Atentāts pret Trampu viņa priekšvēlēšanu mītiņā Pensilvānijas pilsētā Butlerā izvērtās traģisks. Uz vietas tika nošauts viens skatītājs, divi smagi ievainoti. Pats Tramps tika cauri ar sašautu ausi un izbīli. Par to pretī iegūstot gluži vai ikoniskas bildes, kurās izskatās kā varonis cīnītājs uz ASV zvaigžņsvītrotā karoga fona. Nošauts arī pats šāvējs, 20 gadus vecais Tomass Metjū Kruks, kurš uz Trampu šāvis no netālu esošās ēkas jumta.
Uzreiz atmetīsim malā dažādas konspiroloģiskās teorijas par “teātri” vai jebkādu cita veida inscenējumu. Ar šādiem pieņēmumiem ne pie manis. Cita lieta, kā tas viss izskatās no PR aspekta. Kā šo atentātu puses varēs izmantot, un kādas tas atstās sekas uz prezidenta vēlēšanu iznākumu šā gada 5. novembrī.
Ne velti nosaucu precīzu vēlēšanu datumu. Ar to gribu teikt, ka līdz pašām vēlēšanām vēl četri mēneši, kas vēlēšanu kampaņai ir pietiekami ilgs laika posms. Līdz tam vēl daudz ūdeņu aiztecēs un visādu interesantu lietu atklāsies. Taču arī tas daudz neietekmēs vēlētāju noskaņojumu, jo abi kandidāti (lai gan pagaidām neviens no viņiem vēl nav oficiāli savas partijas nominēts) ir stipri polarizējuši sabiedrību, un absolūtais vairākums jau tagad skaidri zina, par ko balsos vai nebalsos.
Šajās vēlēšanās daudz ko izšķirs tieši šī nebalsošana, jo abiem kandidātiem ir samērā liels antireitings. Tas nozīmē, ka izšķirošais būs tas, cik katram pretendentam izdosies aizvilkt uz vēlēšanu iecirkņiem tos savus potenciālos vēlētājus, kuri nav nekādi aktīvisti, bet “varu jau arī par vienu vai otru nobalsot, ja nu tik ļoti vajag”.
Atentāts pret Trampu tieši šo mēreno, pusvienaldzīgo Trampa vēlētāju varētu sapurināt un aizvilkt līdz iecirknim. Tikai ar vienu nosacījumu. Ja vēlēšanas būtu tuvākajā otrdienā. Ja vēlēšanas būs pirmajā otrdienā pēc novembra pirmās pirmdienas, kā rakstīts ASV konstitūcijā, tad šī atentāta radītais emocionālais vilnis būs par 98% aizmirsies.
Tiesa, bilde pēc atentāta ar Trampa augšupvērsto dūri uz nacionālā karoga fona obligāti tiks izmantota, lai uzsvērtu Trampa patriotismu iepretim “nepatriotiskajam” Baidenam. Tāpat tiks izmantota Trampa vīrišķīgā reakcija uz šo atentātu. Lūk, kā to raksturo pazīstamais psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs: “Cilvēku raksturo viņa rīcība, īpaši stresā. Trampa spēja momentā savākties, sekundē nolasīt situāciju, asiņojošu seju izkliegt kaujas saucienu pūlim. Viņš pārstāv tīru alfa vīrieša arhetipu, tādēļ viņu iespējams vai nu tikai apbrīnā respektēt, vai bezspēkā ienīst kā tēva figūru.”
Tā kā Tramps jau līdz šim nemitīgi pozicionējies kā politisko oponentu vajāts zvērs, kurš viens kā Holivudas zvaigzne Džeisons Steitems cīnās pret Vašingtonas “dziļās valsts” šakāļu baru, tad šis atentātā cietušā tēls viņam var palīdzēt pat vairāk nekā saskaņā ar vispārējo PR teoriju. Tā paredz, ka šādi atentāti dodot apmēram 2% līdz 3% papildu balsu vēlēšanās.
Te ir vēl viena Trampam labvēlīga nianse. Iepriekšējais atentāts pret kādu ASV prezidentu bija 1981. gada 30. martā pret Ronaldu Reiganu. Tramps kā bijušais prezidents un, iespējams, nākamais ir gandrīz vai tajā pašā kategorijā. Vismaz no PR viedokļa. Šīs paralēles Trampu tuvina Reigana tēlam, kuram ASV republikāņu partijas atbalstītāju vidū ir ļoti laba slava.
Ja vēl šīm Trampam labvēlīgajām paralēlēm pieskaitām viņa oponenta Džo Baidena pagalam neveiksmīgās TV debates, nemitīgo pārteikšanos un daudzu ietekmīgu politiķu un viedokļu līderu aicinājumus atkāpties no sacensības, tad varētu teikt - viss, ASV prezidenta vēlēšanu liktenis jau ir izšķirts.
Taču, kā mēdz teikt amerikāņi, nesaki hop, pirms esi pārlēcis grāvi. Vēl nekas nav izšķirts. Kāpēc?
Pirmkārt, ASV vēlētāji ir ārkārtīgi polarizēti. Pārnesot šo situāciju uz Latvijas realitāti, tas izskatītos tā, it kā būtu jābalso vai nu par Alekseju Rosļikovu, vai, teiksim, bijušo Latvijas prezidentu Gunti Ulmani. Tie, kuriem Rosļikovs ir pilnīgi nepieņemams kā prezidents, par viņu nebalsotu nekādā gadījumā. Viņi balsotu par Ulmani kaut vai tikai tāpēc, lai par prezidentu netiktu Rosļikovs. Turklāt, jo labāk klātos Rosļikovam un aptaujas rādītu lielāku viņa pārsvaru, jo vairāk mobilizētos tie, kas balsotu par Ulmani, pat tad, ja pats Ulmanis viņiem nemaz nepatiktu. Galvenais, lai pie varas netiktu tas otrs - sliktais.
Protams, šīs analoģijas ir tikai aptuvenas. Katrā valstī situācija ir unikāla. Atsevišķa tēma ir par to, vai Baidens vispār tiks līdz vēlēšanām un netiks jau tuvākajā laikā nomainīts. Jau ne reizi vien esmu rakstījis, ka tehniski to nemaz nevar tik viegli izdarīt, ja vien pats Baidens neatkāpjas.
Šajā punktā piekrītu pieņēmumam, ka Baidenam piedalīšanās vēlēšanās ir gandrīz vai eksistenciāls jautājums. Burtiskā nozīmē, jo kamēr viņš cīnās ar Trampu, vada valsti un ir spiests sevi ik dienas uzturēt tonusā, viņš pilnvērtīgi dzīvo. Ja viņš atkāpsies, noies no skatuves, tad dzīvesspēka enerģijas pieplūdums zudīs ar potenciāli bīstamām sekām. Tāpēc Baidens un viņa ģimene gluži instinktīvi turas pie šī dzīvesspēka avota un atkāpties netaisās.
Jebkurā gadījumā šis atentāts pret Trampu būs ļoti nozīmīgs pasaules vēsturē, jo tas varēja mainīt to pasaules tālākās attīstības virzību, kuru pasaulei nāksies piedzīvot turpmākajos gados (neatkarīgi no tā, kurš uzvarēs 5. novembrī). Šobrīd neviens nevar paredzēt, kāda šī nākotne būs, bet pagaidām varam teikt tikai vienu: Trampam ir pamatīgi paveicies. Ar to arī varam viņu no sirds, bez jebkādām blakus domām apsveikt. Vai paveicies ir pasaulei, tas jau ir pavisam cits jautājums.
