«Jūs taču paši necienāt savu represēto un bojāgājušo senču piemiņu,» sūrus vārdus man acīs iemeta kāds mans mūžīgais oponents, kurš patiesībā ļoti mīl Latviju un latviešus, tomēr mēģina būt objektīvs un tālab nereti ir arī skarbs. Viņa sūro secinājumu raisīja mans sašutums par Staļina represijās bojāgājušo latviešu pieminekļa apgānīšanu, kas nesen notikusi Krievijā, Komi Republikā, Intas pilsētā.
Latvijas vēstniecība Maskavā iesniedza Krievijai notu, pieprasot nodrošināt pienācīgu cieņu represēto piemineklim, kā to paredz starpvalstu līgums par kapu statusu, kas noslēgts 2008. gadā. Piemineklis Dzimtenei atrodas represēto atdusas vietā, Intas Austrumu kapsētā. Tas tika atklāts 1956. gadā, un tā autors ir represētais latviešu tēlnieks Eduards Sidrabs. Tas ir pirmais piemineklis, kas tika uzcelts PSRS teritorijā, lai iemūžinātu komunistiskā režīma represiju upuru piemiņu. Ar šo pieminekli tika sākta latviešu represēto piemiņas vietu apzināšana un saglabāšana Krievijā.
Jā, bet kur tad mūsu necieņa? Lūk, kur. Mans oponents bija pamanījis reklāmu, kurā sirsnīgi tika piedāvāts koncerts ar nosaukumu Taiseits Latgolā. Koncerta laiks un vieta: 14. jūnijs, Dzintaru koncertzāle. Patiesību sakot, es arī to biju pamanījusi, tāpēc jau martā sazinājos ar koncertzāles direktoru Guntaru Ķirsi, kuram paudu neizpratni par jautra koncerta atļaušanu sēru dienā, kurā piemin staļinisko deportāciju upurus. «Pateicos par viedokli, kuru es cienu un cilvēciski pievienojos,» atbildēja Ķirsis, «taču šo koncertu nerīko Dzintaru koncertzāle, bet gan nomnieks. Arī mani bieži vien nesajūsmina cilvēku rīcība, un ir situācijas, kad skaidri zinu, ka nebūtu tā rīkojies. Vienlaikus mums jāsamierinās ar to, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kurā ir diezgan daudz brīvību (..). Koncertzāle nekādā ziņā neizvēlētos rīkot šādu pasākumu šajā dienā.»
Uzņēmuma Sax&MARTINI valdes loceklis Māris Trankalis, kura pārziņā ir iepriekšminētā koncerta organizēšana, atzina, ka Dzintaru koncertzāles «brīvie datumi» nekad nav bijuši lielā izvēlē, tālab piekrituši 14. jūnijam. «Tad attapāmies, ka īsti labi nav,» viņš piebilda. Taču tagad, kad faktiski nav zināms, kad un kas tiks atļauts kovidsērgas dēļ, ir doma, ka koncerts tiks pārcelts... uz vēl nezināmu datumu. Vispareizāk gan būtu, ja šo Latgales optimisma pārpilno koncertu pārceltu nevis kovidkrīzes dēļ, bet tādēļ, ka tas ir necienīgi - priecāties sēru dienā. Un neticu, ka mīļie latgalieši - Atis Auzāns, Tihovsku ģimene, grupa Galaktika un citi - nebūtu atcerējušies, ka 14. jūnijs ir iezīmēts ar melnu lenti pie valsts karoga. Taču no attieksmes «cik ilgi vēl sērosiet» līdz patiesai cieņai pret tautas traģisko vēsturi reizēm ir tāls ceļš. Esmu pārliecināta, ka koncerta Taiseits Latgolā dalībnieki to jau ir nogājuši, tāpēc ceru, ka šis pasākums 14. jūnijā nenotiks.
Tikmēr par represēto pieminekļa apgānīšanu ir sašutis ne tikai mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, bet arī Krievijā dzīvojoši, normāli domājoši cilvēki. Kāds Ernests Mezaks (iespējams, Mežaks, jo viņa vectēvs ir latvietis) raksta: «Komi Republika - tā ir kāda nolādēta vieta?! Nepietiek ar to, ka tās galvaspilsēta Siktivkara kļuvusi par vislielāko Covid-19 perēkli Krievijā? Tagad kaut kādi pamuļķi Intas pilsētā uzmālējuši divas svastikas uz Padomju Savienībā pirmā pieminekļa, kas veltīts Gulaga upuriem. 1956. gada vasarā daži latvieši un viens igaunis to puslegāli uzstādīja nometnes kapsētā. Cik zinu, vandalisma akts tika paveikts pirms mēneša, taču vietējā vara nemeklē vainīgos, pat krimināllieta nav ierosināta, un neviens nenovērš nozieguma sekas.»
Jā, diez vai Ernesta Mezaka minētie «pamuļķi» ar savām «svastikām» būs domājuši ugunskrusta rakstus no Lielvārdes jostas, jo tik dziļas pētnieciskās prasmes kaut kādiem ģerevņas ākstiem diez vai piemīt. Bet ir tik ērti uzskatīt, ka visi, kuri dzīvo uz rietumiem no jebkuras Kislodriščinskas vai Muhosranskas, ir «fašisti». Uz tādiem «faktiem» balstās visa Krievijas propaganda. Un būtu muļķīgi Kremļa propagandoniem pasniegt pagalītes, ko iemest liekulības un naida ugunskurā - kaut vai nepārdomāta koncertdatuma izskatā. Mums jābūt gudrākiem, jāmācās cienīt savu vēsturi. Pretējā gadījumā ikvienam būs iespēja sūri mums iesmiet acīs, un runa nebūs par ugunskrustiem, bet lielākoties par mūsu pašu gļēvumu un vienaldzību.
