Mūs dancina mušu ķēniņi

 
©F64 Photo Agency

Vēsturisko pasaciņu teicēji varētu cits citam stāstīt savus izdomājumus, bet ar to nepietiek, un ar tām, viņuprāt, ir jāaplaimo arī citi: Eiropas pilsētās ar salūtiem jāatzīmē «75. gadadiena kopš atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem». 31. jūlijā sarkano iebrucēju piemiņas maratona starta šāviens nogranda Jelgavā, kur – kā lasāms Krievijas vēstniecības mājaslapā –, pirms tam ar piedurkni laikam nospodrinot vēl saglabājušos piemiņas plāksni «cīnītājiem pret nacismu», notika «svinīgais mītiņš», kurā piedalījās Krievijas, Azerbaidžānas un Baltkrievijas diplomātisko misiju vadītāji, kā arī krievu oficieru madāmu barvede Ždanoka, sociālistikās partijas vadonis Frolovs un citi mušu ķēniņi.

Jācer, ka šis vēsturiski pareizi apkaltais bariņš savās runās pieminēja arī to, ka krievu okupanti 1944. gada jūlija beigās gaisa uzlidojumos nopostīja 95% Jelgavas un tā bija visvairāk sagrautā pilsēta Latvijā. «Svinētāji» katrā ziņā runāja par šajos uzlidojumos bojāgājušajiem jelgavniekiem, runāja par Jelgavas stacijā stāvošajiem vilcieniem, kuros atradās Vidzemes un Latgales bēgļi, no kuriem tikai neliela daļa paspēja pamest vagonus un paglābties pretgaisa aizsardzības patvertnēs. Pilnīgi skaidrs, ka «svinētāji» neaizmirsa par krievnieku armijas marodieriem, kuri pēc tam siroja pa pilsētu.

Šos «panākumus» 31. jūlijā svinēja iepriekšminētie «antifašisti». Bet pieminama bija tikai saujiņa latviešu leģionāru - viņu bija mazliet vairāk par 400 -, kuri aizstāvēja pilsētu un pret kuriem sarkanarmijas pārspēks bija vismaz desmitkārtīgs. Labi vēl, ka Jelgavā 1997. gadā tika aizvākts 1984. gadā darinātais piemineklis «atbrīvotājiem» - trīs skārda karavīru galvas, kuras ceļas ārā no ģipša «liesmām» (jelgavnieki to dēvēja par zaļo pūķi, jo skārds zaļi sūbēja uz ģipša...), citādi «antifašistiem» mītiņa laikā nāktos to stutēt...

Latvijas valsti apkaunojošu «objektu» diemžēl joprojām ir daudz. Tā, piemēram, Jēkabpilī ielas malā slejas krievnieku lielgabals, zem kura it kā esot apglabāti sarkanarmieši Gazejevs, Kuprijanovs un Šarikalovs. Bet it kā tomēr viņu tur nav. Taču lielgabals tur ir. Cik ilgi vēl tas tur rūsēs? Uzdevu šo jautājumu Jēkabpils domei. Domes priekšsēdētāja vietnieces Kristīnes Ozolas atbildē citastarp bija teikts: «Jēkabpils pilsētas domes vadība gatavo iesniegšanai LR Aizsardzības ministrijai vēstuli ar lūgumu, saskaņojot ar KF kompetento iestādi, izsniegt atļauju Otrā pasaules karā kritušo karavīru apbedījumu vietas Rīgas ielā 205 Jēkabpilī izpētes, zondāžas un ekshumācijas darbu veikšanai un pārapbedīšanai, kā arī virs apbedījumiem uzstādītā pieminekļa - lielgabala - pārvietošanu uz Brāļu kapiem. (..) Parka teritorija (..) atrodas ļoti sliktā, vidi degradējošā stāvoklī, un steidzami ir nepieciešams veikt parka teritorijas rekonstrukciju un labiekārtošanu.»

Tā vietā, lai KF vēstniecība sirdsšķīsti rosinātu pārapbedīt savas armijas karavīrus, ir vērojama tikai vienaldzība, bet kritušo pārapbedīšanu veic meklēšanas vienība Leģenda. Tā nesen pacēla vairākus pie Blīdenes bojāgājušo sarkanarmiešu pīšļus, kuri bija vienkārši norakti pie Guļauces mājām, bet «skaitījās», ka viņi ir apbedīti Tušķu brāļu kapos...

«Antifašistisko» pieminekļu paliekas iet mazumā. Taču Kremļa bazūnes nedomā atkāpties. «Maskava ir apņēmusies nosvinēt Rīgas atbrīvošanas no vācu fašistiskajiem iebrucējiem 75. gadadienu, lai kādu neapmierinātību paustu Latvija,» teikts kremlinu portālā Sputnik Latvija. Kur Maskava gatavojas svinēt savus okupācijas svētkus? Ķīšezera krastā, kur no sarūsējušas amfībijas izkāpa pāris piedzērušu krievu ofiņu? Varbūt pašā Rīgā, kur nenotika neviena (!) kauja par «atbrīvošanu no fašistiem»? Ak, nē, izrādās - «tikai» Maskavā 13. oktobrī būšot «atbrīvošanas» salūts. Pret to, nosaucot šo rīcību par «nepieņemamu un nedraudzīgu», protestēja LR ārlietu ministrs Rinkēvičs: mūsu valsts okupācija, sākusies 1940. gadā, turpinājās pēc padomju armijas otrreizējās ienākšanas Latvijā. Krievijas vēstniecība bija savos ierastajos bezkaunības augstumos, lai šo ministra reakciju uztvertu «ar neizpratni»...

Vai tiešām tikai ministram jāreaģē uz šo ņirgāšanos, kamēr Latvijā ir pilsētas, kuru vietvaras savā teritorijā atļauj svinēt okupāciju? Acīmredzot kremliniem ir izdevīgi parādīt «tiem latviešiem» viņu vietu. Mūs dancina mušu ķēniņi, un mēs piesardzīgi cilājam kājiņas. Ka tik kāds nesaprastu nepareizi.