Donalda Trampa pieaugošās izredzes uzvarēt ASV prezidenta vēlēšanas šā gada 5. novembrī un Trampa viceprezidenta izvēle par labu aktīvam ASV palīdzības Ukrainai noliedzējam un NATO nedraugam Džei Dī Vensam aktualizē jautājumu, kurš kopš 2022. gada 24. februāri nebeidz virmot gaisā: ar ko NATO 5. pants atšķiras no Budapeštas memoranda?
Atgādināsim, ka 1994. gada 5. decembrī Ukraina, Krievija, ASV un Apvienotā Karaliste Budapeštā parakstīja “Memorandu par drošības garantijām saistībā ar Ukrainas pievienošanos “Līgumam par kodolieroču neizplatīšanu””. Šī memoranda ietvaros Ukraina apņēmās atdot Krievijai tās rīcībā esošos kodolieročus (pēc apjoma trešos lielākos pasaulē) apmaiņā pret lielvalstu garantijām “cienīt Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežas”.
Ko vērtas ir šīs garantijas, bija labi redzams 2014. gada 18. martā, kad Krievija vienpusējā kārtā, oficiāli pievienojot Ukrainas Krimu Krievijai, ar dubļainiem zābakiem sabradāja šo “cieņu pret Ukrainas neatkarību, suverenitāti un robežām”. Budapeštas memorandu tajā brīdī neatcerējās ne tikai Maskavā. Par to “aizmirsa” arī Vašingtonā un Londonā.
Tiesa, Vašingtonā par to atcerējās tā laika republikāņu līderi (piemēram, Teds Krūzs), lai varētu “iekost” tā brīža ASV prezidentam, demokrātam Barakam Obamam. Tā kā “Krimas dēļ” 2014. gadā ASV un NATO kopumā neviens ar Krieviju karot pat nedomāja, tad šie “kodieni” Obamam Budapeštas memoranda dēļ bija vairāk tikai izskatam. Tāda politiska paknābāšana. Bez tālākām un nopietnākām domām. Tagad tas pats Teds Krūzs par palīdzību Ukrainai izsakās Trampa garā.
2022. gada 24. februārī, kad Krievija iebruka Ukrainā jau bez visādām hibrīdkara spēlītēm (tur karo traktoristi un ogļrači, kā 2014. gadā Krievija dēvēja savas armijas vienības), izgaisa pēdējās šaubas par to, vai Budapeštas memorands ir kaut kas vairāk par tukšu papīrīti. Taču politikā, tāpat kā jurisprudencē, ārkārtīgi svarīgi ir precedenti. Uzreiz dienas kārtībā izvirzījās nākamais jautājums: ja jau ASV un Lielbritānija tik viegli atsakās no savām reiz parakstītājām saistībām, tad kur garantijas, ka tās stingri un nelokāmi pildīs citas saistības?
Pirms runājam tālāk, jāatzīmē, ka Latvijas publiskajā telpā apšaubīt NATO 5. panta iedarbināšanas nenovēršamību militāru apdraudējumu gadījumā skaitās ne tikai sliktais tonis, bet pat piespēlēšana Kremļa “naratīviem”. Tiek pieņemta ērtā formula: ja par kaut ko nedzirdam un paši nerunājam, tad tā nemaz nav. Šī formula ir ļoti populāra mūsdienu kreiso “sniegpārsliņu” vidū, kuri pilnībā atslēdz savu informatīvo lauku no jebkā, kas nesaskan ar viņu priekšstatiem par apkārtējo pasauli.
Man šī nostāja nešķiet īpaši gudra un tālredzīga. Jābūt gataviem arī sliktākajiem scenārijiem. Ja kādam ir izveidojusies skepse par 5. panta iedarbināšanas nenovēršamību, tad tikai pateicoties līdzšinējai Rietumu lielvalstu rīcībai. Rietumi ik dienu pilnīgi atklāti demonstrē, ka būtu gatavi uz visu, lai tikai nebūtu jākaro. Ka tikai nenotiktu bēdīgi slavenā “eskalācija”. Līdz ar to nepieciešama tāda viņu rīcība, kas šo skepsi izkliedētu.
Lai cik gļēvi būtu Rietumi, ja Krievija uzbruktu kādai NATO valstij, tad NATO būs jāreaģē. Neatkarīgi no NATO līderu gribas. Tāpēc jautājums ir cits: kā jāreaģē? Uz 2008. gada notikumiem Gruzijā un 2014. gada notikumiem Krimā Rietumi reaģēja formāli, lai neteiktu simboliski. Faktiski tikpat kā nekā. Protams, ne Gruzija, ne Ukraina nebija NATO dalībvalstis, tāpēc šos gadījumus it kā nevar likt par piemēriem, bet tomēr.
2022. gadā Rietumi reaģēja jau daudz nopietnāk. Nediskutēsim, vai nevarēja to darīt izlēmīgāk un spēcīgāk. Ne par to ir runa. Jautājums: kāpēc Rietumi reaģēja nopietnāk nekā 2008. gadā un 2014. gadā? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka Ukraina uzreiz maksimāli pretojās un Krievijai neizdevās “trijās dienās ieņemt Kijivu”.
Ja Krievijai būtu izdevies zibenskara plāns, Zelenskis būtu bēdzis un jau pēc nedēļas Kijivā sēdētu Medvedčuka vai Janukoviča valdība, tad pastāv liela varbūtība, ka pēc dažādām draudīgām deklarācijām, bažu un nosodījuma izteikšanas Rietumu politiskā šķira pamazām atjaunotu attiecības ar Krieviju pēc principa - “bussiness as usual”.
Šis precedents rāda, ka izšķiroša ir spēja ilgstoši (vairāk nekā trīs dienas) sevi aizstāvēt. Arī 1943. gadā Teherānā un 1945. gadā Jaltā Rūzveltam un Čērčilam bija vieglāk atdot Baltiju Staļinam, jo 1940. gada jūnijā šīs valstis pakļāvās PSRS bez pretošanās. Somija, kura pretojās, tā arī nenonāca PSRS orbītā (par “finlandizāciju” un Pāsikīvi-Kekonena politisko līniju ir atsevišķs stāsts).
Atgriežoties pie virsrakstā uzdotā jautājuma: galvenā Budapeštas memoranda atšķirība no NATO 5. panta ir tā, ka Budapeštas memorandu Vašingtonā un Londonā centās neatcerēties un nepieminēt, kamēr augstu NATO valstu amatpersonu runas par “katras collas NATO zemes aizstāvēšanu” tiek regulāri atkārtotas. Jau pieminētais precedenta princips nosaka: ja esi vairākkārt kaut ko solījis, tad atkāpties nedrīkst nekādā gadījumā.
Līdz ar to varētu cerēt, ka X stundā Rietumi nesāks “vilkt gumiju” un reaģēs ātri, asi un izlēmīgi. Diemžēl minēto frāzi par “katru collu NATO teritorijas” vairākkārt ir atkārtojis pašreizējais ASV prezidenta Džo Baidens, taču to nekad, nekādos variantos nav izteicis iespējamais nākamais ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz nav gadījies neko tādu ne lasīt, ne dzirdēt. Būtu ļoti pateicīgs, ja kāds atsūtītu kādu saiti uz video, kurā Tramps kaut ko līdzīgu būtu izteicis, un izrādītos, ka esmu kļūdījies.
Līdz ar to paļauties, ka Trampa ievēlēšanas gadījumā ASV reakcija uz Krievijas agresīviem gājieniem NATO austrumu spārnā būs asa, izlēmīga un nekavējoša, nevar. Tas nozīmē, ka visa mūsu militārā doktrīna jāveido, balstoties uz maksimāla kaitējuma nodarīšanu iebrucējiem pēc iespējas ilgākā laika posmā. Par agrākajiem stāstiem: mums jānoturas 48 stundas, līdz atnāk palīgā NATO spēki, jāaizmirst. Jāspēj noturēties vismaz nedēļu vai ilgāk.
Politiski būtu jāvienojas ar tuvākajām kaimiņvalstīm - Lietuvu, Igauniju, Poliju, Somiju un Zviedriju - par nekavējošu 5. panta iedarbināšanu kaut šajā šaurākajā ietvarā, ja Vašingtonā, Berlīnē un Parīzē tiek meklēti “politiski risinājumi” Krievijas agresijas aktam.
Ja šādas sarunas notiek vai neformālas vienošanās ir panāktas, tad par tām būtu jāinformē sabiedrība, lai cilvēkiem būtu lielāka drošība. Lai sabiedrībā valdītu pārliecība, ka X stundā nenotiks “raustīšanās atkarībā no situācijas”, un visi dienesti darbosies mērķtiecīgi. Stingri pēc iepriekš nospraustā plāna. Ne tikai valsts iekšienē, bet arī ārpolitiskajā aspektā, lai ko tur teiktu Tramps un viņa administrācija, ja gadījumā šis personāžs kļūs par ASV prezidentu nākamā gada janvārī.
Jau tagad jāstrādā, lai novērstu sliktākā iespējamā scenārija sekas. Tas jāprasa no mūsu atbildīgajiem politiķiem.
