„Izskatās, ka ne visus fašistus esam pie sienas pielikuši,” „sejugrāmatā” gaužas kāda Anna Titova.
Nav grūti nojaust, ka šis staļiniskā slotaskāta mājiens attiecas uz Arni Ābelīti, kura principiālā un drosmīgā rīcība izsauca veselas varzas feisbuka „līdztautiešu” naidpilnu ārdīšanos. Bet notikums, raugi, bija šāds. Kāda krieviski runājoša kompānija 9. maijā, saviļņota „dižās uzvaras” gadadienā, sagribēja ielikt māgā kādu karbonādi, tāpēc liktenīgas kļūdas dēļ iegriezās Jūrmalas latviskākajā krodziņā - Kauguru „Kūriņā”. Tā saimnieks Arnis Ābelītis, savulaik Jūrmalas domes deputāts, piedāvāja alternatīvu: vai nu jūs, godātie, noņemat kolorādo lenteņus no saviem ancukiem, vai nu mēs jūs neapkalposim. „Līdztautieši”, būdami neatkarīgi sarkanarmijas „varoņdarbu” piemiņas tālāknesēji, protams, atteicās no lenteņu noņemšanas un lepni pameta Ābelīti dziļā vientulībā ar visām viņa latviskajām kotletēm un liellopgaļas irbītēm.
Mirkli pēc frontes līnijas iztaisnošanas „līdztautiešu” rakstvede Nadja Petrova ieblieza „sejugrāmatā” iznīcinošu poēmu par „pretīgo sajūtu”, apmeklējot šo „fašistisko vietu”. Nav grūti iedomāties, kāda fekāliju straume panesās no krieviski runājošajiem 9. maija „uzvaras” praida atbalstītājiem. Un šajā straumē bija ne tikai nevainīgi kaku strempuļi, bet arī draudi fiziski izrēķināties ar krodziņa īpašnieku. Arnis Ābelītis uzrakstīja policijai iesniegumu par šiem draudiem. Savukārt latviskā publika uzcildināja Ābelīša „Kūriņu”, soloties pēc iespējas biežāk apmeklēt tautisko iestādījumu, kas slavens ar gardiem ēdieniem, un uzslavējot viņa drosmi norādīt vateņiem viņu vietu, ko, starp citu, nespēj mūsu daudzsološā un visādi citādi perspektīvā „koalīcija”...
Pie šī stāsta varētu arī apstāties, ja vien... Ja vien 9. maijā nebūtu noticis valstiska mēroga atgādinājums par to, ka mūsu „fašistiskā valstiņa” savā nepateicībā un vēsturiskajā neredzībā nespēj novērtēt staļiniskās padomijas glābšanas misiju, kas sākās jau 1939., strauji turpinājās 1940., bet no jauna atsākās 1945. gadā.
Mēs, pāķi, dzīvodami kokos un ēzdami piepes, neizpratām, ka 1945. gada 9. maijs ir laimes un līksmes diena, kad izvarotāju un slepkavu ordas likumiski varēja turpināt savus Eiropas iznīcināšanas darbus.
Vēsture lai paliek vēsturei, bet sestdien ap 25 000 ļautiņu, vazājoties ap Pārdaugavas nepareizi nodrāzto zīmuli, ko viņi mēdz dēvēt par „uzvaras pieminekli”, parādīja vidējo pirkstu (tas tagad populāri pat ministru vidū) gan infektologiem, gan policijai, gan politiķiem. Bet visvairāk - šie ļautiņi parādīja savu attieksmi pret Latviju un tās pamatnāciju, sak, jūs varat izstiepties vai sarauties, jūs varat driķēt savus likumus un ārkārtas situācijas noteikumus sev uz pieres vai citām gludām vietām, jūs varat tēlot, ka esat saimnieki savā zemē, bet patiesībā saimnieki esam mēs - padomju okupantu mazbērni un viņu atbalstītāji.
Savukārt mēs klusēdami atbalstām šīs arvien pieaugošās nekauņu aktivitātes, mums ir tik vien spēka kā savās virtuvēs šķendēties par to, ka „viņi var visu, mēs - neko” - ne mums 1., ne 4. maijs, ne mums draugu tikšanās, ne bērnu iešana uz skolu, ne vecmammas apciemojums slimnīcā, kas, iespējams, var būt pēdējais... Toties mums ir dekoratīva valdība un parlaments, mums ir iekšlietu ministrs, kura sabiedrisko komunikāciju spečuki žurnālistiem nevis atbild uz viņu konkrētajiem jautājumiem, bet atsūta formālu cedeli, piedodiet, preses relīzi, lai nomierinātu uzbāzīgos urķētājus, kuriem nezin kādēļ jāzina, kāpēc tiem, kuri slavina okupāciju, ir piešķirts kāds īpašs statuss, bet puikām, kuri trijatā spēlē basketbolu, uzliek sodu.
Izskatās, ka gados jauniņais iekšlietu ministrs nekad nav saskāries ar Latvijas vēstures jautājumiem, kas ir aktuāli jau vairākus gadu desmitus, jo pretējā gadījumā viņa komunikāciju speciāliste neatļautos viņa vārdā uzmargot tādas ģeķības, ka ministrs, piemēram, „respektē katra personisko motivāciju ziedu nolikšanai, kad personas piemin bojāgājušos radiniekus”. Sakiet, lūdzu, kādu „personisko motivāciju” jūs domājāt? Vai to, ka 1946. gada 3. februārī tieši tajā vietā, kur tagad klāj puķes okupantu mazbērni, tika pakārti septiņi vācu ģenerāļi, no kuriem apsūdzība bija uzrādīta tikai vienam? Tie 25 000 puķaino atpūtnieku bija šo ģenerāļu radinieki?
Nav pat vērts runāt par to, ka ministra komunikāciju speciāliste apšauba sociālajos tīklos ievietoto fotogrāfiju noderīgumu, jo tās „no zināma leņķa var radīt optisko mānu”, savukārt, spriedelējot par infektoloģisko drošību, viņa mierina lasītājus ar pārliecību, ka „apmeklētāju vidū personas bija vai nu divatā, vai arī savas mājsaimniecības lokā”. Piedodiet, bet tas viss ir zirņu mizas. Lai arī kāds leņķis jums izskatījās fotogrāfijās, lai arī kā jums labpatikās skaļruņos krieviski atskaņot brīdinājumus par divu metru atstatumu, tur vispār nevienam nevajadzēja būt!
Ar to arī jāsāk: ar „uzvarekļa” izsvītrošanu no esības un laika kartes. Kā to izdarīt? Domājiet, valdīkļi! Šis ir viens no jautājumiem, ko jums deleģējuši vēlētāji. Pirmām kārtām - ņemiet piemēru no Arņa Ābelīša: viņš nosauca vārdā ļaunumu un stulbumu un padzina to. Bet tur jau vajag drosmi, vai ne?
