Šķembas piemineklī

 
©F64

«Es biju gatavs atdot savu jauno dzīvību,» atceroties latviešu leģionāru kaujas par Latviju, stāsta sirmais, bet joprojām stiprais Visvaldis Lācis, kurš nule, 12. martā, atzīmēja savu 96. dzimšanas dienu. Šie vārdi izskan Raivja Dzintara (NA) veidotajā dokumentālajā filmā Latviešu leģionāri. Taisnības augšāmcelšanās. Diemžēl pasaules sērgas dēļ 15. martā paredzētā filmas pirmizrāde nenotika, taču man bija iespēja un gandarījums to noskatīties ārpus gaidītā, tomēr nenotikušā pasākuma.

Savukārt 16. marts ir ik gada pacelšanās, taisnās muguras diena, kad mēs kopā ar latviešu leģionāriem no Doma baznīcas dodamies līdz Brīvības piemineklim, lai noliktu ziedus.

Un katru gadu netālu no pieminekļa stāv arī dažādi «antifašisti» ar ždanokām, giļmaniem un koreniem priekšgalā, lai izrādītu savu vēsturisko tupumu un naidu pret latviešu karavīriem un viņu atbalstītājiem. Jāteic gan, ka «antifašistu» ikgadējā politiskā nieze netiks apmierināta, jo sērgas dēļ ir atcelti visi publiskie pasākumi. Tomēr... īsti nevar saprast, kas ir lielāka sērga - «antifašisti» vai kroņvīruss.

Mazliet atgādinājuma. 16. marts ir savulaik noteikta kā latviešu leģionāru piemiņas diena, jo 1944. gada 16. martā latviešu leģionāru 15. un 19. divīzija komandiera Artūra Silgaiļa vadībā kopā cīnījās pret sarkanarmijas daļām Veļikajas upes krastā. Latviešu uzbrukums bija sekmīgs, augstiene ar numuru 93,4 tika iekarota, tomēr pēc desmit dienām abām mūsu divīzijām ar lieliem dzīvā spēka zaudējumiem nācās atkāpties. Ilgus gadus nerimās diskusijas par to, vai iekarotā augstiene bija zaudējumu vērta. Tomēr 16. marts palika kā simbols latviešu leģionāru drosmei un kaujas prasmei. Leģionāru organizācija Daugavas vanagi, kas savulaik rosināja 16. martu noteikt par piemiņas dienu, tās iedibināšanā saskatīja iespēju atbalstīt kara invalīdus un citas latviešu bēgļu sociāli neaizsargātākās grupas.

Raivja Dzintara filma korekti, bet vienlaikus emocionāli parāda šodien vēl starp mums esošo sirmo leģionāru ikdienu, domas un atmiņas. Ir lieki atgādināt, ka latviešu leģionāri nekad nav bijuši nacistu partijas biedri un ka viņu pārliecību varēja ietvert vienā teikumā: «Mēs negājām mirt, mēs gājām cīnīties par Latviju.» Pēc 1940. gada padomju okupācijas, pēc 1941. gada deportācijām tas bija tik skaidri un saprotami, ka neradās pat šaubu ēna par ienaidnieku, pret kuru jāvērš ieroči - visbriesmīgākais ienaidnieks nāca no austrumiem.

Vai šī filma, ko, jācer, redzēsim arī TV ekrānos, kaut ko mainīs to cilvēku apziņā, kuri sevī jau pieņēmuši konkrētu priekšstatu par latviešu leģionāriem, mēs nezinām. Bet domāju, tā palīdzēs to pieņemt tiem, kuri vēl šaubās, kurā pusē nostāties - latviešu karavīru aizstāvju vai noniecinātāju pusē. Filma ir viens no katalizatoriem uztvert patiesību. Vai arī to noraidīt. Izvēles iespējas ir dotas.

Un tādas iespējas es ieraudzīju arī viņnedēļ notikušajā tiesas prāvā pret Latvijas Krievu savienības valdes locekli Aleksandru Fileju, kuru apsūdz pēc Krimināllikuma 74.1 panta par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošanu. Pērnā gada 17. jūnijā viņš savā sejugrāmatas lappusē ievietoja rakstu, kurā slavināja padomju okupāciju un ņirgājās par deportācijām. Uz tiesas prāvu Fileja aizstāvju lomā bija ieradušies tie paši, kuriem nepanesami niez arī latviešu leģionāru godināšana. Taču šoreiz runa nav par tradicionālajiem «antifašistiskajiem cīnītājiem», bet gan par tiem, kurus viņi saindē ar savu politisko infekciju: uz tiesas sēdi bija ieradušies arī daži krievu skolu jaunieši, kuri tiesas nama gaitenī mēģināja iesaistīt ideoloģiskā strīdā klātesošos prāvas lieciniekus - mani un Dmitriju Golubevu. Viena no jaunietēm - acīmredzot ne līdz galam faktoloģiski «apkalta» - «apsūdzēja» leģionāru atceres dienas pasākuma dalībniekus SS regāliju publiskā demonstrēšanā. Pret šo «faktu» iebilda pat «antifašists» Giļmans, sak, tā nenotiek, bet galvenais esot tas, kas ir sirdī. Simtprocentīgi pievienojos! Mūsu karavīru godināšana mūsu sirdīs būs vienmēr.

Tāpat kā šķembas, kas, kāda leģionāra vārdiem runājot, kopš kara laiku bombardēšanas joprojām esot palikušas Brīvības piemineklī. Iespējams, tās tur patiešām atrodas. Ne tik redzamas, ne tik taustāmas. Bet joprojām sāp to radītais savainojums. Sāp tāpat kā meli un naids, ko joprojām izjūtam no nerimtajiem Latvijas ienaidniekiem, kuri mēģina radīt arvien jaunus sev līdzīgos nīdējus.