Barikāžu nogurums
Šodien protektorāts ar nosaukumu «Latvijas padomju sociālistiskā republika» atguva savu nozīmi un jēgu, kļūstot atkal par pilntiesīgu Latvijas Republiku, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī. Šodien – pirms 28 gadiem, 21. augustā – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti steidza balsot par dokumentu ar nosaukumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu: bija zināms, ka aptuveni 50 OMON kaujinieku virzās uz Saeimas nama pusi, un viņi varēja ielauzties parlamentā tieši tāpat kā iepriekš – demolējot valsts un sabiedrisko iestāžu telpas.
Rīgas ielās bija padarmijas bruņutransportieri, gaisā lidinājās krievnieku militārie helikopteri.
Parlaments akceptēja likumu ar 111 balsīm «par», 13 - «pret». Tajā mirklī Latvijā spēku zaudēja PSRS likumi. Tika atjaunota 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Uz šī pamata pasaules valstis sāka atzīt Latviju kā neatkarīgu valsti.
Bet līdz šim ārkārtīgi svarīgajam notikumam vēl vajadzēja nonākt. 19. augusta rītā uzzinājām, ka Maskavā sācies pučs. Latvijā mītošie omonieši aktivizējās zibenīgi: Doma laukumā tika uzstādīti skaļruņi, un balss krieviski mums klāstīja - realizējot ārkārtas stāvokli, tiks kontrolēta iedzīvotāju iebraukšana un izbraukšana no Rīgas, tiks ierobežota transporta kustība, mašīnas pakļaušot pārbaudēm, tiks aizliegts rīkot piketus, demonstrācijas un mītiņus, cilvēku pulcēšanās vietās tiks veiktas dokumentu pārbaudes, tiks aizliegts tiražēt, vākt un izplatīt materiālus, skrejlapas, preses izdevumus, kuru saturs ir pretrunā ar PSRS konstitūciju...
Arī mūsu laikrakstam Atmoda bija «pretrunas ar PSRS konstitūciju»: legāli to drukāt vairs nevarēja. Tomēr pamanījāmies trīs puča dienās izdot divus speciālizlaidumus - četru lappušu avīzes ar ļoti vajadzīgu informāciju. 19. augusta vakarā omonieši un desantnieki, izmantojot bruņutransportierus un helikopterus, 15 minūtēs ieņēma Latvijas Televīziju. Deviņos vakarā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju, pēc desmit minūtēm - Rīgas policijas pārvaldi. Tajā pašā vakarā omonieši izdemolēja LTF mītni. Taču LTF cilvēki turpināja strādāt: svarīgi bija organizēt vispārējo streiku un Liesmojošo Baltijas ceļu (23. augusts taču!). LTF valde izplatīja paziņojumu, kurā tā vērsās pie Latvijas tautas: «Šodien katram Latvijas iedzīvotājam jāizvēlas: pretoties okupācijas režīmam vai locīt muguru apspiedēju priekšā. Katram Latvijas patriotam ir jāiesaistās streikā savā darbavietā. Kur vien tas iespējams, darbavietās jārīko protesta mītiņi, piketi pie uzņēmuma vārtiem. Jāizvairās no provokācijām un konfliktiem ar militārpersonām. Vardarbības vai represiju draudu situācijā ir jāsimulē darbs.»
20. augustā puspiecos no rīta desantnieki ieņēma Rīgas telefona un telegrāfa centrāli: sakari ar Latvijas rajoniem un ārvalstīm tika pārtraukti. 15 minūtēs omonieši kopā ar desantniekiem ieņēma Latvijas Radio (LR). Pirms tam gan bija sagatavots rezerves raidītājs, un Latvijas iedzīvotāji pēc divām stundām atkal sadzirdēja LR diktoru balsis. No Gulbenes un Madonas atnāca vēsts, ka pa ceļiem tiek pārvietots krievu armijas transports, karavīri, tehnika. Atmodas korespondentam izdevās parunāt ar krievu armijas kareivi. «Drīz viss būs kārtībā,» viņš teica, «vajag tikai paciesties, turklāt šis pasākums ir ārkārtējs. Šaut uz cilvēkiem mēs nedrīkstam. Toties varam lietot asaru gāzi un šaut gaisā, atvairīt uzbrukumu ar automāta laidi vai dunci. Tomēr pavēle šaut var tikt dota jebkurā brīdī. Es gan negribētu šaut uz pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem.»
Atceroties augusta puču, bija pamanāma uzkrītoša atšķirība no janvāra barikāžu dienām: janvāris bija tāds... neatsveramu zaudējumu piepildīts revolucionārais romantisms. Augusta puča laiks bija svina smags un drūms. Neviens pat nedomāja par barikādēm. Bija baisi un bezcerīgi. Toreiz bija iestājies barikāžu nogurums. Nebija iespējams turēt cilvēkus emocionālā saspringumā nedēļas, mēnešus, gadus... Bet nē - šodien tas gan ir iespējams! Vai tad mēs gadiem netiekam turēti emocionālā (un ne tikai) saspringumā? Vai tad mūsu valdīklas nesola, ka «drīz viss būs kārtībā», tikai «vajag paciesties»? Reizēm gribas atgriezties pagātnē, kurā viss bija skaidrs: te - mūsējie, tur - ienaidnieki. Kaut arī mirklīgi sajutāmies barikāžu noguruma mākti. Gan jau laiks mainītu šīs sajūtas. Vai tas mainīs šodienas nogurumu? Nezinu. Jo nav jau vairs barikāžu...