Bens Latkovskis / Viedokļi

Šodien Saeima balsos par to, kurš būs nākamais Latvijas valsts prezidents. Tiesības par to lemt (vēlēt) ir 100 Saeimas deputātiem.

Latvijas hokeja izlases sumināšana vakardien pie Brīvības pieminekļa ar lielu atrāvienu bija iespaidīgākais ar sportu saistītais notikums Latvijas vēsturē. Apsteidzot Latvijas futbola izlases uzvaras pār Turciju Eiropas čempionāta kvalifikācijas pārspēlēs un piedalīšanos 2004. gada finālturnīrā Portugālē.

Pazīstamais pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs nonācis “patiesības” priesteru nežēlastībā. Izrādās, ka ilggadējais pusaudžu uzvedības eksperts Konstantinovs nav nekāds eksperts, bet gan nekaunīgs šarlatāns. Viņš pat neesot psihoterapeitu reģistrā. Viltvārdis.

Bieži negadās pieminēt kāda pasaulē pazīstama cilvēka 100 gadu jubileju, kad šis jubilārs tik cienījamos gados ir ne vien dzīvs, bet arī aktīvi darbojas un ietekmē procesus.

Krievijas bēdīgi slavenās kaujas grupas “Vagner” nominālais īpašnieks Jevgeņijs Prigožins devis plašu, vairāk nekā stundu garu video interviju Kremlim tuvajam propagandistam Konstantīnam Dolgovam.

Kaut vai šīs vienas uzvaras pār Šveici dēļ bija vērts rīkot šogad Rīgā pasaules čempionātu hokejā. Kad trešās trešdaļas izskaņā Šveices izlase izvirzījās vadībā, ne vienam vien pie televizoru ekrāniem jau “nošļuka knābji”. Bet ne Latvijas hokejistiem laukumā un viņu atbalstītājiem “Arēnas Rīga” tribīnēs.

Šogad cīņa par prezidenta amatu ir nepieredzēti sīva. Kaislības sit gandrīz tikpat augstu vilni kā 2007. gadā, kad “Vienotības” idejiskie priekšteči ar toreizējo laikraksta “Diena” galveno redaktori Sarmīti Ēlerti priekšgalā asi cīnījās pret “zvērudārza kandidāta” Valda Zatlera ievēlēšanu un, skaļi demonstrējot pie Saeimas ēkas, aktīvi atbalstīja “Saskaņas centra” izvirzīto Aivaru Endziņu

Šobrīd vairs nav noslēpjams, ka Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai stunda ir situsi. Šī valdība un koalīcija jau no paša sākuma bija baltiem diegiem šūta. Pretrunas pārsvarā bija psiholoģiska un personiska rakstura. Kā tas dažkārt politikā gadās, idejas un principi atkāpās otrajā plānā.

Ukrainas frontē jau desmito mēnesi turpinās cīņa par Bahmutas pilsētu, bet Latvijas politiski ideoloģiskajā frontē jau gadiem nerimst kauja par Stambulas konvencijas ratifikāciju. Šī cīņa pamazām zaudējusi tās sākotnējo jēgu un ieguvusi politiska kara raksturu – kurš kuru.

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens veselības aprūpes finansējuma problēmām veltītajā LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” vairākkārt uzsvēra, ka veselības aprūpei nepieciešamo naudu ar valdības rīcībā esošajiem finanšu resursiem nodrošināt neesot iespējams. Vienīgā izeja esot palielināt nodokļu slogu. Jāsaka, kā ir: viņš mānās.

Ja kāds grib teikt, ka Latvijā nekas labs nenotiek, tad viņam var iebilst, ne tikai piesaucot mūsu hokejistu uzvaru pār Čehijas izlasi, bet arī norādot uz pilnasinīgas publiskās politikas atgriešanos uz jau sūnām apaugušajiem Latvijas politiskās skatuves dēļiem.

Pirmdien sociālajos tīklos izplatījās ziņa, ka esot miris slavenais miljardieris, “atvērtās sabiedrības” ideoloģiskais “tēvs” Džordžs Soross. Taču vēlāk šīs “ziņas” neapstiprinājās, un drīz vien arī pats Soross publicēja ierakstu tviterī: “Baumas, ka man esot bijusi sirdslēkme, ir pilnībā nepatiesas. Esmu dzīvs un vesels.”

Ceturtdien, kad “Vienotība” paziņoja par sava prezidenta kandidāta izvirzīšanu un nosauca pašreizējo ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, Latvijas informatīvā telpa burtiski uzsprāga: “Viss! Ir panākta vienošanās. ZZS balsos par “Vienotības” kandidātu. Ar tālākām sekām.”

Kopš 1997. gadā Latvijas izlase nonāca pasaules hokeja čempionāta elites grupā, maijs Latvijā ir ne tikai pavasara plaukuma, neatkarības atjaunošanas, bet arī hokeja svētku mēnesis. Taču pēdējos gados šie svētki sākuši nedaudz sūbēt. Tā ažiotāža, kad visa valsts burtiski dzīvoja ar hokeju, hokejā un ap hokeju, pamazām aiziet vēsturē.

Pašreizējā Valsts prezidenta Egila Levita politiskā kaujas lauka pamešana ir pamatīgi sajaukusi kārtis valdošo aprindu iecerētajās kombinācijās. LTV raidījumā “Kas notiek Latvijā?” partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainars Šlesers pat izteica apgalvojumu, ka esošā koalīcija ir beigusies un 100% tiks veidota jauna. Vēlākais, līdz jūlija vidum.

Latvijas grupas “Sudden Lights” dziesma “Aijā” Eirovīzijā tālāk par pusfinālu netika. Eiropa mūs kārtējo reizi nesaprata. Kaut kā netrāpījām uz pareizā “nerva” vai pareizās nots. Kas tika izdarīts nepareizi? Ko darīt, lai neveiksmju sēriju apturētu?

Ceļojot pa dažādām pasaules valstīm dažādos kontinentos, esmu ievērojis vienkāršu likumsakarību – vispārējais valsts labklājības līmenis ir cieši saistīts ar vides sakārtotības, sakoptības līmeni. Jo vairāk apdrupušu māju stūru, atlupušu fasāžu krāsojumu, apdauzītu, nošķiebtu ielu apmaļu, bedrainu ceļu klātņu, pavirši veiktu remontdarbu, jo zemāks attiecīgās valsts labklājības līmenis.

Karam Ukrainā ieilgstot, arvien kroplīgākas formas ieņem gan Krievijas kara vadoņu savstarpējā komunikācija, gan viņu komunikācija ar sabiedrību.

Slavenais angļu rakstnieks Arturs Konans Doils ar sava varoņa Šerloka Holmsa muti apgalvoja, ka, redzot tikai vienu ūdens pilienu nolīstam no debesīm, ar dedukcijas palīdzību varot secināt par okeānu esamību. Tāpat tikai no vienas Jēkabpils traģēdijas var radīt pilnvērtīgu, telpisku priekšstatu par visu Latvijas tiesībsargājošo sistēmu.

Uzreiz jānorāda, ka virsrakstā minēto tēzi minu tikai kā absurda piemēru tai loģikai, ar kuru tiek pamatota ideja, kāpēc nedrīkst ļaut tautai pašai lemt par valsts pirmās personas izvēli.

Ziņu ar virsrakstu “Pīlēns atklāti pasaka, ko domā par Levitu” sociālā aktīviste Elīna Kursīte sociālajā vietnē “Twitter” komentēja, demonstratīvi izrādot nevērību: “Jēzu, it kā kādam baigi interesē, ko viņš domā.”

Jāsaka, kā ir. Tā nemitīgā naida birkas karināšana katram, kurš negrib dancot pēc kreisi liberālo kosmopolītu stabules, kļūst nomācoša, un tai jādod enerģisks pretspars