Vakar Milvoki pilsētā Viskonsinas pavalstī sākās republikāņu partijas kongress, kura galvenais uzdevums būs nominēt priekšvēlēšanu sacensībā (“primaries”) uzvarējušo Donaldu Trampu par oficiālo partijas kandidātu šā gada 5. novembrī paredzētajās ASV prezidenta vēlēšanās. Tā kā šajā jautājumā nav ne mazāko neskaidrību, tad galvenais kongresa notikums būs Trampa izvēle – kuru ņemt par viceprezidentu.
ASV viceprezidentam nav daudz prerogatīvu. Viņš vairāk ir ceremoniāla figūra, kura var prezidentu aizvietot, kad jāpiedalās kādā pasākumā, bet prezidentam tajā brīdī ir citi, svarīgāki darbi. Viņš var arī pildīt atsevišķus prezidenta otrā plāna uzdevumus, tādējādi nedaudz atslogojot prezidenta pienākumu klāstu. Taču galvenais viceprezidenta uzdevums ir stāties prezidenta amatā, ja pats prezidents kaut kādu iemeslu dēļ vairs nespēj pildīt savas funkcijas.
Tā 1961. gada novembrī pēc atentāta pret Džonu Kenediju par ASV prezidentu kļuva viceprezidents Lindons Džonsons. 1974. gadā pēc Votergeitas skandāla un Ričarda Niksona demisijas par prezidentu kļuva viceprezidents Džeralds Fords. Tāpēc viceprezidenta amats ir visai būtisks. Īpaši, ja prezidents nav vairs nekāds jauneklis un ar viņu viss var gadīties.
Viceprezidentam parasti ir arī vēl kāda tīri elektorāla loma. Viņš tiek piemeklēts, lai apmierinātu tās vēlētāju grupas, kuras nav īsti apmierinātas ar galveno pretendentu. Tā 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanās Džo
Baidens izvēlējās par viceprezidenti sievieti, jauktas rases pārstāvi Kamalu Harisu, tādējādi cerot piesaistīt ne balto vēlētāju un sieviešu balsis.
No šī aspekta varētu domāt, ka, izvēloties par viceprezidenti ārpolitikas jautājumus labi pārzinošo Nikiju Heiliju, Tramps varētu iegūt papildu mēreno republikāņu balsis un mazināt to spiedienu ASV medijos, kuri Trampa potenciālo ievēlēšanu dēvē par katastrofu. Taču tā tas izskatās tikai no Trampa oponentu puses.
Tramps pats sevi pozicionē kā neapstrīdamu alfa tēviņu, kurš nepacietīs savā tuvumā nekādu “citādu domāšanu”. Heilija ilgi cīnījās ar Trampu “primaries”, pat pēc tam, kad viņai jau vairs nebija izredžu Trampu apsteigt. Šajās cīņās viņa daudz ko pateica par Trampu, ko ne tikai pats Tramps nevar ne aizmirst, ne piedot, bet ko viņai nepiedos arī daudzi dedzīgi trampisti.
Tāpēc trampisti no sava elka gaida alfa tēviņa rīcību. Nekāda rokas padošana sakautam pretiniekam. Trampam par viceprezidentu der uzskatos un pārliecībā tāds pats kā Tramps, tikai nekādi neapstrīdošs Trampa līderību. Ņemot vērā, ka Trampa viceprezidents iepriekšējā termiņā Maiks Penss no viņa faktiski novērsās, obligāts priekšnoteikums būs absolūta uzticība.
Par iespējamo republikāņu viceprezidentu laika gaitā tika nosaukti daudzi, taču finiša taisnē par reālākajiem palikuši trīs - Ziemeļdakotas gubernators Dags Burgums, senators no Floridas Marko Rubio un 39 gadus vecais senators no Ohaio Džei Dī (J. D.) Venss. Pirmais teorētiski varētu piesaistīt “mērenos” republikāņus, otrais - spāniski runājošos un kubiešu emigrantus, bet trešais - tā dēvētās rūsas joslas (vidējo rietumu) balto vēlētājus.
Taču, izejot no iepriekšminētās Trampa nostājas, viņam viceprezidentos nevajag ne pieredzējušo un visnotaļ mēreno Burgumu, ne arī spāniski runājošo Rubio, kuru savulaik vēl 2016. gada priekšvēlēšanu cīņās Tramps nesauca citādi kā vien par “mazo Marko”. Abi savulaik piedalījušies priekšvēlēšanu cīņās pret pašu Trampu. Tātad viņu 100% uzticība ir apšaubāma.
Tā kā Trampam vajag tādu pašu kā viņš pats, tikai mazāk pieredzējušu un vairāk “papum” paklausīgu, tad visticamāk viceprezidents būs tieši Venss. Īsts, pārliecināts trampists, ne tāds kā daudzi citi, kuri Trampam piebalso vairāk konjunktūras dēļ.
Venss pēc saviem politiskajiem uzskatiem iemieso tipisku Trampa laiku republikāni, kura kredo ir vienkāršs un ciets - nav mums daļas gar pārējo pasauli, jo mums jāglābj Amerika no kreiso radikāļu invāzijas, kas draud sagraut mūsu dārgo Ameriku ar tās patriotiskajām vērtībām. Venss ir aktīvs ASV palīdzības Ukrainas kritiķis, jo palīdzība Ukrainai tikai palīdzot “turienes ministriem nopirkt lielāku jahtu”. Ja arī kaut kas Ameriku ārpolitiski apdraud, tad tā esot Ķīna.
Var saprast šīs labējo amerikāņu prioritātes, bet ne Eiropai, ne Latvijai tas neko labu nesola, jo šajā “bildē” Putins nav lielāko apdraudējumu vidū. Var pat teikt gandrīz otrādi. Savā ziņā trampistiem Putins ir kā savējais. Arī viņš, tāpat kā mūsu Tramps, ir “riktīgs vecis”. Nav nekāds kreisais “ņuņņa”, kurš gatavs uz ceļiem raudāt pie narkomāna un laupītāja recidīvista Džordža Floida zelta zārka.
Uz manu svētdien publicēto rakstu “Trampa šāvējs nogalināts, pats Tramps - varonis” kāda lasītāja no ASV atbildēja ar savu komentāru, kuru šeit gribu citēt, lai labāk izgaismotu trampistu domu gaitu: “Tramps ir vienīgā un pēdējā cerība, ka ASV vēl būs brīva un konstitucionāla valsts. [..] Kreisie pro-islāmistu antifa elitāristi ir jau tik daudz iznīcinājuši no tā, kas ir labs Amerikā. Tikai Tramps var kaut drusku atgriezt atpakaļ veselo saprātu. Kaut gan, liekas, ka kreisie neapstāsies ne pie kā un viņi ir pat gatavi nogalināt Trampu. [..] Šis uzbrukums uz Trampu vakar bija uzbrukums uz visiem normāliem, godīgiem un patriotiskiem cilvēkiem, kas atbalsta viņu un kas mīl Ameriku. To viņi neaizmirsīs. Un tas, ka viņš ir pret bezgalīgo karu Ukrainā turpināšanu ir labas ziņas priekš Latvijas. Vai tiešām Latvijā neredz, cik daudz korumpētas bagātības tiek no šī kara visādiem nekrietneļiem kā Hunter Biden? Joe Biden ir personīgi ieinteresēts turpināt karu, lai viņa ģimene var turpināt slaukt miljonus. Militāri industriālais komplekss ir tik laimīgs, ka var turpināt spiest ārā naudu no amerikāņu nodokļu maksātājiem. Tikmēr ukraiņi mirst pavisam bezjēdzīgi.”
Šādi spriež ne tikai amerikāņu, bet arī daudzi mūsu vietējie trampisti, kuriem kreisie radikāļi, voukisti, islāmisti un citi nebaltie imigranti aizpildījuši skatījumu uz apkārtējo pasauli tā, ka neko citu neredz. Kur ir viņu stratēģiskā kļūda?
Pilnīgā citu draudu ignorancē. Viņi domā, ka, atgriežot pasauli situācijā, kad spēks nosaka visu (kā tas ir dabā), iestāsies (atjaunosies) kaut kāda agrākā “laimes un labklājības valstība”. Putins šajā “bildē” ir nevis drauds, bet atdarināšanas cienīgs paraugs. Arī mums, amerikāņiem, vajag tāpat kā
Putinam nolikt pie vietas visus kaimiņus - meksikāņus, kolumbiešus un pārējos “latinosus”. Arī Kanāda nedaudz jāpiežmiedz no turienes nākošo kreiso radikāļu vēju dēļ. Kas attiecas uz Eiropu, tad lai tā tiek galā pati. Kāda gan mums daļa? America first - Amerika pirmajā vietā!
Atsevišķi jārunā par Ukrainu. Vēlreiz citēšu kvēlās trampistes komentāru: “Tas, ka viņš (Tramps) ir pret bezgalīgo karu Ukrainā turpināšanu ir labas ziņas priekš Latvijas.”
Ne tikai šīs konkrētās trampistes galvā, ne tikai ASV trampistu nometnē, bet arī daudz plašākā turienes sabiedrībā ir pavisam miglaina izpratne, kas vispār notiek Ukrainā. Bieži vien nav itin nekādas sapratnes. Valda iedoma, ka “bezgalīgo karu” vēlas turpināt kādi nelietīgi kara kurinātāji, kuriem tas ļauj “slaukt miljonus”. Šie “slaucēji”, protams, saistīti ar “Hunter Biden un Joe Biden”, kas spiež “ārā naudu no amerikāņu nodokļu maksātājiem. Tikmēr ukraiņi mirst pavisam bezjēdzīgi”.
Kā redzams, šajā konstrukcijā ukraiņi mirst nevis tāpēc, ka Putina vadībā Krievija ir iebrukusi Ukrainā un vēlas iznīcināt ne tikai Ukrainas valstiskumu, bet arī ukraiņu tautu kā tādu, bet gan tāpēc, ka “visādi nekrietneļi kā Hunter Biden un Joe Biden” šo karu gribot turpināt. Tas, ka ir tikai viens kara ierosinātājs un viens kara turpinātājs un viņa vārds ir Vladimirs Putins, tiek pilnībā izslēgts no apziņas. Uzsveru, pilnībā, jo Putinu pilnībā aizēno nenoslāpējams naids pret Baidenu, demokrātisko partiju, kreiso pro-islamisko antifa un citām parādībām, kas ikdienā traucē dzīvot saskaņā ar sevi.
Var saprast labējos, jo kreisie bieži vien ir ārkārtīgi nejauki, naidpilni, augstprātīgi un neiecietīgi. Var piekrist, ka arī labējie bieži ir tādi. Atšķirība tikai tā, ka kreisie savu naidu pauž, neslēpjot savu iedomāto pārākumu. Bieži vien viņi patiešām neapzinās savu riebeklību un liekulīgi to uzdod pat par labestību, progresu un cilvēkmīlestību. Ikdienā, saskaroties ar šo šķebinošo svētulību, var saprast trampistu izmisumu. Taču tas nedrīkst pilnībā aizmiglot skatienu.
Putins vispār neparādās uz šī “ļaunuma” radara. Tā kā Ukrainas karu tāpat nekādi nevar neredzēt, tad tam tiek izveidots savs, paša sirdsapziņu apmierinošs skaidrojums. Ukrainā karo, jo šo karu gribot “visādi nekrietneļi”, “kuriem tiek korumpētas bagātības no šī kara”. Tas, ka notiek cīņa par Ukrainas valstiskuma pastāvēšanu, par gandrīz 40 miljonu lielas tautas izdzīvošanu tās vēsturiskajā teritorijā, netiek pat pieminēts. Tāpat kā tas, ka šobrīd Putina Krievija cenšas uztiept pasaulei jaunu kārtību, kurā Rietumu tipa demokrātiju dominante tiktu aizstāta ar autokrātu dominanti.
Šajā skaidrojumā pilnībā tiek ignorēta Putina motivācija karam. Proti, vēlme revanšēties par zaudējumu Aukstajā karā. Vēlme pierādīt, ka Rietumu demokrātija nekam neder un tās vieta ir vēstures mēslainē. Stūrgalvīgi netiek redzēts, ka Putins, Sji Dzjiņpins, Irānas ajātollas, Ziemeļkorejas Kims kopā ar daļu tā dēvēto globālo Dienvidu vēlas izbeigt to eiropeiskās demokrātijas triumfu, kuru aizsāka Lielā franču revolūcija 1789. gadā. Tas, ka Tramps de facto ir pieslējies šim autokrātu (alfa tēviņu) blokam, viņa apjūsmotājus neuztrauc, jo tieši to arī viņi grib: lai pasaulē atgriežas vīrišķa spēka dominante. Pietiek aizstāvēt visādus vārguļus. Kam spēks, tam vara - tāds ir dabas likums.
Visu to var pat saprast, tikai kādā ziņā tas ir labāk tādai nelielai valstij kā Latvija? Tas, ka Krievija ir stiprāka, nav apstrīdams. Pēc šīs Trampa un trampistu loģikas, tad nav ko pretoties, jāpakļaujas un jācer uz uzvarētāju (stiprākā) žēlastību. Gan Latvijai, gan Ukrainai, gan visiem citiem. Tāds galu galā ir dabas likums.
Ja reiz piesaucam alfa tēviņus un dabas likumus, tad gribu atgādināt fragmentu no nesenās “Neatkarīgās” intervijas ar Andreju Panteļejevu, kurā viņš par šiem autokrātiem saka tā: “Tur ir viena lieta, ko nekad nedrīkst aizmirst. Šiem varenajiem autokrātiem ir viena fundamentāla nelaime. Tīri filozofiska, kas vēsturiski vienmēr pierādījusies. Agri vai vēlu jebkurš “varenais” vai “varenie” grib savā starpā noskaidrot, kurš tomēr ir varenāks. Varenība necieš paritāti ar kādu citu. [..] Tā ir neizbēgama vēstures loģika - starp diviem varenajiem vienmēr iestājas brīdis, kad katrs no viņiem sāk domāt: bet kurš no mums tomēr ir varenāks. [..] Visu diktatūru kopīgā iezīme ir: viņi necieš konkurentus. Beigās viņam jāpaliek vienam, un tas arī viņus pazudina. Tā ir tāda šo režīmu iekšējā loģika.”
Panteļejeva piesauktā vēsturiskā loģika nozīmē vienu: Trampa un trampistu uzvara ASV nozīmēs papildu draudus pārējai cilvēcei, jo viņus neinteresē visādu tur Ukrainu un citu “mazo” valstu intereses. Lai “varenie” (vai tie, kas gribētu sevi pie varenajiem pieskaitīt) sagrābj to, ko spēj sagrābt, bet tad jau tie savā starpā izšķirs, kurš no “varenajiem” varenāks. Diez vai šī izšķiršana notiks mierīgā ceļā.
