«Ja tevis nav LAMPĀ, tad tevis nav nekur,» saka vieni. «Dzīve bez LAMPAS ir lēna miršana,» piebilst otri. «Nesaprotu, kā līdz šim esmu izdzīvojis bez LAMPAS,» pieliek punktu trešie.
Alus kausa saviļņojums, taureņi pakaklē un sajūta, ka mati aug uz iekšu - tāds ir nepārvaramais gandarījums par ļaužu tūkstošu esmi gadskārtējā sarunu festivālā LAMPA, kas notika Cēsīs. Nemanāmi, toties konsekventi LAMPA gadu gaitā pietuvojas tikpat regulāram pasākumam, kas notiek 9. maijā tā dēvētajā uzvaras dienā, kad Pārdaugavā pie kāda kroplīga betonveidojuma pulcējas savādi ļautiņi. Stāsta, ka tur arī sanākot kādi 20 000 - tāpat kā LAMPĀ. Bet nepadomājiet, lūdzu, šķībi: LAMPAI nav nekāda ideoloģiska sakara ar «uzvaras dienu», runa ir tikai par atnākušo interesentu skaitu.
Pilnie vilcieni uz skaisto pilsētu - Cēsīm - bija apliecinājums cilvēku vēlmei savu tviterburbuli ieraudzīt, kā mēdz teikt - dzīvajā, un tas arī notika tik plānveidīgi, ka viens otrs runāšanas foruma dalībnieks LAMPU nodēvēja par vislabāk organizēto masu pasākumu pēckara Latvijā - tūlīt pēc šlāgergeto festivāla Zabludovkā, nemaz nerunājot par Rīgas satiksmes konsultantu barjerskrējienu pāri brūkošajiem metropoles tiltiem. Nevienam neienāca prātā LAMPAS organizatorisko un morālo Everestu salīdzināt, piemēram, ar kaut kādu tur dziesmu svētku Gaiziņkalnu vai, nedod, Dievs, Kamparkalnu.
Būšanu LAMPĀ izvēlējās arī politikas pīlāri. Un viens otrs pēcāk par to izteicās. Raugi, veselības ministre Ilze Viņķele (Attīstībai/PAR) iepriecināja tvitertautu ar tekstu: «Esmu lepna un pateicīga Veselības ministrijas kolēģiem un Labklājības ministrijas komandai par lielisko un saturīgo telti festivālā LAMPA. Mēs varam! Arī (..) visiem, kas bagātināja festivāla saturu par veselību un ar to saistītām tēmām - liels paldies!» Tviteriste Kaija Skujiņa nesmalkjūtīgi uzbrauca Viņķelei: «Un? Kāds sausais atlikums tādai papļāpāšanai?» «Jums - nekāds,» pieklājīgi atcirta ministre. Patiešām - kāds atlikums var būt potenciālajiem pacientiem, ja svarīgāk tomēr ir gudri pacirst žagariņus sarunu ugunskuriņam. Vēl kāds tvitera negantnieks (mēs viņu stingri nosodām!) izpaudās pilnīgi nevietā: «Jūs uztrauc, ka veselības joma traucas pretī bezdibenim, slimnīcās trūkst darbinieku, mediķiem pietiekami nemaksā, onkoloģijas «zaļā bedre» nomoka arvien vairāk līdzcilvēku? Lūk, Attīstībai/PAR vadītās Veselības ministrijas ministrieni Viņķeli gan tas neuztrauc. Tai galvenais, ka šovs izdevies!»
Kāds skeptisks pilsonis centās nomierināt karstos prātus: «Nav tik traki. Neko daudz jau neviens saprātīgs cilvēks negaida. Tik pa konferencēm un ekskursijām. No solītā nekas nenotiek, visi draudzīgi turpina strādāt.» Vēl kāds ieteica Viņķeles kundzei vadīt Propagandas ministriju. Lai viss beidzot kļūtu skaidrs, punktu pielika Blog News: «Nav kapacitātes reālu problēmu risināšanai, intelekta kapacitātes. Diemžēl.»
Nav pirmā reize, kad Viņķeles kundze izceļas ar sirsnīgu, pārdomātu komunikāciju. 2012. gadā, būdama labklājības ministre, viņa kādā intervijā pensionāriem piedāvāja iesālīties: «Viņi, kas nāk vēl no padomju laikiem, saka, ka ir maksājuši nodokļus, strādādami rūpnīcās, un pārmet, ka viņu stāžs ir liels, bet pensija niecīga, to valsti viņi ir būvējuši, un tā nemaz nav bijusi tik atšķirīga no šodienas Latvijas. (..) tās ir divas dažādas pasaules, un viņu pienesums citai valstij nevar tikt adekvāti novērtēts šeit.» Viedi vārdi! Kā gan pensionāri nesaprot, ka vajadzēja taču izvēlēties laiku, kad piedzimt, un - galvenais - valsti, kurā piedzimt! Tā ka nav te tagad «pravas jākačā», pieprasot lielākas pensijas!
Bet ko nu tikai par veselības ministri! LAMPĀ bija gana daudz politpulciņa Attīstībai/PAR un līdzīgu veidojumu runasvīru/sievu. Piemēram, dzelžainā sorosīte Vita Tērauda (A/PAR): viņai diskusijā pietika pateikt tikai vienu teikumu, proti, ka mums šobrīd Saeimā ir partijas, kas skatās uz Poliju un Ungāriju kā uz pozitīvu (ārprāts, ārprāts!) piemēru - lai uzreiz kļūtu skaidrs, ka neklājas LAMPĀ meklēt konservatīvu gaisotni.
Toties pilnīgi droši - arī nākamgad - Cēsīs notiks aparistu, progresīvistu un citu līdzīgi domājošu lampeņu saiets, kurā atkal varēs kaislīgi nolaist liberālo tvaiku. Strādāt? Kaut ko konkrēti izdarīt? Nu nē. Mēs labāk parunāsimies, lai kādā mirklī varētu jums augstprātīgi atcirst, ka sausais atlikums no šīs runāšanas jums nebūs nekāds.
