Saruna ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču: par bruņumašīnām dronu laikmetā un par neesošajām patvertnēm; par to, vai premjere Siliņa grasījās nomainīt aizsardzības ministru Sprūdu; par ASV prezidenta Trampa “brīvo roku” principu; par īpatnējiem lēmumiem priekšvēlēšanu laikā; par to, vai ārlietu ministre Baiba Braže vēlas kļūt par Valsts prezidenti; par nepamatotiem tēriņiem valsts pārvaldē un par daudz ko citu.
8. jūlijā aprit divi gadi, kopš sākāt pildīt Valsts prezidenta pienākumus. Vai varat atcerēties kādu spožu notikumu prezidentūras laikā, kad jūs bijāt šā notikuma galvenais varonis?
Tās ir dažādas lietas. Pašā prezidentūras sākumā, nākamajā dienā pēc manas inaugurācijas, bija dziesmu svētku noslēguma koncerts, kas man iedeva milzīgu enerģijas lādiņu. Es šajā notikumā nebiju galvenais, es vienkārši uzrunāju dalībniekus un skatītājus dziesmu svētku noslēguma koncertā “Kopā augšup”. (Savukārt Rīgas pils dārzā Edgars Rinkēvičs pirms tam uzrunāja tos cilvēkus - diriģentus, mūziķus un horeogrāfus, - kuri bija strādājuši, lai parādītu latviešu tautas brīnumu - dziesmu un deju svētkus - E.V.). Tādu notikumu, kurā es būtu kā izšķirošais, galvenais cilvēks, es nenosaukšu, jo man vēl priekšā divi prezidentūras gadi.
Bet tēmas, kurās mēs ejam uz priekšu, ir drošības un attīstības jautājumi. Viens no maniem pirmajiem apmeklējumiem bija austrumu robeža. Augusta otrajā puse atkal braukšu uz turieni. Redzu tur diezgan lielus uzlabojumus, redzu aizsardzības finansējuma un iekšējās drošības nostiprināšanu. Esmu priecīgs, ka gan valdība, gan Saeima ieklausījās gan manī, gan Iekšlietu ministrijā: tika palielināts atalgojums iekšlietu sistēmas darbiniekiem - gan policistiem, gan robežsargiem. Daudzi grasījās iet prom. Bet nav tādu notikumu, kuros jūtos svarīgs un neaizstājams.
Esmu dzirdējusi tādu viedokli, ka aizsardzības ministrs Sprūds (PRO) ar jums acīmredzot nekonsultējas. Runa ir par kājnieku kaujas mašīnām, kuras Latvija gatavojas pirkt gandrīz par 400 miljoniem eiro. Valdība 17. jūnijā atbalstīja Aizsardzības ministrijas (AM) priekšlikumu iegādāties papildu 42 kājnieku kaujas mašīnas ASCOD. Tagad - dronu laikmetā?
Tā gluži nav. Tas, ko dara NBS un AM, ir ierakstīts Bruņoto spēku ilgtermiņa attīstības plānā. NATO mērķi ir apstiprināti pirms pāris gadiem un pārapstiprināti šogad, un, lai kā mums šķistu, saskatoties sociālajos tīklos rakstīto - kādreiz visi bija kovideksperti, tagad militārie eksperti -, cilvēkiem ir viedoklis, un ir labi, ka mēs diskutējam.
Bet saskaņā ar NATO spēku attīstības mērķiem un mūsu pašu attīstības mērķiem, kā arī ar aizsardzības plāniem, ko apstiprināja NATO, Baltijas valstīs katrā tiek veidota viena divīzija, kur tiks iekļauta NATO brigāde, nacionālās brigādes, būs jāveido vēl vairākas vienības. Droni ir ļoti svarīgi, to attīstība ietilpst šajos plānos, bet neaizmirsīsim, ka arī Ukrainā kopā ar droniem tiek izmantoti arī tanki un bruņumašīnas. Joprojām karu izšķir labi apbruņots karavīrs.
Es negribu iekrist gaidu slazdā, sak, piegādāsim tādus tankus, un kara gaita izmainīsies, piegādāsim pretgaisa aizsardzības sistēmas, tad kara gaita mainīsies. Nē, tā nebūs. Karš diemžēl ir komplekss, un tajā ir vieta gan droniem, gan kaujas mašīnām.
Tas ir lēmums, kas nav pieņemts nekonsultējoties, tas ir lēmums, kas izriet no NATO un mūsu attīstības plāniem, tas ir apspriests arī Nacionālās drošības padomē un Valsts prezidenta Militārajā padomē.
Igauņi ir mainījuši savu aizsardzības doktrīnu, proti, ka ne tikai robežas sargāšana ir galvenais, bet jāiet pretuzbrukumā. Tas ir mazliet citādi, salīdzinot ar mūsu koncepciju.
Gribu atgādināt, ka bija diezgan daudz interviju ar NBS komandieri ģenerāli Pudānu, un viņš teica, ka mūsu doma ir sist ienaidnieku arī viņa teritorijā, ja viņš uzbrūk. Tāpēc mēs runājam par tālas darbības artilēriju. Tāpēc neteiktu, ka mūsu viedoklis atšķiras no igauņu viedokļa. Pudāna viedoklis ir daļa no NBS attīstības plāna un daļa no mūsu ilgtermiņa prioritātēm.
Vai tā ir patiesība, ka premjere Siliņa vēlējās nomainīt aizsardzības ministru Sprūdu ar tagadējo ārlietu ministru Baibu Braži? Viņai tomēr milzīga pieredze, strādājot NATO. Savukārt ar Sprūdu daudzi ir neapmierināti.
Tas jums jāvaicā premjerei Siliņai.
Labi. Parunāsim par civilo aizsardzību. Piemēram, es kā vienkāršais iedzīvotājs neko nesaprotu: jau nu pēkšņi, nedod dievs, kaut kāda trauksme un sirēnas, un kurieni man doties? Neviens nezina!
Jā, tas ir sāpīgs temats. Formāli raugoties uz civilo aizsardzību, tas ir katras pašvaldības uzdevums. Koordinācija un valsts politika ir Iekšlietu ministrijas jomas. Dienā, kad mēs runājam, parādās šūnu apraide. Tā dažādu viedierīču īpašniekiem dod iespēju uzzināt informāciju par vētrām, par militāro apdraudējumu. Līdz tam esam gājuši ļoti ilgi. Tas patiesībā ir bēdīgs stāsts par to, ka esam uz procesu orientēti, visu laiku ņēmāmies, lai papīri, iepirkuma procedūra būtu kārtībā, tāpēc kavējāmies gadiem.
Tagad sāk parādīties tehniskie paņēmieni, un tas jau ir labi. Iekšlietu ministrijai šobrīd ir vairāk nekā 20 miljoni eiro patvertņu attīstībai. Tas nav daudz. Bet tas ir tikai sākums.
Pašvaldībām pašām ir jāzina, kur tām kas atrodas. Jāsāk strādāt ar saviem plāniem, negaidot, ko pateiks Rīga. Tomēr Rīgai jāmēģina sapulcināt ekspertus pie viena galda, taču pieredzējušu ekspertu nav daudz. Padomju laikos katrā uzņēmumā tādi bija, bet tas viss jau sen ir beidzies.
Taču es gribu cerēt, ka līdz ar jauno pašvaldību ievēlēšanu būs labs grūdiens, lai krīzes vadības centrs, pašvaldības un Iekšlietu ministrija sāktu izstrādāt ne tikai teorētiskas prezentācijas un plānus, bet konkrētus algoritmus - uz kurieni cilvēkiem doties krīzes gadījumā.
Ukrainā, kur kopš kara sākuma esmu bijis reizes sešas vai septiņas, viss notiek. Man ir īpaša aplikācija: kad šķērsoju robežu, manā telefonā parādās informācija par gaisa trauksmēm, tiek norādīts, kur atrodas tuvākā patvertne. Daudzi saka: beigsies mobilie sakari, kas tad notiks? Ukrainā mobilie sakari strādā arī šobrīd. Bet jābūt gataviem arī sliktam scenārijam.
Bet mums jābeidz tā savstarpējā gaidīšana: pašvaldības domā, ka visu izdomās valsts, bet valsts domā - ka to darīs pašvaldības. Tomēr ir pozitīvi izņēmumi: pirms vēlēšanām apmeklēju novadu domes, un uzteicamas bija Ventspils, Ogre, Sigulda, Gulbene… Bet daudzas pašvaldības gaida, kad tām visu pateiks priekšā.
Taču ir daudzas lietas, ko Rīga nekad nepateiks, un civilā aizsardzības sākas vietvarās. Tā, piemēram, Jēkabpils novadā ir milzīga pieredze ar plūdiem, un jēkabpilieši šo pieredzi liek lietā jau plašākā mērogā. Rīgā man rādīja pirmās patvertnes. Bet tās vēl nav iekārtotas atbilstoši standartiem.
Kādā veidā Latvijas drošību ietekmē ASV prezidenta Trampa nekonsekvence? No rīta viņš pasaka vienu, vakarā - kaut ko pilnīgi pretēju. Kuram viņa viedoklim ticēt?
Domāju, ka ASV prezidents - 20. jūlijā būs pusgads, kopš viņš pie varas, - lielā mērā ir definējis savu doktrīnu. Viņš vēlas paturēt brīvas rokas - jebkura lēmuma pieņemšanā, jebkurā stadijā. Viņš negrib iet uzspiestu algoritmu pavadā. Tāda apzināta brīvu roku paturēšanas politika ir tas, kas, manuprāt, definē viņa ārpolitiku.
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka garas deklarācijas un nemitīga 5. panta piesaukšana ir megadrošības garantija. Ne jau papīri un runas to nosaka, bet rīcība. Hāgas samitā no prezidenta Trampa es sadzirdēju to, ka NATO savus sabiedrotos nepametīs un ka 5. pants ir svarīgs. Bet bija viena skaidra piebilde: jūs vairs nevarat rēķināties, ka ASV maksās par visu jūsu aizsardzību, jums jāreaģē atbilstoši esošajiem draudiem, jums savas militārās spējas jāceļ strauji un radikāli. Tas gan ir skanējis no visiem ASV prezidentiem - mērenākā formā -, bet būsim godīgi: tad, kad par to runāja ne tikai ASV, bet arī daži sabiedrotie, mēs to visu tā kā ignorējām… Tagad visiem ir tāda pamošanās. ASV prezidents lieto skarbus izteicienus, kas liek pamosties uzreiz. Tas ir tāds komunikācijas stils.
ASV vēlas būt arbitrs, sarunvedējs - Ukrainas gadījumā. Mēs cenšamies palīdzēt Ukrainai, cik vien iespējams. Un līdztekus
domājam: bet ja nu tur kaut kas tiek sarunāts starp Krieviju un ASV? To, ka šie kontakti eksistē, mēs visi zinām. Šobrīd no ASV sabiedrotajiem dzirdam, ka tiek runāts par to, kā normalizēt Krievijas un ASV attiecības, kā izbeigt karu Ukrainā, kā normalizēt Tuvo Austrumu krīzi. Redzam arī, ka citu valstu vadītāji ik pa brīdim piezvana Kremlim un runā ar Putinu. Nesen tas bija Francijas prezidents Makrons. Laiks rādīs, kā šie centieni attīstīsies.
Pāriesim pie iekšpolitikas. Eksistē tāds teiciens: esošā Latvijas valdība nekritīs, jo tā ir stipra savā vājumā.
Valdības parasti krīt tad, kad pretrunas kļūst neatrisināmas. Šī valdība ir radusies pirms diviem gadiem. Savulaik, veidojoties Ministru kabinetam, es paudu vēlmi veidot plašāku koalīciju, tomēr tas nenotika. Mēdz teikt, ka pašvaldībās ir viena politiskās sadarbības dinamika, bet nacionālais līmenis - tas ir kas cits. Pašvaldībās vairāk ir saimnieciskie jautājumi, nacionālajā līmenī jautājumi ir daudz plašāki. Tomēr koalīcijas pašvaldībās ir raibu raibās. Tas, kas nav iespējams valsts līmenī, bieži, izrādās, strādā vietvarās.
Šobrīd ir mazliet vairāk par gadu līdz Saeimas vēlēšanām. Šai valdībai priekšā ir ļoti sarežģīts budžeta veidošanas process. Tas lielā mērā būs pārbaudījums, kas parādīs, kādus lēmumus šī valdība varēs pieņemt. Pagaidām atturos prognozēt, ko tā varēs pieņemt, ko - ne.
Vai šobrīd ir daudz partiju, kas stāv rindā, lai veidotu jaunu valdību? Vienu brīdi bija vēlme pēc citas kombinācijas koalīcijā. Tagad ir vasara un budžeta veidošanas laiks, un kādu politisko spēku vēlmi veidot jaunu valdību es neredzu. Iespējams, tā radīsies rudenī.
Jāņem vērā tas, ka mēs esam politiski fragmentēta sabiedrība ar ļoti dažādiem uzskatiem. Kādā nesenā aptaujā varēja secināt, ka daļa sabiedrības vēlas citu koalīciju, daļu apmierina esošā. Šīs valdības ilgtspēju lielā mērā noteiks tas, cik tā būs spējīga vienoties par nākamā gada budžetu.
Gan jau tā valdība vienosies, jo koalīcijas partijas turas cita pie citas kā zāģa zobi. Pretējā gadījumā nekas labs šo cilvēku dzīvē vairs nenotiks…
Saeimas vēlēšanu tuvums politiskajā aprindās šobrīd neveicina vēlmi pēc jaunas valdības. Visi pamazām sāk gatavoties vēlēšanām.
Bet mums ir trīs lielas prioritātes, par kurām gan neesmu dzirdējis aktīvas diskusijas. Pirmā - aizsardzība un drošība, otrā - demogrāfija, trešā - izglītība.
Ja budžets parādītu skaidru virzību, piemēram, demogrāfijas jautājumos - ar veselības aprūpi, pabalstiem, mājokļiem, ja izglītības jomā tiktu pildīta sasolītā programma, tad es teiktu, ka tas ir atbildīgs budžets. Ar aizsardzību un drošību skaidrības ir vairāk. Protams, būs daudz kritikas, ka naudas nav tam, tam un vēl tam. Un ja mēs saprātīgi un solidāri prastu veikt samazinājumus, kur tas nepieciešams, tas būtu pavisam labi. Bet jums ir taisnība tajā ziņā, ka gadu pirms vēlēšanām daži lēmumi mēdz būt visai savdabīgi.
Tas ir, maigi sakot - savdabīgi.
Jā, no tiem vajadzētu izvairīties. Tikko man bija saruna ar premjeri Siliņu, un es ceru, ka viņa sadzirdēja to, ko es teicu - faktiski par to, ka nevajag tracināt cilvēkus ar neizdiskutētiem lēmumiem. Piemēram, jautājumā par mūzikas un mākslas skolu finansējuma samazinājumu. Vajag salikt kopā ieņēmumu un izdevumu sadaļu, varbūt no kaut kādiem izdevumiem un funkcijām var atteikties, protams, arī tas nebūs populāri. Bet tad vismaz būs kompleksa saruna.
Ja mēs runājam par to, ka jāiesaldē partiju finansējums… Ja runājam par to, ka valsts iestādēm par noteiktu procentu jāsamazina izdevumi, tad partijām arī jāsamazina finansējums. Bet tad pēkšņi parādās ideja, kas nav pat apspriesta: jāmazina finansējums mūzikas un mākslas skolām! Domāju, pēc mēneša būs skaidras ekonomiskās izaugsmes prognozes, un tad sāksies nebūt ne vienkārša diskusija politiskajā vidē. Par to valdības vājumu un stiprumu… Šis ir tas brīdis, kad partijām ir dota iespēja nodemonstrēt vai nu lielu spēku, vai arī lielu vājumu.
Līdz Valsts prezidenta vēlēšanām ir palikuši divi gadi. Politiskajās aizkulisēs intensīvi klīst runas par to, ka uz prezidenta krēslu cer tagadējā ārlietu ministre Baiba Braže. Tas nav noslēpums, un arī jūs par to zināt. Nav jau pirmā reize, kad ārlietu ministra postenis ir labs tramplīns ietapšanai Valsts prezidenta krēslā.
(Smejas.) Visas šīs jaukās un izklaidējošās pilsētas līmeņa tenkas es atstāšu tenkotājiem. Ir divas lietas. Pirmkārt, līdz Valsts prezidenta vēlēšanām vēl jānotiek Saeimas vēlēšanām. Otrkārt, es negrasos diskutēt par Valsts prezidenta vēlēšanām līdz 2027. gada pavasarim. Un mans lēmums - vai es vēlos kandidēt uz otro termiņu - būs atkarīgs no Saeimas sastāva, būs atkarīgs no sabiedrības atbalsta, būs atkarīgs no tā, kāda man pašam būs sajūta par varēšanu. Jautājumu par otro prezidentūru es izslēdzu no savas ikdienas, lai tas nejauktu domas un darbus, kas jādara patlaban.
Bet pilsētas tenkotājiem es teiktu tā: ir ļoti interesanti veidot jaunas valdības, vēlēt jaunus prezidentus un organizēt jaunas partijas, tā ir daļa no politiskā procesa, žurnālistiem patīk to aprakstīt, man patīk palasīt, jo politiskas tenkas nereti ir interesantas, bet, godīgi sakot, manas prezidentūras otrā termiņa jautājums patlaban nav aktuāls. Sākt ņemties par šo jautājumu divus gadus pirms prezidenta vēlēšanām - tas ir lieki, jo tas nav nopietni.
Politika reizēm ir ar nenopietnības piegaršu.
Absolūti piekrītu. Tāpēc šādus jautājumus uztveru ar humora izjūtu.
Tomēr ir kāda gluži objektīva un nesmieklīga lieta. “Jaunā vienotība”, kas jūs virzīja par prezidentu, ir krietni kritusi reitingu tabulā. Diez vai nākamajā Saeimā šī partija spēs jūs balstīt.
Partiju politiku, reitingus, partiju savstarpējās attiecības es principā publisku neapspriežu. Prezidents ir solījis ievērot Satversmi un pret visiem izturēties taisni. Kādus rezultātus partijas sasniegs Saeimas vēlēšanās, tas būs pašu partiju padarītā un nepadarītā rezultāts.
Jūs pieminējāt nepārdomātus lēmumus attiecībā uz finansēm. Klimata un enerģētikas ministrija kopā ar Vides investīciju fondu gatavojas tērēt divus miljonus eiro, lai - citēju - veicinātu sabiedrības izpratni par klimatneitralitāti. Tiešām naudas ir tik daudz kā nekad? Arī šādām muļķībām?
Šis jautājums noteikti ir uzdodams ministrijai. Es arī izmantošu iespēju, lai par to painteresētos. Varbūt tā ir kārtējā Eiropas naudas apgūšanas programma? Klimata pārmaiņu jautājumiem ir pievērsta liela uzmanība, īpaši pēc tam, kad ASV izstājās no Parīzes līguma. Iespējams, pareizāk būtu atteikties no minētās programmas, lai lieki netērētu naudu un netracinātu sabiedrību.
Taupības pasākumus varētu sākt ar ministrijām: atšķiram jebkuras ministrijas mājaslapu un tajā redzam - katrā ir divsimt vai pat vairāk ierēdņu, konsultants konsultanta galā, referenti un palīgi utt. Ar ko viņi tur nodarbojas? Vai nebūtu pienācis laiks “saīsināt” ministriju štatu sarakstus?
Man ir bijusi iespēja būt abās frontes pusēs - gan ierēdniecībā, gan politikā. Pirmkārt, domāju, ka kopējais valsts un pašvaldību ierēdniecības skaits pat ir lielāks par ministriju ierēdņu skaitu. Mums vēl ir arī iestādes, kas ir padotas ministrijām. Šo jautājumu pārrunājām ar premjeri, un viņa teica, ka top ierēdņu skaita samazināšanas plāns. Bet bieži vien kaut kādas jaunas funkcijas rada jaunas štata vietas. Domāju, ka tas nav jautājums tikai par to, ka “jāgriež” tikai tāpēc, ka “jāgriež”, bet ir loģiski jādomā, kā atteikties no absurdām un nevajadzīgām lietām.
Ceru, ka budžeta veidošanas kontekstā būs ne tikai braukšana pa grāvjiem, bet saprātīgi priekšlikumi par to, kā samazināt valsts pārvaldes aparātu. Taču ir jomas, kur mums jāaudzē klāt cilvēku skaits, un tie ir valsts bruņotie spēki.
Prieks arī dzirdēt, ka algu paaugstinājums ir sācis risināt personāla krīzi iekšlietu sistēmā: gan ugunsdzēsēji, gan robežsargi mums ir vajadzīgi. Daudz tiek runāts par robežas žogu. Bet žogs nekad neko nenovērsīs, jo pretim vienmēr ir jābūt robežsargam. Tas pats attiecas uz policiju, ugunsdzēsību tur, iespējams, jāaudzē klāt cilvēku skaits.
Pēdējais pozitīvais jautājums: vai redzat gaismu tuneļa galā?
Atbildēšu tikpat ironiski: redzu, bet es ceru, ka tas nav pretimbraucošs vilciens.
