Kamēr Krievijā zeļ Staļina kults un tiek pat lipinātas jaunas bistes asiņainajam tirānam, Polija turpina iznīcināt komunismu slavinošus pieminekļus: 2017. gadā Polijas parlaments pieņēma likuma grozījumus, ka ar šādiem pieminekļiem «nedrīkst pieminēt personas, organizācijas, notikumus vai datumus, kas simbolizē komunismu vai citu totalitāru iekārtu». Paredzēts iznīcināt aptuveni 500 pieminekļu, no kuriem liela daļa veltīta sarkanarmijai. Jācer, ka vairums no šiem mēsliem jau ir sasmalcināti un sabērti, piemēram, jauno ceļu pamatnēs.
Ar sarkanarmiju un Padomju Savienības melīgo un fašistisko būtību poļiem ir īpašas attiecības. Šogad pavasarī aprit 80 gadu kopš Katiņas traģēdijas: 1940. gada 5. martā padomju politbirojs ar Staļinu priekšgalā pieņēma lēmumu nošaut 25 700 poļu, starp kuriem bija virsnieki un karavīri, inteliģence, garīdznieki, ierēdņi, fabriku īpašnieki un citi «ekspluatatoru šķiru» pārstāvji, kurus saņēma gūstā pēc Vācijas un PSRS iebrukuma Polijā 1939. gada rudenī. Poļu gūstekņus aizveda uz Smoļenskas apgabalu, kur Katiņas mežos, karagūstekņu nometnēs un cietumos masveida nāvessodus izpildīja NKVD (iekšlietu tautas komisariāts) slepkavas. Viss notika ātri: pusotra mēneša laikā bedres Katiņas mežā piepildījās ar nogalinātajiem. Kāpēc tāda steiga? Staļins grasījās uzbrukt Vācijai ne vēlāk kā 1940. gada vasarā, bet viņam bija vajadzīga pakļauta un novājināta Polija - bez inteliģences un armijas, kuras virsnieki, būdami gūstā, līdz mielēm izbaudot padomju nežēlību un bardaku, bija palikuši par pretpadomju elementiem, bet tādus Staļinam nevajadzēja - tātad nošaut!
Gadu desmitiem Padomju Savienības ideologi turēja muti ciet visiem, kuri vēlējās pateikt patiesību, proti, ka poļus nogalināja padomju slepkavas, nevis vācieši - kā bija pieņemts runāt un rakstīt. Tikai 1990. gadā Gorbačovs atzina, ka poļus noslepkavoja NKVD. Dokumentāli viss arī tika pierādīts. Tomēr pēdējos gados, pieaugot Putina centieniem pārrakstīt vēsturi, piemēram, nodēvējot Poliju teju par galveno Otrā pasaules kara sākšanās vaininieci vai noliedzot PSRS izšķirošo lomu tautu slaktiņā, ir sākusies vēstures faktu falsificēšana, ko organizē tieši Krievija. Bet tā ir «falsifikācija Krievijas interesēs», kā teica kāds kaimiņvalsts ministrs. Un būs, protams, antiņi, kuri ņems to par pilnu. Ja Krievijas konstitūcijā tiks veikti labojumi ar mērķi nepieļaut «tēvzemes aizstāvju» varoņdarbu (slepkavības, izvarošanas utt.) nozīmes mazināšanu, par noziegumiem, ko veikuši padomju rīkļurāvēji, Krievijā vispār vairs nevarēs runāt. Kur nu vēl par Katiņu.
Bet ko no tā mums mācīties? Labi atceros 2010. gada 10. aprīli, kad pie Smoļenskas aviokatastrofā gāja bojā Polijas prezidents, militārās un intelektuālās elites pārstāvji - 96 cilvēki... Viņu mērķis bija piedalīties Katiņas upuru piemiņas septiņdesmitgadē. Līdz pat šim brīdim nav skaidrības, kāpēc lidmašīna nogāzās, jo Krievija konsekventi slēpj faktus. Atceros izmisumu, kāds toreiz valdīja Polijā. Bet atceros arī poļu stāju, kas ir raksturīga tikai stiprām nācijām. Un atceros poļu tautas pulcēšanos prezidenta izvadīšanā. Toreiz rakstīju: «Es apskaudu poļus, kuri plecu pie pleca stāvēja Krakovā, pie Vāveles pils, pavadot savu prezidentu. Es apskaudu viņu vienotību un patriotismu. Tas bija kas vairāk par prezidenta bērēm, tā bija miljonu manifestācija, tā bija dzīva un mirdzoša stipru cilvēku jūra, kurā skaidri un spēcīgi pukstēja tautas nemirstīgā sirds. Kad mēs būsim tādi paši kā jūra, kas viļņojās Krakovā? Kad mūsu apziņā notiks lūzums, kas ļaus mums pacelties virs mūsu pašu stulbuma, nenovīdības un zaglīguma dubļu kalniem?»
No tā mums būs mācīties... ka nespējam neko iemācīties. Kopš traģiskās aviokatastrofas tūlīt apritēs desmit gadu. Ievēlētas saeimas, kļūdamas arvien neprofesionālākas, partijas izvilkušas finansējumu no mūsu kabatām, padzīta Rīgas dome, bet viens otrs tās zaglīgais priekšnieciņš aizlaidies uz briselēm un strasbūrām, sagraizīta Latvijas karte, izvarota izglītības sistēma, ieviesta vēstuļkorespondence ārvalstu vēstniecībām, lai stiprinātu īsti čekistisku klačošanās standartu... Valdīkļu komiskais paskats būtu apņirdzams, ja vien tas nebūtu traģisks. Valdīkļi mums māca: nevis stipriniet valsti, bet mīdiet to kājām.
Kur ir mūsu tautas nemirstīgā sirds? Poļi pēc pārdzīvotajām padomju šausmām paliek savā lepnumā un stājā, nepakļaujas Krievijas diktātam, droši iebilst eirobriseļu pavēlēm, veido savus likumus un noteikumus. Mūsu tautas piedzīvotās šausmas nav mazākas. Tad kāpēc pakļaujamies gan iekšējai, gan ārējai puvei? Tā vieglāk?
