Dekoratīvā vara un koronavīruss

 
©F64 Photo Agency

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

Man šeit vairs nav gaisa, tāpēc esmu pārdevusi to, ko nevaru paņemt līdzi, un sakrāmējusi mantas, lai pamestu šo zemi. Vēl esmu pārdomās, ko teikšu, kad man jautās, no kurienes esmu. Man ir šausmīgs kauns,» savās rūgtajās pārdomās dalījās kāda mana paziņa, ar kuru sarakstos tīmeklī. Mēģināju bilst, ka Latvija nav vainīga, ka mums truli valdīkļi, tāpēc rosināju savas dzimtās zemes vārdu rakstīt ar lielo burtu.

«Man pēdējie gadi ir bijuši ļoti smagi un pamazām nokāvuši manī visas cerības,» turpināja mana virtuālā draudzene, «nav vairs spēka skriet pa apli, lai pārliecinātos, ka godīgs bizness te nav iespējams. Firma X man nozaga četras idejas, kuras tagad tiek veiksmīgi realizētas, banka Y un biedrība Z - pa vienai. Esmu vairākus gadus cītīgi piedalījusies valsts konkursos, un mani projekti ir atzīti par ļoti labiem, bet vienmēr ir atrasti argumenti, lai es netiktu pie granta vai aizdevuma. Un pēc laiciņa es redzu savus projektus parādāmies apritē. Visi tie kukuļu pieprasījumi, informācijas ievākšana, pamatojoties uz to, ka, lai piešķirtu grantu, ir jāizliek uz papīra viss no A līdz Z, un tad tāds vēss sorry, un viss pēc tam notiek zem citiem uzvārdiem. Negribu vairs neko šeit darīt. Ne - gri - bu.»

Kristīnes Misānes gadījums ir kļuvis par katalizatoru daudzām vairāk vai mazāk latentām norisēm. Viena no tām - sabiedrības daļas kluss nicinājums pret varnešu vienaldzību, kas transformējas kuslā darbībā tikai tad, ja šiem varnešiem sabiedrība iesper pa pēcpusi vismaz ar protestiem, petīcijām vai tīmekļa uzsaukumiem. Kas neļāva Saeimas deputātiem iestāties par Kristīni Misāni (to sāka darīt vienīgi Jūlija Stepaņenko, kurai vēlāk pievienojās neliela deputātu grupa), kas traucēja tieslietu Bordānam un Ģenerālprokuratūras Kalnmeieram aktīvi darboties Kristīnes Misānes labā visu gadu - kopš Lato Lapsa 2019. gada 26. februārī nopublicēja rakstu Ģenerālprokuratūra nobruģē ceļu Latvijas pilsones izdošanai Dienvidāfrikai? Bija svarīgāki uzdevumi? Bordānam vajadzēja sacerēt vēstuli ārvalstu vēstniecībām - par to, ka Latvijā tiesiskuma joma ir milzu bardakā? Un ko tik svarīgu vajadzēja darīt Kalnmeieram? Meklēt argumentus, kas attaisnotu nepalīdzēšanu mūsu valsts pilsonei? Un kādus argumentus savas bezdarbības attaisnošanai šobrīd varētu paust prokurors Kaspars Kalniņš, kura rokās bija «ieroči», lai pasargātu Kristīni no izdošanas DĀR? Protams, daudz vienkāršāk ir pieturēties pie likuma burta, nevis pie sirdsapziņas gara, un Kalniņam formāli bija taisnība, skaidrojot, ka, lai būtu pamats LR pilsoni izprasīt no citas valsts, pārkāpumam jābūt tik smagam, lai iespējamais sods būtu vismaz gads cietumā. Misānes gadījumā tāda nodarījuma nebija.

Kad tuvinieki redzēja, ka valdīklām pie elkoņa Kristīnes liktenis, atlika iesaistīt sabiedrību. Ja notiks brīnums un Kristīne atgriezīsies Latvijā bez «ekskursijas» uz Dienvidāfrikas cietumu, tā nebūs nevarīgo burtakalpu, bet gan - sabiedrības uzvara. Un tieši sabiedrībai vajadzēs pieprasīt, lai no amatiem tiek padzīti visādi ministriņi un prokurorīši, kuriem mēs diemžēl maksājam algu. Pretējā gadījumā šādi «Misānes gadījumi» - ar variācijām - notiks nepatīkami bieži, jo valsts varai nav vēlmes aizsargāt savus cilvēkus, tā turpina ļurināties apspriedēs, kurās dažādu rangu priekšnieciņi cits citu aicina padomāt par «turpmākajiem soļiem», bet Ministru kabinetam uzdod izstrādāt «pārskatu, kurā tiks apskatīti līdz šim veiktie pasākumi Misānes jautājumā»... Svētā Kislodriščinskas dievmāte, bet ko jūs, valdīkļi, darīsiet, ja, nedod, dies, mūsu zemē kāds iebrauks ar tankiem? Turpināsiet čikāties sapulcēs?

Varai «nav vienalga» tikai dekoratīvi. Jo tā pati ir dekoratīva. Tāpēc tai sen vairs netic. To nicina - klusāk vai atklātāk. No tās bēg - kā mana virtuālā draudzene. Un ne tikai tāpēc, ka tā pretīgi izturējusies pret savu cilvēku Kristīni Misāni. Arī tāpēc, ka varai ir vienalga pilnīgi viss - kā tu strādā, kā tu piedalies nozagtos konkursos, kā tu centies izdzīvot. Vara ir kā koronavīruss - noslēgts bumbulītis ar kustīgām kājiņām, kas ieķeras tevī un nelaiž vaļā. Un pārņem tevi, līdz tu paliec tikpat dekoratīvs kā šī vara. Tikpat vienaldzīgs kā šī vara. Tomēr sabiedrības sacelšanās pret Kristīnes nosūtīšanu uz elli liecina par mūsu spēku. Vēl turamies.