai ne? Un vēl tās vēdergraizes, ka tuvākajā laikā neizdosies izpildīt savus priekšvēlēšanu solījumus, precīzāk - nevienu no tiem. Bet, rau, pie apvāršņa parādījās Muižnieks ar savu rektora amatu, kas, izrādās, jāapstiprina Ministru kabinetam. Lūk, kur iespēja un tirgus ar augstām cenām! Un Bordāns piecērt kājiņu: mēs jums - balsojumu par nākamā gada budžetu, jūs mums - rektora iemīdīšanu dubļos. Ja nepiekritīsiet - valdība kritīs kā veca kāpostgalva no ratu pakaļas.
Bet kāpēc tieši Muižnieks? Tāpēc, ka jāveic augstskolu reforma? Tāpēc, ka beidzot jāsāk pildīt likums - ik gadu audzēt finansējumu valsts augstskolām vismaz par 0,25 procentiem no IKP? Nu labi, beidziet dzīt muļķi! Muižnieks tāpēc, ka viņš pārstāv Universitāti! Augstskolu, kurai ir nopietni īpašumi, kura saņems Eiropas finansējumu vēl daždesmit miljonu eiro apmērā, jo Pārdaugavas studentu kampusam ir tieksme augt, turklāt - ļoti nopietni augt. Un gan jau kartonpartijas juristi pratīs labāk apsaimniekot šos miljonus - daudz labāk par Muižnieku.
Ļaunie klaču izplatītāji melš, ka gražīgā princesīte Bordāns esot izdomājis pilnīgi drošu variantu, kā atturēt koalīcijas partijas no neapdomātiem soļiem: katram politpulciņa vadītājam esot piedāvāts iepazīties ar kompromatu, ko dāsni sagādājusi kāda Anna Potapova, kura pēc atmigrēšanas no Maskavas ne velti strādājusi vienā sevišķi svarīgā mūsu valsts iestādē. Gan drosmīgais, principiālais taisnmuguris Kariņš, gan citi valdībnieki esot kāri taustījušies pa kompromata ķīseļiem. Un aiztaustījušies līdz izpratnei kā debesu gaismai: tā kā ikvienai valdību veidojošajai partijai ir zelta kārts, bez kuras nav iespējams saturēt to galertu, ko dēvē par koalīciju, visi stiķēsies kopā kā zāģa zobi, jo katlu taču negribas pamest.
Te kā kulaks acī nāca bijušās parlamentārietes Lolitas Čigānes viedie tvitervārdi: «Šis ir reāls un konkrēts apliecinājums - Latvija mainās. Iespēja, ka talants un spējas, nevis «gali» noteiks to, kurš labākais.» Par galiem gan nekas nav zināms, taču rezultāts redzams: pretēji kaut kādu juridisko kaktu kantoru atzinumiem, pretēji gandrīz visu nesaprātīgo Latvijas augstskolu rektoru aicinājumiem nejaukties Universitātes autonomijā, pretēji Zinātņu akadēmijas (ZA) stagnātisko āžu brīdinājumiem - Indriķi Muižnieku glīti izšimpēja. Tikai - kāpēc šis politcirks netika novests līdz iespaidīgai konsekvencei? Proti, izglītības saulcerīte Šuplinska varēja nofraktēt vienību Alfa, kas izdzenātu visādas tur LU Satversmes sapulces un saknē nospiestu jebkuru autonomijas dīgli!
Bet patiesībā vajadzētu sākt saprast, ka tās nav «Šuplinskas drosmīgās idejas», bet gan jaunkomunistu partijas apzināta iešana uz diktatūru ar šantāžas un melu palīdzību. Un, protams, ar gļēvās, galertīgās valdības atbalstu. Par šo situāciju brīdina arī ZA prezidents Ojārs Spārītis: «JKP ar savu juristu un sponsoru bloku organizē valstī ekonomiskas, politiskas un tiesiskas varas sagrābšanu un veic to ar savu ministru un ierēdņu rokām, cenšoties iegūt savā kontrolē institūcijas ar vislielākajiem budžeta un investīciju resursiem, kā arī ar nekustamajiem īpašumiem. Tas ir jauna totalitārisma paveids, kas tiek īstenots ar politisku spiedienu.» Mums atliek vērot, kas būs nākamais objekts, pēc kura snaikstīsies bordānistu kārās roķeles. Un atliek domāt: kurš ir viņu saimnieks, diriģents un šā nelietīgā scenārija autors?
