KNAB šonedēļ publicējis stratēģiskās analīzes ziņojumu par “Valsts budžeta finansējumu saņemošo politisko organizāciju gada pārskatiem”. Šajā ziņojumā izvērtēts, kā politiskās partijas tērējušas saņemto naudu. Īpaši laikā, kad, kā norāda KNAB, vairākkārt pieauga šo partiju valsts budžeta finansējums – “Vienotībai” desmit reizes. Nacionālajai apvienībai, Zaļo un zemnieku savienībai, kā arī “Attīstībai/Par!” – astoņas reizes.
KNAB norāda, ka “partijas valsts budžeta finansējumu visvairāk izlieto komunikācijai ar sabiedrību, t.i., priekšvēlēšanu aģitācijai. KNAB aicina partijas ievērot samērīgumu starp visām pozīcijām, kurām tās ir tiesīgas izlietot valsts budžeta finansējumu, un aktīvāk īstenot pasākumus, piemēram, darbības saturiskajai nodrošināšanai - konferencēm, pētnieciskajiem darbiem, jauniešu organizācijas pasākumiem u.tml.”
Diemžēl KNAB pat gribēdams nevar likt partijām vairāk strādāt tieši pie saturiskā piedāvājuma. Tā ir pašu partiju izvēle. Konferences, pētnieciskais darbs ir tikai atvasinājumi no partiju programmatiskajām nostādnēm, kuru, jāatzīst, nav vai tās ir stipri izplūdušas.
Katru reizi pirms vēlēšanām politiskie novērotāji norāda, ka cilvēki (vēlētāji) pārāk maz uzmanības pievērš partiju programmām, bet vairāk skatoties uz personībām, frizūrām, kaut kādiem populistiskiem izteikumiem un citiem “niekiem”. Vārds - nieki - jāliek pēdiņās, jo tikpat labi vai vēl pamatotāk arī partiju programmas varētu nosaukt par niekiem, jo tās, kā jau teikts, ir ārkārtīgi izplūdušas, vispārīgas un veidotas pēc primitīvā principa - visiem kaut ko pasolīt.
Pat ne solīt, bet pasolīt vēlamajā izteiksmē. Kabatā turot pat ne sakrustotus pirkstus, bet gan atrunu - mēs jau esam tikai viena no koalīcijas partijām, un mums jārēķinās ar citiem partneriem. Tāpēc pasolītais šoreiz paliek tikai pasolīts.
Ja visi trīs vai četri mūsu štata lielie politologi būtu godīgi paši pret sevi un saviem klausītājiem, tad būtu spiesti atzīt, ka nu jau 35 demokrātijas gados nekāds kaut cik nopietns politiskais piedāvājums tā arī nav radies. Vienīgais politiskais piedāvājums jau kopš “Latvijas ceļa” laikiem iet caur nošķīrumu - “pareizais” un visi pārējie. Vēl ir it kā latviskais/krieviskais, taču tas vairāk pieder pie identitātes nošķīruma, nevis politiski saturiskā piedāvājuma.
Būsim objektīvi. Ir ārkārtīgi grūti likt uzsvaru uz tīri politisku piedāvājumu, ja valstī ir stipri sarežģīts, samudžināts etniskais jautājums. Kādreiz gandrīz vai oficiāli tika runāts par latviskajām un nelatviskajām partijām, uz 14. Saeimas vēlēšanām šī retorika tika nomainīta uz “valstiski domājošām” un kaut kādām citām, acīmredzot valstiski “nedomājošām” partijām.
Par šo sadalījumu var ironizēt vai censties to ignorēt, bet tā būtu galvas bāšana smiltīs. Šis sadalījums pastāv, un rezultātā daļa politisko spēku ir izslēgta no politiskā procesa, sašaurinot politiskā manevra (koalīcijas veidošanas) iespējas. Tā nav tikai Latvijas problēma, jo arī daudzviet citur ir partijas (pārsvarā labēji orientētas), kuras jau a priori no valdību veidošanas tiek izslēgtas, ja vien neiegūst absolūto vairākumu. Francijā tāda ir Lepēnas Nacionālā apvienība, Vācijā “AfD”, Zviedrijā “Zviedrijas demokrāti” un citas.
Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” citos apstākļos varētu ieņemt nopietnu vietu uz Latvijas politiskās skatuves, taču minētā etniskā faktora un Krievijas apdraudējuma dēļ tā tiek pieskaitīta “valstiski nedomājošajām” partijām, lai kā atsevišķi šīs partijas biedri necenstos uzdoties par “īsteniem” Latvijas patriotiem.
Taču atgriezīsimies pie partiju saturiskā piedāvājuma. Divās iepriekšējās vēlēšanās (14. Saeimas vēlēšanās 2022. gadā un Eiroparlamenta vēlēšanās 2024. gadā) visvairāk balsu ieguva “Vienotība”. Ko “Vienotība” saturiski piedāvā? Divos vārdos - peldēsim pa straumi. Uzreiz pateikšu, ka tā nav sliktākā stratēģija. Īpaši, ja nekādu ideju nav, prasmju nav un galvenais uzdevums ir nesadarīt kādas kliedzošas aplamības. Vienkārši kaut kā kulties, cenšoties noturēties uz ūdens. Gan jau straume mūs kaut kur aiznesīs.
Šo politiku, kura izriet no šīs stratēģijas, mēs redzam ikdienā, risinot sarežģītus jautājumus - “Rail Baltica”, “airBaltic”, ko darīt ar banku milzu peļņu un atklāti kūtro kreditēšanu, nodokļu reformu, aizsardzības spēju stiprināšanu, iekšējās drošības nodrošināšanu un citiem jautājumiem. Visos šajos svarīgajos jautājumos galvenā stratēģija ir nemainīga: nedarām nekādas asas, neviennozīmīgi vērtējamas kustības. Tāpēc, ka nekādas skaidras un stingras programmas nav.
Lielākais, par ko spējusi vienoties pašreizējā valdošā koalīcija, ir Stambulas konvencijas ratifikācija un partnerības likuma pieņemšana, jo šie jautājumi bija svarīgi vienai no koalīcijas partnerēm. Tie tai bija strikti ierakstīti programmā. Tā kā abām pārējām koalīcijas partnerēm šie jautājumi nebija - būt vai nebūt - jautājumi, toties labi iekļāvās pamatstraumes gultnē, tad atbilstoši principam - peldēsim pa straumi - nekādi sarežģījumi šeit neradās.
Kad jautājums izvirzījās par augstajām kredītprocentu likmēm un to radīto lielo banku peļņu, tad jau tik viegli vairs negāja. Ierastā taktika neko nedarīt arī īsti negāja cauri, jo lietuvieši bija pieņēmuši banku virspeļņas nodokli un arī mums bija kaut kā jāreaģē. Vēl jo vairāk tāpēc, ka atkal viena partija - “Progresīvie” - savos programmatiskajos uzstādījumos bija definējusi banku kundzības mazināšanu. Tā kā “Vienotība” tradicionāli skaitījās banku “draugs”, tad beigu beigās no koalīcijas dzīlēm tika izdzemdēts jocīgs homunkuls, kurš neapmierināja nevienu, toties kredītņēmēji formāli tika aizstāvēti un saņēma kompensācijas no budžeta.
Valsts budžeta ievērojams finansējuma palielinājums politiskajām partijām savulaik tika pamatots ar sponsoru lomas mazināšanu politiskajā vidē. Gadu desmitiem ir turpinājusies kampaņa pret partiju “lieldraugu” ietekmi politisko procesu pieņemšanā. Līdz ar to ilgus gadus visa politiskās dzīves uzmanība tika pievērsta vienai lietai - kas aiz tās vai citas partijas stāv. Ja aiz partijas stāv kāds no trijiem kanonizētajiem “oligarhiem” (tie joprojām ir neiztrūkstoši elementi Latvijas politiskajā mitoloģijā), tad šī partija automātiski skaitījās sliktā, bet tās skaļākais oponents - labais.
Ārkārtīgi smagu triecienu šai formulai deva 13. Saeima, kurā “sliktā” ZZS tika dēmonizēta, bet tās vajātāja - “Jaunā konservatīvā partija” - nodemonstrēja, ka nekā cita kā skaļi lozungi pret ZZS tās idejiskajā arsenālā nav. Šajā Saeimas sasaukumā ZZS jau ir uzticamākais “Vienotības” sabiedrotais, un daudz netrūkst, lai teiktu: skatāmies uz vieniem, tad uz otriem, un nevar vairs pateikt - kuri ir kuri. Tik līdzīgi tie kļuvuši.
“Oligarhu” apgremošana ir devusi spēcīgu triecienu mūsu politiskās vides saturiskajam piepildījumam. Idejas par valstisko attīstību šādā vidē nav bijušas pieprasītas. Tā vietā dominēja Āfrikai raksturīgs politiskais piedāvājums. Cīņa pret korupciju. Varbūt kādam tas liekas ārkārtīgi moderns un progresīvs sauklis, taču tā ir smaga maldīšanās. Augsti attīstītās valstīs politiķi nepārmet viens otram korupciju un neceļ augstu virs galvas cīņas pret korupciju karogu. Toties jebkurā Āfrikas valstī šis ir galvenais politiķu lozungs.
Esmu pats Āfrikā daudzkārt viesojies un mēģinājis no vietējiem neuzkrītoši izdibināt, kāds ir viņu pašu skaidrojums savu valstu nabadzībai. Izskaidrojums parasti ir vienkāršs: viņi tur augšā (valdībā) visu nozog. Ja nezagtu, tad mēs dzīvotu kā jūs - mazungas. Ar šo pārliecību tad arī spekulē turienes politiķi, solot zagt mazāk. Ja viņus ievēlēs. Un tā jau vairāk nekā pusgadsimtu.
Latvijā šī fokusēšanās uz korupcijas meklēšanu gan politiskajā, gan mediju vidē ir izspēlējusi ļaunu joku. Korupcija ir kļuvusi par abstrakciju. Ja vien neskar kaut attālināti kādu no trim oligarhiem. Ne velti populāri ir izteikumi: kādreiz “Latvenergo” trīs miljonu dēļ izcēlās milzu skandāls, notika rūpīga izmeklēšana, vairāki tiesas procesi, tika sarakstītas grāmatas, bet tagad par afērām, kurās tiek apgrozīti simtiem miljonu, neviens nekādu atbildību ne tikai nenes, bet pat aizdomu ēna ne uz vienu nekrīt.
Pēdējo gadu lielākā reālās korupcijas lieta ir kāda mazpazīstama, ar “nopietnajām” politiskajām partijām nesaistīta biznesmeņa Igora Trubko it kā piedāvātais divu miljonu kukulis Rīgas domniekam Mārtiņam Kossovičam. Naudas plūsmas, kuras apgrozās banku un apdrošināšanas, farmācijas sfērā, “zaļajā” un arī parastajā enerģētikā, būvniecībā un citās nozarēs, paliek ārpus sabiedrības plašākas uzmanības loka. Ja tur nav Lembergs, Šlesers vai Šķēle, tad tā ir parasta, “praktiskā” politika, par kuru nav vērts pat muti dzesēt.
Ja var bez ierobežojumiem un būtiskām sekām kulstīt mēli par korupcijas tēmu, tad nav brīnums ka citu politisko ideju nav, ekonomiskā izrāviena ideju nav, sociālās saliedētības ideju nav. Ir atsevišķu politiķu, uzņēmēju vai sociāli aktīvo pilsoņu iniciatīvas, taču tās nekļūst par lielās politikas dienas kārtības jautājumiem.
Uzņēmējs Jānis Ošlejs var gadiem stāstīt par to, kas nepieciešams, lai Latvija reāli dubultotu savu ekonomiku turpmākajos desmit gados, bet viņā neviens neklausās. Viena iemesla dēļ. Ošleja piedāvājums ir pretrunā ar jau nosaukto valdošās politiskās šķiras uzstādījumu: peldēsim pa straumi. Kāpēc gan kaut kas jādara, ja var nedarīt. Tāds tad arī ir galvenais politisko partiju saturiskais piedāvājums: peldēsim kā puķīte pa dambi.
