Kā zaķa spiras klajā laukā

 
©F64 Photo Agency

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

Jau trešdien Latvijas lielāko augstskolu rektori un zinātnieki pulcējās Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA), lai paustu viedokli par MK lieto ūdeni, ko apvārdotās trīslitru burkās otrdien bija prezentējusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP). Ministri «konceptuāli atbalstīja» Šuplinskas un viņas ierēdņu uz 80 lapām sacerētos šļakstus. Ministru kabinetā bija garlaicīgi, tāpēc iebildumus pret «ziņojumu» nedzirdēja, jo katram ministram kaut ko gribējās ārpus sēžu zāles: vienam - sievasmātes pīrādziņus, otram - relaksēties Ķemeru dūņās, trešajam - pielaikot imperatora togu. Vai rektori nākamajā dienā izrādīja tikpat kvēlu atbalstu «ziņojumam»?

Iedzimtā inteliģence darīja savu, un LZA prezidents Ojārs Spārītis savā runā bija maksimāli negants: «Mūs nedzird, bet zirgus turpina dzīt reformas virzienā, neieklausoties tajos, kurus šī reforma skars.» Pie elkoņa rektoru un zinātnieku iebildumi, jaunkonservatori bliezīs tālāk, lai arī cik stulbs būtu šis ziņojums! Augstākās izglītības padomes (AIP) vadītājs profesors Jānis Vētra gan uzdrošinājās pajautāt: kur ņemt līdzekļus plānotajām reformām? Kā tiks nodrošināta viena no Eiropas augstskolu pamatbrīvībām - akadēmiskā brīvība? Un kas notiks ar augstskolu autonomiju? Jānis Vētra: «Šobrīd mēs runājam par vēlmi realizēt jebkādu reformu par katru cenu, neraugoties uz tās kvalitāti.» Profesore Rūta Muktupāvela, Rektoru padomes priekšsēdētāja un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore, pārdroši atklāja jaunkomunistiem raksturīgo centienu būtību: «Konceptuālais ziņojums ietver elementus, kas vērsti ne tikai pret akadēmisko un institucionālo autonomiju, bet arī pret augstskolu juridisko statusu kā atvasinātām publiskām personām, faktiski pārvēršot augstskolas par valdībai un valdības politiskajām amatpersonām tieši padotām iestādēm, kas raksturīgs PSRS okupācijas perioda modelim.»

Tādi, raugi, mums tie negantie profesori. Nekādas cieņas pret intelekta milžiem gaišākajā no ministrijām. Profesoriem pietika arī nekaunības uzsvērt, ka «konceptuālajā ziņojumā» ietverti jautājumi par AIP likvidāciju un augstskolu konsolidāciju (faktiski - arī likvidāciju), kas neattiecas uz augstākās izglītības reformu kā tādu. Un kur tad vēl pilnīgi aplamie jautājumi par augstskolu padomēm, kas nekādā gadījumā taču nebūs politizētas un nekad mūžā netiks veidotas no partiju ielikteņiem, kuri nebūs amatpersonas, toties veidos augstskolu budžetu, «ieliks» un «noņems» rektoru, komandēs un mērīs katru augstskolas kaut cik nozīmīgu soli! Un nebūs brīnums, ja atnāks tāda politpadome un pateiks: viss, mēs likvidējam universitāti! Kāpēc? Tāpēc, ka mūsu saimniekam ir vajadzīgi universitātes īpašumi! Leģitīmi ievēlētais, bet valdības neatzītais (jo Šuplinska pateica, ka ni un ni!) Latvijas Universitātes rektors Indriķis Muižnieks - tāpat kā pārējie rektori - uzvedās nepiedienīgi, apgalvojot, ka «konceptuālais ziņojums» nepiedāvā nekādus risinājumus, tas ir nekvalitatīvs, bet reformas tiek pārvērstas par farsu.

Labi, parunājām nopietni. Tagad pasmiesimies. Varbūt pieprasīt ministres Šuplinskas demisiju? Viņa būtu godam to nopelnījusi: tikai īpaši alternatīvi apdāvināts cilvēks gada laikā var paveikt tādu lērumu aplamību, kas jau radījušas (un vēl radīs!) neizsmeļamas sekas. Ojārs Spārītis piebilda, ka lielu jēgu tam neredzot, jo valdošā koalīcija aizstāv politiku, kas satur absurda elementus. Tāpēc - kamēr šī koalīcija pie varas, tikmēr... Tā jau ir: varā esošie politpulciņi vienmēr cits citam pieķeras kā zaķa spiras klajā laukā - lai vējš neaizpūš. Un lai blakus ir kopīga sile, kur iegrābties. «Nekas tā nevieno kā kopīgs noziegums,» teica kāds mafiozi. Bet tas, protams, nav nedz par mūsu mīļoto «koalīciju», nedz par atsevišķiem tās locīkļiem.