Šajās dienās sociālajos tīklos izplatījās divi ieraksti, kuri, lai gan izrādījās daļēji nepatiesi, precīzi atspoguļo šodienas Rietumu (tātad arī mūsu) kultūras problēmas. Runa ir par Liverpūles piepilsētas Sautportas bērnu slepkavu un sieviešu boksa turnīru Parīzes olimpiskajās spēlēs.
Kur šajos ierakstos ir tā nepatiesības daļa, kura ļauj “mūžīgi pareizajiem” no šiem ierakstiem atgaiņāties ar ierastajiem teicieniem: fui, tās taču viltus ziņas? Internetā klīstošajos ierakstos teikts, ka bērnu dūrējs ir kāds tikai pirms gada Lamanša (Angļu) šaurumu ar laivu šķērsojis nelegālais imigrants, bet policija ziņo, ka aizdomās turētais ir Kardifā (Velsā) dzimis 17 gadus vecs jaunietis. Sieviešu boksa mača video sižetā tika apgalvots, ka viena no sportistēm esot vīrietis (transgenders), kurš tikai pārtaisījies par sievieti. Patiesībā šajā video redzamā alžīriešu boksere Imane Khelifa vienmēr ir skaitījusies bioloģiskā sieviete, kura gan 2023. gadā nav izturējusi dzimuma testu un viņas DNS analīze uzrādījusi XY hromosomas klātbūtni. Līdz ar to šis gadījums uzskatāms kā neskaidrs.
Tie vēja rādītāji, kuri gan pie mums, gan citur pasaulē vienmēr centušies pieskaņoties pamatplūsmas viedoklim, šos ierakstus jau komentē ierastajā manierē: atkal galēji labējie radikāļi nodarbojas ar informācijas sagrozīšanu (dezinformāciju). Taču, ja atmetam lietas formālo pusi un paskatāmies pēc būtības, tad rodas jau gluži cits jautājums: cik ilgi šī pati “pamatplūsma” ignorēs realitāti un turpinās strausa politiku - galva smiltīs un neko ne redzu, ne dzirdu.
Nežēlīgā (ar nazi) bērnu un viņu skolotāju slepkavība Sautportā ir satricinājusi visu britu sabiedrību. Lai arī dūrēja vārds netiek oficiāli nosaukts, jo viņš ir nepilngadīgs, vietējā sabiedrība viņu labi zina un viņu saista ar islāmistu imigrantu kopienu. Pat to, ka slepkava nav britu izcelsmes, “nopietnie” mediji neuzdrošinās pieminēt.
Acīmredzot viņi baidās, ka dažā labā galvā (tumsonīgā un tukšpaurīgā, kā pie mums teiktu viena otra “nopietnā” žurnāliste) var izveidoties kaut kāda “nepareiza” cēloņsakarību virkne. Kādam neizglītotam tumsonim var prātā iešauties doma, ka šī slepkavība un tas, ka daudzās pilsētās parādījušies rajoni, kuros labāk nerādīties, ir vienas un tās pašas parādības sekas. Un šī parādība ir pārmērīga citu kultūru cilvēku imigrācija, kurus britu tradicionālā kultūra nespēj integrēt un asimilēt. Veidojas dažādu kultūru kopienas, kuras nesajaucas vai sajaucas vāji.
Taču par to pamatplūsmas viedokļu līderi nerunā. Daudz labāk viņi norāda uz atsevišķām “nepareizi domājošo” pieļautajām neprecizitātēm un uzsvaru pārbīda uz nemieriem, kurus pēc šīm slepkavībām “izprovocējuši galēji labēji noskaņoti ekstrēmisti”. Tie, lūk, pie visa vainīgi, un nav šaubu, ka viņi - šie galēji labējie ekstrēmisti - saņems stingru sodu. Atšķirībā no imigrantiem, kuri sodu saņem tikai pēc ļoti smagu noziegumu izdarīšanas. Un arī tad ne vienmēr.
Pēc Otrā pasaules kara un Latvijas aneksijas Latvijā tika iepludināts liels skaits citas sadzīviskās kultūras cilvēku, kuru integrācija latviskajā kultūrtelpā vēl tagad, vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, tā arī nav notikusi vai notikusi vāji. Joprojām latviski un krieviski runājošie dzīvo savās atšķirīgajās kopienās, un tās savstarpēji maz krustojas. Vieni iet uz vienām kafejnīcām un klubiem, otri uz citiem. Vieni klausās vienu mūziku, otri pavisam citu. Tas attiecas uz gandrīz visām dzīves sfērām.
Šo Latvijas piemēru piesaucu tikai tāpēc, ka mēs tam visam esam gājuši cauri un zinām, cik grūti novērst šī “multikulturālisma” atsevišķās negatīvās sekas. Tas attiecas ne tikai uz imigrāciju. PSRS, kurā daudziem no mums nācās pavadīt zināmu dzīves posmu, bija stipri ideoloģizēta, var pat teikt teokrātiska valsts, kurā primāras bija ideoloģiskās dogmas, nevis objektīvā realitāte. Ja realitāte neatbilda ideoloģiskajiem uzstādījumiem, tad jo sliktāk realitātei.
Tiesa, laikam ejot, tā bilde, kuru zīmēja PSKP ideoloģiskais aparāts, arvien vairāk atšķīrās no realitātes, ko nevarēja noslēpt. Rezultātā ticība komunistiskajai kvazireliģijai strauji mazinājās un pagājušā gadsimta 80. gados tai ticēja vairs tikai retais, lai neteiktu neviens. Nu kā var ticēt stāstiem par kapitālistiskās pasaules slīgšanu arvien dziļākā nabadzībā, ja jebkura prece no šiem “brūkošajiem” Rietumiem ir nesalīdzināmi labāka par “saulainajā” sociālismā saražoto?
Tagad, kad “reālais” Padomju Savienības sociālisms ir sabrucis, Rietumu sabiedrībā (arī pie mums) parādījusies jauna “sapņotāju” paaudze, kura nekad uz savas ādas nav izbaudījusi šī “sociālisma” jaukumus, bet par šo iedomāto sociālismu jūsmo kā par brīnišķīgu Ēdenes dārzu, kurā visi dzīvo laimē, līksmībā un absolūtā bezbēdībā.
Kas vieno PSRS laiku sociālismu ar mūsdienu kreiso progresistu “voukisma” ideoloģiju? Pirmām kārtām realitātes ignorēšana vai, pareizāk sakot, realitātes pievilkšana klāt ideoloģiskajiem postulātiem. Vai realitātes noraidīšana, ja tā neatbilst šiem ideoloģiskajiem postulātiem. Ja bērnu slepkava nācis no islāmistu vides, tad tas nekādi nevar būt iemesls šai slepkavībai. Tai jāmeklē citi, sociālās nevienlīdzības, nepietiekamas diversitātes un inkluzivitātes iemesli. Respektīvi, vainīga ir pati sabiedrība, kas šim nelaimīgajam “nabadziņam” nav nodrošinājusi tādus pašus apstākļus kā turīgo baltādaino britu bērniem un pusaudžiem.
Izejot no šīs ideoloģiskās paradigmas, turpināsim bērt sev pelnus uz galvas un jutīsimies vainīgi, ka tik daudziem bēgļiem un patvēruma meklētājiem (vārds “imigrants” ir slikts un aizvainojošs) nav nodrošināti atbilstoši apstākļi un viņiem jāmitinās “geto” rajonos. Līdzīgi kā šim slepkavniekam. Turpināsim gāzt “integrācijas” caurajā mucā miljardus un cerēsim, ka gan jau viņi drīz būs pilnībā integrējušies un pilnā balsī, ar dziļu pārliecību dziedās “God Save The King”, nevis izkliegs “Allah Akbar”.
Sieviešu boksa turnīrs olimpiskajās spēlēs ir tās pašas “voukisma” ideoloģijas auglis. Proti, tas sakņojas ideoloģizētajā pārliecībā, ka vīrieši un sievietes ne ar ko citu, kā vien ar dažām fiziskām īpatnībām neatšķiras. Īpaši jau psiholoģiski. Visas ikdienā redzamās psiholoģiskās atšķirības esot apkārtējās sabiedrības iemācītas. Tās esot “sociālie konstrukti”. Atbilstoši šai ideoloģijai sieviešu bokss ir tikpat “normāls” kā vīriešu bokss, jo kāda gan starpība starp vīrieti un sievieti?
Pat ja abstrahējamies no “voukisma” ideoloģijas un pat gluži normālā feminisma kā kustības par sieviešu līdztiesību, tad redzam, ka bokss pat ne visiem vīriešiem ir “normāls” sporta veids. Šajā sporta veidā bez paaugstināta agresivitātes līmeņa nekādas virsotnes nesasniegt. Tas ir sporta veids, kurā, lai gūtu panākumus, nepieciešams augsts “toksiskā maskulīnisma” līmenis. Protams, tas netraucē jebkuram nodarboties ar boksu, neatkarīgi no maskulīnisma, jo paaugstināta agresivitāte vērojama ne tikai daļai vīriešu, bet arī atsevišķām sievietēm.
Nupat bija publicēts Nīderlandē veikts pētījums par noslieci uz krimināliem nodarījumiem (faktiski agresīvu uzvedību) homoseksuāli orientētu cilvēku vidū. Gejiem šī nosliece bija par 32% mazāka nekā heteroseksuāliem vīriešiem, bet lezbietēm nosliece uz krimināla rakstura darbībām par 69% pārsniedza heteroseksuālo sieviešu līmeni.
Var saprast sieviešu vēlmi nodarboties ar sportu, tajā skaitā lielo sportu. Tas ir tikai atbalstāms. Tajā pašā laikā ir pilnīgi skaidrs, ka publikas interese par vīriešu sportu ir lielāka nekā par sieviešu sportu. Nevis kaut kādu sabiedrībā iemācītu sociālo aizspriedumu dēļ, bet gan objektīvās, dabiskās, bioloģiskās realitātes dēļ. Vīrieši ir vienkārši stiprāki tīri fiziski, un sportā mēs gribam redzēt absolūti labākos.
Ja mēs gribam, lai sieviešu profesionālajā sportā būtu tāds pats atalgojuma līmenis kā vīriešu sportā, tad tas jānosaka ar likumu, nevis mēģinot kādam iestāstīt, ka publikas interese par vīriešu futbolu ir lielāka nekā par sieviešu futbolu tikai tāpēc, ka sabiedrība ir nepareizi ievirzīta. Tas izriet no sporta dziļākās, bioloģiski determinētās būtības.
Ja viena maskulīna sieviete boksa ringā dauza citu, tādu pašu vīrišķā tipa, bet tomēr mazāk maskulīnu sievieti, tad to nevienam nav tiesību aizliegt. Šai disciplīnai droši vien jābūt arī olimpisko spēļu programmā, taču nevajag to pasniegt kā “īsto” boksu, kurā cīnās divi supermaskulīni tēvaiņi un skatītājiem ir neviltota interese par to, kurš būs stiprāks. Sieviešu bokss ir tikai un vienīgi nodeva formālās līdztiesības nodrošināšanai. Skatīties, kā divas sievietes viena otru dauza, normāliem cilvēkiem nekad nešķitīs estētiski pievilcīgi, un viņi nebūs gatavi par šo izrādi maksāt lielas summas, jo tas ir pretrunā cilvēku dziļākajai būtībai.
Realitātes ignorēšana, vēlamā uzdošana par esošo, dzīvošana ideoloģizētu pārliecību (dogmu) pasaulē nekad ne pie kā laba nenoved. Gan sadzīvē, cilvēku personiskajā dzīvē, gan plašākā valstu un sabiedrību dzīvē. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem un piesardzīgiem pret visām šīm “progresistu” (agrāk sauktu par komunistu) mācībām, uzstādījumiem, politikām. Ne tikai Anglijā, Francijā un ASV, bet arī pie mums.
“Voukisms” un citas kreiso pārmērības neved pasauli ne uz kādu “saulaino tāli”. Pat ne uz to pusi. Tās ved uz arvien lielākiem cilvēku brīvības ierobežojumiem un sabiedrības morāli ētisko principu degradāciju. Īsāk sakot, turpat, kurp ved visi “ar labiem nodomiem bruģētie ceļi”.
