Labirinta traģiskā otrādība
«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.
Viņš runā par LTV filmu Atmodas labirintā, ko skatītāji redzēja janvāra beigās. Filmas veidotāji - kā lasījām anotācijā - esot centušies pievērsties jautājumiem: vai Latvijas neatkarības atgūšana bija pašsaprotama un nenovēršama, vai tomēr viss varēja pavērsties citādi? Vai Valsts drošības komiteja (VDK) ietekmēja ceļu uz neatkarību? Kāda bija VDK ietekme uz Atmodas procesiem?
Uz šiem jautājumiem filma nesniedza atbildi. Toties tā izstāstīja par «čekas aģentiem», kuru Latvijas Tautas frontē, Nacionālās neatkarības kustībā un visās citās organizācijās, kuras iestājās par Latvijas brīvību un neatkarību, esot bijis tik čumīgi un mudžīgi, ka pārējos - tos, kuriem ar čeku nebija nekāda sakara - vispār nevarēja saskatīt. Filmas scenārija autore Gunta Gaidamaviča atklāja: «Protams, ka Valsts drošības komitejai bija vajadzīgi savi cilvēki, savi aģenti visās kustībās, kas bija orientētas - sākumā piesardzīgāk, pēc tam aktīvāk un izteiktāk - sasniegt Latvijas neatkarību. Tur šie cilvēki bija, un mēs patiesībā joprojām varam tikai minēt, cik lielā mērā katru konkrēto epizodi viņiem izdevās ietekmēt.»
Jā, mēs varam tikai minēt. Bet filmā minēšana nenotiek: tā man apgalvo, ka Atmoda bija viena vienīga čekistiska padarīšana, kur šīs tautas atbrīvošanās kustības līderiem tika atvēlēta vien statistu loma. Ja man nebūtu zināšanu par pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām (ak, gadījās toreiz veidot kādu necilu avīzīti ar 250 000 eksemplāru tirāžu), ja es šodien būtu skolniece vai studente bez īpašas intereses par neseno vēsturi, tad man nepavisam negribētos jelko uzzināt par savu vecāku vai vecvecāku pagātni, kas apkaunojošā kārtā saistīta ar kaut kādu šaubīgu organizāciju (LTF), kas izveidojusies okupētājvalsts noziedzīgas organizācijas - VDK - tiešā ietekmē un paspārnē.
Bet nācās uzzināt to, ka 16 no Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, 2018. gada decembrī tika ieraudzīti čekas maisos. Nācās dzirdēt laikraksta Atmoda krievu izdevuma redaktora Alekseja Grigorjeva atzīšanos sadarbībā ar čeku. Šobrīd sadarbība ar VDK ir pierādāma vien tad, ja ir atrodami reāli konkrētā cilvēka ziņojumi vai viņš pats ir atzinies sadarbībā. Aleksejs atzinās. Bet kur es varētu uzzināt čekas reālo (!) iedarbību uz laikrakstu Atmoda, pat ne tikai uz krievu valodā iznākušo avīzes variantu, bet uz visu Atmodu? Kur ir atbilstoši jautājumi Aleksejam? Kur ir jautājumi man? Kāpēc nevienam no filmas veidotājiem neienāca prātā painteresēties par VDK ietekmi uz LTF laikrakstu vai par to, kā ik piektdienu uz laikraksta redakciju nāca dažādi čekas nadziņi un šmadziņi, lai paņemtu savus piecus Atmodas eksemplārus? Varbūt par laikrakstu, kura ietekme uz Atmodas procesiem ir sen atzīta, filmas veidotāji neko nebija dzirdējuši? Varbūt arī par raidījumu Labvakar viņi neko nezina - par raidījumu, kura veidotājus arī kāds ir ielicis maisos? Kāda tad bija čekas ietekme uz Labvakar? Aizmirsās pajautāt?
Toties tagad, kad ieskatīties čekistu atstātajos maisos nav nekāda lielā māksla, mēs varam taisīt filmas, publicēt atklāsmes un rādīt ar pirkstiem uz tiem, kuru uzvārdi tur ir parādījušies. Protams, maisos ir gan savtīgi nelieši, gan prasti stukači, bet ir arī cilvēki, kuri tur nonākuši kaut kādu mums nezināmu apsvērumu dēļ, bet ne tāpēc, ka viņi jelkad būtu kaut ko ziņojuši... Vai tiešām pēc tik daudziem gadu desmitiem, kuros pieredzējām komunistu varas izcilo spēju melot un apmelot, mēs esam gatavi noticēt visam, ko mums «rāda» šie maisi? Mēs esam gatavi nolinčot gan tos 16 AP deputātus, gan LTV Labvakar puišus, kuru iknedēļas raidījumu astoņdesmito gadu beigās skatījās simti tūkstošu cilvēku, cerot un gaidot vienīgo, ko bija vērts gaidīt - brīvību?
Vēl ilgi pirms tam, kad Latvijas simtgadei tika nolemts «dāvināt» čekas maisu atvēršanu, es teicu, ka šos maisus vajag sadedzināt neatverot. Mūsu šodienas zināšanas par to, kas tajos iekšā, mūs nav padarījušas tīrākus, labākus, viedākus. To atvēršana nav mūsu valsti padarījusi stiprāku. Viss noticis tieši otrādi. Un LTV filma Atmodas labirintā, patiesību sakot, šo traģisko otrādību arī parāda. Vismaz tāds ir ieguvums no šīs filmas.