Sejugrāmatā uzgāju šādu tekstu: "Skumjš atradums mežā pie Tukuma. Uz meža stigas starp Ozoliņu un Zibens kapiem. Kura iestāde vai uzņēmums mainījis apgaismojuma lampas? Vai mežā tās jāatstāj, jo šķiroto atkritumu pieņemšanas vietā jāmaksā 20 centi par katru nododamo spuldzi? Izskatās, ka ielas apgaismojuma spuldzes. Varbūt kāds atpazīst un var palīdzēt sameklēt piesārņotāju?"
Nesmuks skats: lielizmēra kaste ar lampām, daži maisi - droši vien ar to pašu drazu... Kāds komentētājs piebildis: «Šīs lampiņas ir īpaši kaitīgas videi - satur dzīvsudrabu. Faktiski par šo rīcību pienākas kriminālsods un būtu jāinformē policija. Gan jau uz lampiņām ir pirkstu nospiedumi. Tādu apjomu apstrādāt var tikai firma, kurai ir pacēlājs. Domāju, ja grib, vainīgo atrast nav grūti.»
Sociālie tīkli ir pārsātināti ar šādiem «atradumiem». Jautras kompānijas pēc piknikiem pietaisa dabu ar plastmasas un citiem mēsliem, ir gudrinieki, kuri izgāž pļavās vecas mēbeles vai riepas.
Variantu ir simtiem. Parasti neviens vainīgais netiek atrasts, jo netiek meklēts. Tieši tāpat netiek meklēti nelieši, kuri izmet ārā dzīvas radības - kaķēnus un kucēnus. Ak, dies, nu kas tad tur tik svarīgs - tie taču tikai kaķēni un kucēni! Bezspēcīgās dusmās tu vēlies tikai vienu: ieraudzīt tos, kuri ar vieglu roku atdod iznīcībai nevainīgas radības. Un mēģināt saprast, ko šie slepkavas domā tajā brīdī, kad aiziet prom, piemēram, no aizlīmētas kastes, kurā pīkst nesen dzimuši kaķēni vai kucēni. Kā šie cilvēki pēc tam dzīvo? Kā viņi ēd, guļ un runā ar citiem cilvēkiem? Kā viņi glāsta galvu saviem bērniem? Kā viņi runā gudrus teikumus, un kā viņi sagaida no citiem līdzcilvēkiem sapratni, līdzjūtību un atbalstu?
Nule no kāda noziedzīga sievišķa nagiem tika izrauti 58 mazsunīši, kurus viņa pavairošanai turēja smirdošā miskastē (savā dzīvoklī). Policija izņēma nelaimīgos dzīvniekus un uzticēja dzīvnieku patversmei Ulubele. Tagad šie sunīši ir jāārstē un jāpotē, tos vajag čipēt un barot. Taču bijušās saimnieces vārdu mēz neuzzināsim, jo viņas identitāti, lūk, sargā personas datu aizsardzības likums. Savukārt dzīvniekus neaizsargā nekas. Ja nu vienīgi kaut kādi vārgi likumi, kuriem ikviens gatavs uzšķaudīt.
Mani morāles pātari te neko nemainīs. Gan tiem, kuri izmetuši fosforu saturošās spuldzes, gan tiem, kuri iznīcina nevainīgas dzīvības, ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar mežu, jūru vai dzīvniekiem. Jo viņi ir nesodāmi savā tukšpaurībā un nežēlībā. Viņi ir gatavi līdz ausīm dzīvot savos fiziskajos un garīgajos mēslos, jo likumi - ja tādi ir - līdz viņiem netiek. Pirms pāris mēnešiem sirsnīgi brīnījāmies par to, ka Zemgalē teju divdesmit vietās izliets sevišķi indīgs cianīda jonu šķīdums - ražošanas procesa pārpalikumi, iespējams, no rūpnīcas Biolar. Latvijā pat nav akreditētas metodes, kā gruntī noteikt šo piesārņojumu, jo saskaņā ar visām normām un likumiem šī viela ārpus rūpnīcas teritorijas vispār nedrīkst atrasties. Bet tā atradās, un vairākas tonnas apzināti gruntī nolēja šoferis, un droši vien ne jau savas iniciatīvas vadīts. Zeme ir izdegusi, zeme ir saindēta, to konstatējusi arī Jaunsvirlaukas pagasta zemnieku saimniecības Sapnīši saimniece Vija Čerņaka: «Šī ir mūsu zeme, mūsu Latvija. Viņa mūs baro. Mēs uz tās dzīvojam. Mums nekā cita nav. Tas ir pats dārgākais... Tas ir ļoti sāpīgi un bezatbildīgi.» Cik ilgi zeme būs nedzīva? Vai tajā vēl kas augs? Neviens to nezina. Līdz šim brīdim ir klusums. Un diez vai būs skaļums: sabiedrība joprojām netiek informēta par izmeklēšanas gaitu. Klusē ne tikai iespējamais vainīgais uzņēmums Biolar, bet arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (Attīstībai/Par!), kā zemi saēdusies ir Zemkopības ministrija (NA), kapa klusumā dzīvo Zaļo un zemnieku savienība.
Kad uzzināsim datumu tiesas prāvai, kurā skatīs lietu par zemes indēšanu ar cianīdiem? Kad policija nopietni pieķersies dzīvnieku mocītājiem un dabas piesārņotājiem? Vai tiešām kāds domā, ka pietiek tikai .ar dzīvnieku aizsardzības biedrību un no kill shelter patversmju izmisīgo cīņu par dzīvnieku tiesībām? Vai kāds naivi cer, ka piegānīto Latviju spēj iztīrīt viena sestdienas talka pavasarī? Kad sabiedrība varēs izteikt kaut vai nosodījumu dzīvības un dzīvās dabas iznīcinātājiem?
Bet varbūt tas nevienam nav vajadzīgs?...
