Šī nedēļa sākās ar tik necilvēcīgu kara noziegumu, ka tas jau ir ārpus labā un ļaunā. Raķetes X-101 trieciens pa Kijivas lielāko bērnu slimnīcu, kur par savu dzīvību cīnās bērni, padara šī nozieguma nodarītājus vienkārši par izdzimteņiem, kuri nav cilvēka vārda cienīgi.
Šis asinis stindzinošais noziegums daudziem Ukrainā, tās draugiem un atbalstītājiem ārpus tās deva zināmu cerību, ka upuri nav bijuši velti. Nu, varbūt tagad, kara trešajā gadā Rietumiem beidzot atvērsies acis? Beidzot viņi sapratīs, ar kādu maniakālu monstru pasaulei ir darīšana, un sāks piegādāt Ukrainai nopietnākus ieročus, ar ko ne tikai pret šo izdzimteni aizstāvēties, bet arī adekvāti tam atbildēt.
Pirms runāt par šo cerību pamatotību, noskaidrosim, kāds bija šo triecienu mērķis. Uzreiz pēc šī uzbrukuma slimnīcai, klausoties dažādu politisko analītiķu komentārus, mani pārsteidza daudzu izmisīgais jautājums: bet ko viņš (Putins) ar to gribēja panākt? Kāda šim uzbrukumam bija jēga? Kāds mērķis? Tas taču viņam neko nedod, tas tikai saliedē ukraiņus, mobilizē viņus uz vēl lielāku gatavību pretoties un liek Rietumiem palielināt palīdzību.
Manuprāt, Putina mērķis ir acīmredzams. NATO jubilejas samita priekšvakarā viņš liek pasaulei skaidri saprast, ka nav tāda nozieguma, ko viņš nebūtu gatavs pastrādāt, lai sasniegtu savus stratēģiskos mērķus. Putins saka nepārprotami: es neapstāšos nekādu šķēršļu priekšā. Un jūs mani neapstādināsiet. Jūsu kundzības laiks pagājis, un jūs darīsiet, kā es teikšu.
Triecienu pa bērnu slimnīcu var salīdzināt ar epizodi no slavenā Mario Pjuzo romāna “Krusttēvs”, kad ietiepīgā režisora gultā, kurš nekādi negribēja dot galveno lomu dona Karleones protežē, ielika viņa mīļākā ērzeļa nogriezto galvu. Beidz tielēties, dari, kā tev liek.
Putina stratēģiskais mērķis, bez šaubām, nav ne tie četri Ukrainas apgabali, kuri jau ierakstīti Krievijas konstitūcijā kā tās suverēnā teritorija, un pat ne visas Ukrainas pakļaušana, vienalga, saglabājot formālu tās valstiskumu kā Baltkrievijas gadījumā vai iekļaujot to Krievijas sastāvā. Putina mērķis ir daudz vērienīgāks - revanšs par zaudējumu Aukstajā karā un tas, ko Krievijā sauc par Rietumu “noliekšanu”.
Krievijas informatīvajā telpā viss griežas ap to, kurš kuru nolieks. Varētu lietot arī vārdu pakļaut, bet tas tomēr nav tik precīzs. Putins netaisās Rietumus pakļaut. Viņam pietiktu ar šo “noliekšanu”. Ja agrāk Krievijas galvenais uzdevums bija pašai nenoliekties (не прогибаться) Rietumu pārspēka priekšā, tad tagad jau viņi paši grib būt “liecēji”. Plānā bija noliekt Ukrainu, Eiropas politiķus un Rietumus kopumā. Pagaidām neizdodas “noliekt” pat Ukrainu, un tāpēc netiek smādēti jebkuri līdzekļi. Pat tādi kā spārnotās raķetes X-101 trieciens pa bērnu slimnīcu.
Tagad, kad Putins ir izdarījis savu gājienu, atbildes gājiens jāizdara Rietumiem. To jau dažas stundas pēc šī uzbrukuma izdarīja ASV Baltā nama Nacionālās drošības padomnieks Džons Kirbijs, kurš uz žurnālistes jautājumu, vai šis neģēlīgais uzbrukums bērnu slimnīcai nedod pamatu ļaut
Ukrainai ar ASV ražotām raķetēm apšaudīt plašākas teritorijas Krievijā, tajā skaitā turienes militāros lidlaukus, atbildēja birokrātiski sausi: ASV politika šajā jautājumā nav mainījusies. Īsāk sakot, nē.
Neesmu pārliecināts, ka tas būs ASV vienīgais un galīgais atbildes gājiens. Pieļauju, ka šo atbildi tikpat labi varētu tulkot kā: pagaidām nekāds lēmums nav pieņemts. Tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka pa saviem sakaru kanāliem Maskava ar Vašingtonu vienojušās par “neeskalāciju”. Mēs turpmāk ievērosim “mērenību” raķešu apšaudēs, bet arī jūs ievērojiet “mērenību” ieroču piegādēs un diplomātiskajā atbalstā. Nekādas pretimnākšanas Ukrainai NATO samitā. Kam mums vajag eskalāciju, vai ne?
Nav jau tā, ka Rietumi, tajā skaitā ASV, nesaprastu, ka ar bandītiem nekādas vienošanās nevar slēgt. Agri vai vēlu uzmetīs. Visticamāk, agri. Tāpēc, jādomā, pirmdien veiktais kara noziegums stimulēs nedaudz labāku Ukrainas bruņoto spēku apgādi ar ieročiem, munīciju, tehniku. Uzlabos Ukrainas tēlu sabiedriskās domas acīs un padarīs Putina atbalstītājus vēl marginālākus. Taču diez vai tas kaut ko būtisku izmainīs Rietumu faktiskajā attieksmē pret karu Ukrainā. Kāpēc?
Politiskā šaha noteikumi paredz uz katru pretinieka gājienu atbildēt. Var atbildēt draudīgi, bet patiesībā simboliski (kā atbildēja Irāna uz Izraēlas raķešu triecienu pa konsulātu Damaskā, kurā gāja bojā Revolucionārās gvardes īpašo uzdevumu vienības “Quds” komandieris brigādes ģenerālis Reza Zahedi), bet var atbildēt arī nopietnāk, nekā to prasa “formāla” atbilde (kā atbildēja Austroungārija 1914. gada vasarā pēc erchercoga Franča Ferdinanda nogalināšanas).
Šodien Rietumos nevienam nav ļaunāka murga kā pamosties kādā rītā un saprast, ka ir jākaro. No šādas iespējas Rietumu līderi kratās vaļā visiem līdzekļiem, līdz pat galvas bāšanai smiltīs pēc strausu modes. Tāpēc viņiem izdarīt izvēli - rīkoties kā Irānas valsts galva ajātolla Ali Hamenei un toreizējais prezidents Ebrāhims Raisi šā gada aprīlī vai kā Austroungārijas ķeizars Francis Jozefs 1914. gada jūlijā - nav grūti. Protams, tie ir ekstrēmi un pa vidu ir arī citi atbildes varianti. Bet, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi un Putina rīcībā esošo kodolieroču arsenālu, ir skaidrs, uz kuru šo atbilžu pusi slieksies Baidens, Šolcs & Co.
Dažkārt dzirdami un lasāmi izteikumi: iedomājieties, 1943. gadā... un seko kāds notikums, kurš notiek šodien, bet 1943. gadā izskatītos pilnīgi absurdi. Izklausās pārliecinoši. Pirmajā brīdī pārliecinoši, bet iedziļinoties jau vairs ne.
Lieta tā, ka šobrīd situācija fundamentāli, pašos pamatos atšķiras no 1943. gada. 1943. gadā gandrīz visas lielākās pasaules valstis bija ierautas karā. Vairāk valstu bija karā nekā ārpus tā. Bija skaidri pretinieki un skaidri mērķi. Tieši 1943. gada janvārī Kasablankas divpusējā konferencē šo mērķi noformulēja Vinstons Čērčils un Franklins Delano Rūzvelts: nekādu miera sarunu. Karš līdz pretinieku pilnīgai sakāvei. Tajā brīdī gan Hitlera, gan Musolīni, gan Todzio liktenis bija izšķirts.
Šobrīd situācija ir diametrāli pretēja. No lielajām valstīm nekaro faktiski neviena. Krievija gan karo, bet karš nenotiek tās teritorijā. Lielākajā Krievijas daļā, bet jo īpaši tādās lielpilsētās kā Maskava un Sanktpēterburga karu tikpat kā nejūt nemaz. Karu līdz mielēm izcieš tikai viena valsts. Ar nepilniem 30 miljoniem iedzīvotāju. Ukraina. Pārējie astoņi miljardi mūsu planētas iedzīvotāji dzīvo, sauc to, kā gribi, miera apstākļos.
Šajās dienās Eiropas uzmanības centrā būs izšķirošās spēles Eiropas čempionātā futbolā, pavisam drīz Parīzē sāksies olimpiskās spēles. Ik dienas tiek slēgti biznesa darījumi par simtiem miljardu dolāru. Dzīve kūsā neapstājoties. Pasaulē ik dienu tiek nodoti ekspluatācijā simtiem debesskrāpju. Atkārtoju, ik dienu. Ik dienu piedzimst ap 385 tūkstošiem bērnu.
Taču ir vēl sliktāka ziņa. Vēsturiskais process iet savu gaitu neatkarīgi no tā, ko mēs katrs te rakstām vai darām. Nupat notikušās Francijas vēlēšanas parādīja pilnīgu tradicionālās demokrātijas krahu. Lai neievēlētu vienus “sliktos”, tika darīts viss, lai uzvarētu citi “sliktie”. Nosacītie “labie” arī, izrādās, vairs nav nekādi labie, jo, ja par viņiem nebalso, tātad labi viņi nav. Bet viņi nav labi tieši tāpēc, ka ir nodevuši ideālus, nodevuši vērtības, par kurām it kā nemitīgi runā.
Trakākais, ka viņi paši, protams, nemūžam neatzīs, ka kaut ko ir nodevuši. Viņiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir visīstākie demokrātijas sargi, tās vērtību uzturētāji un glabātāji. Pret demokrātiju, pret vērtībām, pret principiem ir tie citi. Mēs ne. Mēs pareizie.
Apzināti nekonkretizēju šos “viņus”, jo tā ir katras valsts politiskā šķira, kura skaļi, raiti un mundrā balsī notur pareizas, labskanīgas runas, bet vienīgais, kā tās spēj reaģēt uz šāda veida Putina noziegumiem, ir izteikt dažādas stingrības bažas, nosodījumus un citas verbālas pirksta kratīšanas izpausmes.
Kad Putins gadsimta sākumā sāka piedalīties G-8 sanāksmēs kopā ar citu demokrātisko lielvalstu līderiem, viņu nepatīkami pārsteidza, ka arī tur “savējo lokā” šie līderi turpina, viņaprāt, muldēt par kaut kādām vērtībām, principiem. “Nu, es saprotu, ka viņiem publiski tā jārunā, lai viņus ievēlētu, bet kāpēc te savējo starpā jāspēlē šis teātris,” Putins pie sevis sprieda. Vēlāk viņam izveidojās veca čekista cienīgs izskaidrojums: viņi speciāli spēlē šo teātri, lai mani apmuļķotu. Tā Putinam radās arvien pieaugoša paranoja, ka Rietumi viņu visu laiku māna.
Jāsaka godīgi. Arī es vēl nesen domāju, ka Rietumu līderi patiešām tic un seko kaut kādiem vērtībās balstītiem principiem. Esmu pārliecināts, ka viņi paši tam tic joprojām. Taču tā ir tā bieži arī sadzīvē sastopamā “ticība”, kad pie tās pieturas tikai tikmēr, kamēr tas ir izdevīgi. Kamēr par šiem principiem nav pārāk dārgi jāmaksā. Ja tas kļūst neizdevīgi, tad arī vērtības “piemirstas”.
Un tad nu sanāk kā tramvajā, kad huligāns uzmācas meitenei un taisās to jau varot, bet visi pārējie pasažieri truli blenž ārā pa logu, izliekoties, ka neko ne redz, ne dzird. Tikai no šī tramvaja, kur Putins iznīcina Ukrainu, izkāpt nevar. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
