Ir izsludināts konkurss uz apvienotā sabiedriskā medija valdi piecu cilvēku sastāvā. Konkursā jāpiesakās līdz šā gada 23. augustam. Tieši līdz tam pašam datumam jāpiesakās arī uz cita “Vienotības” varas stūrakmens – Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) – vadītāja amatu. Par to citu reizi. Šoreiz par sabiedriskā medija valdes izvēlēšanu.
Jau noteikts šīs valdes locekļu atalgojums. Valdes priekšsēdētāja alga mēnesī būšot 10 141,72 eiro (bruto), bet valdes loceklim - 9219,75 eiro. Bez dažādām piemaksām un bonusiem (veselības apdrošināšanas, komandējumu naudām, dāsniem darba izbeigšanas pabalstiem un citām ekstrām), kas valsts pārvaldes struktūrās veido krietnu papildu summu, kura it kā ir ārpus normatīvā atalgojuma rāmja.
Jebkurā gadījumā atalgojums ir pietiekams, lai būtu pateikts skaidrāk par skaidru: mums - valdošajai politiskajai šķirai, kas Latvijas apstākļos nozīmē “Vienotību” un tās satelītus - sabiedriskā medija vadītāja amats ir ārkārtīgi svarīgs. Kā teiktu klasiķis - arhisvarīgs. Līdz ar to mums ir vitāli svarīgi, lai šajā amatā nonāktu savs cilvēks. Absolūti uzticams, pārbaudīts un drošs.
Pieļauju, ka vēlamie pretendenti uz valdes priekšsēdētāja un par saturu atbildīgā valdes locekļa amatiem jau ir izraudzīti un viss šis konkurss ir tikai formāla izrāde. Vēl jo vairāk tāpēc, ka “konkursa” komisijā absolūto vairākumu jau veido absolūti uzticami, pārbaudīti un droši “kadri”.
Kas tad ir šajā komisijā? To veido trīs SEPLP locekļi, Valsts kancelejas, Baltijas korporatīvās pārvaldības institūta, Baltijas mediju izcilības centra un Latvijas Mediju ētikas padomes pārstāvji ar balsstiesībām. Latvijas Žurnālistu asociācijas, Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas arodbiedrību pārstāvji un personāla atlases kompānijas “Fontes Executive Search” pārstāvis konkursā piedalās ar novērotāju un padomdevēju tiesībām.
Visi trīs SEPLP locekļi līdz šim ir sevi pierādījuši kā absolūti uzticami un droši. Tur vienu brīdi kaut kādu savu pozīciju mēģināja demonstrēt Sanita Upleja-Jegermane, taču viņa ātri tika “apstrādāta” un “pieradināta”. Valsts kancelejas pārstāvis ir kauls no augstākās ierēdniecības (lasi: “Vienotības”) kaula. Uzticams un drošs.
Baltijas korporatīvās pārvaldības institūts “Vienotības” cilvēka Andra Grafa vadībā pēc savas būtības būtu jādēvē par “Vienotības” nomenklatūras kadru apstiprināšanas komiteju. Ja “Grafa kantoris” piekrīt kādai nomenklatūras amata izvēlei, tad aparāta augšgalam tiek noraidīts nepārprotams signāls - attiecīgais “kadrs” būs uzticams un drošs.
Baltijas mediju izcilības centrs ir varas piebarota struktūra, kura nekad nekodīs rokās naudas devējam. Par Latvijas Mediju ētikas padomi neizteikšos, jo līdz šim no tās puses nekādi kliedzoši nesaprotami lēmumi nav manīti. Tajā pašā laikā nav novērots, ka tā būtu īpaši rūpējusies par viedokļu diversitātes paplašināšanu sabiedriskajos medijos. Līdz ar to nav pamata domāt, ka šīs padomes pārstāvis tur kaut kam būtiski iebildīs.
Var jautāt: kāpēc uztraukties par sabiedriskā medija vadības izvēli, ja tā tomēr ir tikai viena no daudzajām varas ietekmes struktūrām ar šauri informatīvu ietekmi. Šādā redzējumā arī parādās galvenā kļūda - topošo apvienoto sabiedrisko mediju uztvert kā informatīvu struktūru. Precizēsim. Tā, protams, ir un būs informatīva struktūra, taču nevis kā ziņu avots, bet gan kā platforma, kurā tiek noraidīta informācija “masām” par to, kā pareizi jādomā, jārunā un jārīkojas.
Šeit pat nav tik liels uzsvars uz to, cik šīs ziņas būs objektīvas vai tendenciozas. Galvenais nav pašas ziņas, cik norāde - kā tās pareizi jāinterpretē. Tas pats attiecas uz to, kas “tautai” jāzina par notiekošo valsts pārvaldes aparātā. Kas kurš ir. Kurš virzās pa augšupejošā eskalatora kāpnēm, bet kura karjerai pienācis gals. Kurš spēks iet “pareizā” virzienā, kurš ne.
Varētu domāt, ka redz, cik mums labi, ka ir tāds “augstākais vērtētājs”, kurš objektīvi, neatkarīgi un autoritatīvi pasaka, pa kuru ceļu jāiet, biedri. Diemžēl Latvijas sabiedriskie mediji jau labu laiciņu kā ir cieši integrēti pastāvošās varas konstrukcijā kā viens no tās nesošajiem stūrakmeņiem. Par to plašāk esmu rakstījis šeit. Par to arī šī raksta sākuma daļā.
Kādam varbūt var likties, ka, ieliekot topošā sabiedriskā medija vadībā cilvēkus ar skaidri redzamu politisko un ideoloģisko ievirzi, varētu kristies šīs struktūras autoritāte. Dažkārt pat dzirdama frāze: sabiedriskajiem medijiem tāpat vairs neviens netic. Vispirms jānorāda, ka netic tie, kuriem ir cita politiskā un ideoloģiskā orientācija. Tie, kas domā līdzīgi, tic, jo grib ticēt. Taču tas pat nav galvenais.
Galvenais, uz ko jānorāda, ir tas, ka šādi izteikumi liecina par sabiedriskā medija funkcijas neizpratni. Nav svarīgi, vai kāds tam tic vai netic, jo sabiedriskā medija funkcija nav kādu informēt par apkārt notiekošo. Vēlreiz atkārtoju: sabiedriskā medija funkcija ir pateikt priekšā, kā šobrīd jādomā, jārunā un jārīkojas tiem, kuri vienmēr cenšas pieslieties stiprākajiem.
Baltkrievijas TV vispār neviens netic, bet viss pārvaldes aparāts un arī šīs valsts pilsoņu kopums caur to uzzina, kāda ir šā brīža “ģenerālā līnija” gan iekšpolitikā, gan ārpolitikā. Tiek skaidri pateikts, kas ir godā un kas kritis nežēlastībā. Kāda dziesma jādzied, ja gribi saglabāt savu silto vietiņu.
Latvijas gadījumā, tiklīdz LTV pieslēdzās Krišjāņa Kariņa lidojumu lietai, tā kļuva skaidrs - iekšpolitisko cīņu “Vienotības” iekšienē par eirokomisāra vietu Kariņš ir Valdim Dombrovskim zaudējis. Tiklīdz sabiedriskajā medijā parādīsies kritiski sižeti par kādas valsts struktūras augstāko vadību, tā tas būs skaidrs signāls visam pārējam valsts aparātam - tā persona iet pa lejupejošo eskalatoru. No tās labāk turēties pa gabalu. Blakus atrasties ir bīstami, ka neparauj līdzi.
Nevajag iedomāties, ka mūsdienās valsts aparāts strādā pēc citiem principiem, nekā tas izcili parādīts PSRS pirmajā īstajā seriālā “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”. Katra aparāta struktūrvienība un tās vadītājs pats par sevi un asā cīņā ar citām konkurējošām struktūrvienībām. Valsts intereses tālu otrajā plānā. Šajā sistēmā sabiedriskais medijs pilda informatora funkciju no valsts pārvaldes “melnās kastes”.
Bet kā tad žurnālistiskā funkcija? Valsts aparāta pieļauto kļūdu atmaskošana? Diemžēl nav žurnālistikas žanra, kas Latvijas sabiedriskajos medijos un tiem pietuvinātajās struktūrās būtu degradēts vairāk nekā “atmaskojošā” žurnālistika. Visa “atmaskošana” griežas ap ārpus varas esošiem subjektiem. Gadiem ilgi tiek “atmaskoti” nosacītie Šleseri un Šķēles, Ušakovi (Rosļikovi), Ždanokas, Helmaņi un Parādnieki.
Ja nu kāds, līdzīgi kā Pūce, pats atmaskojas, tad tiek arī viņiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Pūce nav no 100% “pareizajiem”. Pārāk tuvu stāv “sliktajam” Jaunupam. Ne velti jālieto šis dalījums “sliktajos” un “labajos”. Tas ir neiztrūkstošs elements sabiedrisko soģu vērtējumos. Ja kādā jautājumā (teiksim, “Rail Baltica” vai “airBaltic” lietās) nav precīza sadalījuma “gaismas” un “tumsas” spēkos, tad arī šī jautājuma plašāks izvērtējums izpaliek. Tam vienkārši nav pieprasījuma. Ne no varas puses, ne no sabiedrības puses.
Paralēli notiek dažādu marginālu darboņu - visādu ekstrasensu, spējraišu, ietekmeļu un tamlīdzīgu dīvaiņu - izvešana “tīros ūdeņos”. Nevienam varas pozīcijās esošam politiķim vai ekonomiskajam grupējumam sabiedrisko mediju “pētnieki” pat necenšas tuvoties. Viņu stratēģija ir vienkārša un pārdomāta: jo stiprāk luncināsim asti varas priekšā, jo vairāk mums kaulu (finanšu) atmetīs un treknāk dzīvosim.
Katrs pats var sev uzdot jautājumu: vai sabiedriskajos medijos ir kaut viens žurnālists, kurš kādreiz atļaujas kādā diskutablā jautājumā paust savu, no “ģenerālās līnijas” atšķirīgu viedokli? Ja kāds to kādreiz arī ir atļāvies, tad ar laiku, darbojoties šajās struktūrās, visi asie stūri nogludinās. Var runāt par atsevišķiem izņēmumiem, ja apskatāmo jautājumu loks ir maz saistīts ar varas sadalījumu vai ideoloģiski asām nostādnēm, kā, piemēram, gadījumā ar raidījumu “Aizliegtais paņēmiens” un tā vadītāju Gunti Bojāru.
Ja reiz esam pieskārušies ārkārtīgi jutīgajam personāliju jautājumam, tad nevar nepieminēt galveno LTV zvaigzni Jāni Domburu. Nešaubos, ka viņš sevi uzskata par pilnīgi neatkarīgu un maksimāli objektīvu (cik nu tas cilvēka spēkos iespējams) žurnālistu. Tam pat varētu piekrist, taču arī viņš, darbojoties sabiedriskā medija struktūrā, bieži vien, lai saglabātu augstu “solīduma” latiņu, savās diskusijās pieaicina virkni augstu birokrātu, kuri sev ierastajā valodā atskaņo savu “aparāta” dziesmu. Tās galvenā jēga: mēs visu darām pareizi un nekā citādi nemaz nevaram darīt, jo tādi ir MK noteikumi, EK direktīvas un regulas, mūsu pašu likumi un mums noteiktās prerogatīvas.
Uzskatāms piemērs bija raidījums “Kas notiek Latvijā?” (KNL) par elektroenerģijas tarifiem, kurā piedalījās augsti atalgoti (visiem virs 10 000 eiro mēnesī) atbildīgie darbinieki, visi runāja “pareizas” lietas, taču šīs diskusijas rezultāts bija absolūts čiks. Var jautāt - kāpēc? Vai iet vēl tālāk: Lai arī Dombura KNL ir mūsu nopietnākā, ietekmīgākā publiskā diskusija, tikpat kā neviens šajās diskusijās izskatītais jautājums nav ticis pēc būtības atrisināts. Tam nav bijis nopietna turpinājuma. Kāpēc?
Tāpēc, ka šīm diskusijām nav nekādu politisko (uzsveru, politisko) seku. Tām pārsvarā nav arī nekādu administratīvo seku, jo, kā jau esmu ne reizi vien norādījis, “Vienotība” ir izteikta nomenklatūras partija, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt administratīvā aparāta stabilitāti. Visi, kas ir kopā ar mums, var justies droši. Ja kāds sāks dziedāt kaut kādu “savu” dziesmu, tas no aparāta būs laukā. Tāds ir “Vienotības” signāls aparātam uz leju.
Kamēr Domburs ar pārnopietnu seju savā KNL ļauj birokrātiem sev ierastā manierē kulstīt salmus (dziedāt mūžīgās mantras birokrātu valodā), tikmēr viņam būs vieta sabiedriskā medija labākajā raidlaikā, pieklājīgs atalgojums un publiski izrādīta cieņa. Tiklīdz viņš vai kāds cits sāks rakt dziļāk un bīstami tuvoties varas pozīcijās esošajiem, tā saņems mājienu, ka labāk neturpināt.
No kā viņš saņems šo mājienu? Nu taču no tās uzticamās un drošās amatpersonas, kura saņems 10 000+ eiro mēnesī un kuru jau pavisam drīz iecels amatā tādi paši “Vienotības” uzticami, pārbaudīti un droši “kadri”. Par to jau viņam to lielo algu arī maksās. Lai visus turētu “rāmjos”.
