Kopš pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens izstājās no cīņas par iespēju arī turpmākos četrus gadus saimniekot Baltajā namā un viņa vietā stājās pašreizējā viceprezidente Kamala Herisa, galvenā ASV prezidenta vēlēšanu intriga bija – kurš kļūs par Herisas tandēma otru partneri.
Šajā ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā demokrāti izvēlējušies taktiku vispirms nogaidīt pretinieku gājienu un tad, mierīgi visu izsverot, uz to atbildēt. Gandrīz visa Trampa kampaņas stratēģija bija balstīta uz to, ka viņam pretī būs Baidena/Herisas tandēms. Uzsvars tika likts uz Baidena vecumu, vārgumu un Herisas “nekādību” (viņa Baidena prezidentūras laikā reti parādījās uz lielās politiskās skatuves un arī tad, kad parādījās, neizcēlās ar kaut ko ievērības cienīgu). Vecajam Baidenam pretī tika nolikts 39 gadus vecais (pēc politiskajiem standartiem pavisam vēl jauniņais) Dīdžejs Venss.
Brīdī, kad Baidens atsauca savu kandidatūru un priekšplānā iznāca, salīdzinot ar viņu, daudz jaunākā un enerģiskākā 59 gadus vecā Herisa, situācija fundamentāli mainījās. Pēkšņi vecākais ASV prezidenta kandidāts visā ASV 248 gadus ilgajā vēsturē kļuva pats Tramps. Tas pat vēl nebūtu izšķiroši, jo Tramps, par spīti jau pieklājīgajam vecumam (78 gadi), joprojām ir pietiekami enerģisks. To viņš uzskatāmi pierādīja atentāta mēģinājuma brīdī priekšvēlēšanu mītiņā Batlerā. Daudz būtiskāka bija cita lieta.
Trampa agresīvā, bieži vien netaktiskā, lai neteiktu rupjā, attieksme pret oponentiem izskatījās samērā pieņemama, ja viņam pretī bija Baidens. Gandrīz līdzīga vecuma baltais vīrietis. Kad tādā pašā stilā Tramps uzbrūk nebaltas ādas krāsas sievietei, tas šodienas Amerikā izskatās, maigi sakot, ne pārāk solīdi. Teiksim tā, prasti.
Var jau teikt, ka Tramps vienmēr ir tā uzvedies, un lielai daļai viņa elektorāta tieši patīk šis “prastums”. Kā pretstats Vašingtonas politiskās šķiras (deep state) “liekulībai”. Tā varētu teikt, bet mēs šeit runājam par to nelielo, izplūdušo vēlētāju slānīti, kurš joprojām nav izšķīries, par ko balsot, un tam jau ir citas izvēles mērauklas.
Herisa, izvēloties savu viceprezidenta kandidātu, par galveno kritēriju izvirzīja personu, kura ne tikai papildinātu viņas elektorālo bāzi (tas jau pats par sevi), bet arī pozitīvi kontrastētu ar Trampa piedāvājumu. Sākotnēji tika nosaukti daudzi piemēroti kandidāti, taču dažādu iemeslu dēļ viņi pamazām atkrita. Beigās palika divi - ebreju izcelsmes 51 gadu vecais Pensilvānijas gubernators Džošs Šapiro un 60 gadus vecais, sirmos matus nekrāsojošais, simpātiskais, mūžīgi smaidošais apaļvaidzis Minesotas gubernators Tims Volzs. Ne velti pievēršu tik lielu uzmanību Volza fiziskajam izskatam, jo, manuprāt, tieši tas šoreiz nospēlēja izšķirošo lomu.
Daudzi var iebilst, sakot, ka Šapiro kā ļoti populārs Pensilvānijas gubernators (svārstīgajā pavalstī viņš iepriekšējās gubernatora vēlēšanās uzvarēja ar 65% balsu) būtu devis daudz lielāku “elektorālās bāzes” pienesumu, bet viņa izvirzīšanu patraucēja viņa ebreju izcelsme un demokrātu partijas kreisā spārna pret Izraēlu vērstais sentiments. Droši vien tā arī bija, un citos apstākļos Šapiro izredzes būtu bijušas daudz lielākas.
Taču apstākļi bija tādi, kādi tie ir. Herisa sevi pozicionē kā bijušo prokurori, kura stāsies pretī “smagos noziegumos apsūdzētajam” Trampam. Herisa vēl no laikiem, kad bija Kalifornijas pavalsts virsprokurore, pazīstama ar savu stingrību pret likumpārkāpējiem (tajā skaitā arī pret afroamerikāņiem, ko dažkārt viņai pārmet). Politisko procesu analītiķi atzina, ka šī pretstāve prokurors/apsūdzētais lieliski strādā uz to vēlētāju daļu, kas tāpat par viņu balsos, bet vāji strādā uz neitrālo, neizlēmušo vēlētāju. Viņai blakus vajadzēja cilvēku, ar kuru varētu virzīt demokrātu bieži izmantoto lozungu: patiesa cilvēcība pret naidu un meliem.
Šim nolūkam labāku kandidātu par Volzu būtu grūti atrast. Dzimis vienkāršā ģimenē dziļā provincē. Gandrīz vai laukos. Nebraskas pavalstī, tālu no lielajiem centriem. Pēc tēva nāves, sekojot viņa aicinājumam, iestājies Nacionālajā gvardē, kur nodienējis 20 gadus. Beidzis koledžu, strādājis par skolotāju un futbola treneri skolā. Priekšzīmīgs ģimenes cilvēks savai vienīgajai sievai un diviem bērniem. Kopš 1995. gada, kad tika arestēts par braukšanu reibumā, absolūts atturībnieks. Pēc vispārējām atsauksmēm ļoti jauks un patīkams cilvēks.
Lai arī Trampa komanda jau izplatījusi vēsti, ka Herisa izvēlējusies galēji kreisu kandidātu (bezmaz vai komunistu), politiķu politiskā spektra sadalījuma diagrammas (ASV ir burtiski apsēstas ar visādām diagrammām, grafikiem, “zinātniskiem” aprēķiniem pēc sarežģītām, matemātiskām formulām utt.) rāda, ka pēc saviem politiskajiem uzskatiem viņš ir stabilā centrā, tālu no demokrātu kreisā spārna. Ņemot vērā vidi, kurā Volzs dzimis un audzis, viņa politiskie uzskati varētu nebūt daudz kreisāki par Trampa, kurš dzimis un audzis izteikti kreisajā Ņujorkā, patiesajiem, nevis situatīvā izdevīguma noteiktajiem uzskatiem.
Kopējo demokrātu partijas vadības viedokli precīzi formulējis senators Džo Mančins: “Mans draugs gubernators Tims Volzs atgriezīs normalitāti tajā haotiskajā politiskajā vidē, kādu agrāk lielākā daļa no mums nekad nebija redzējusi.” Faktiski pasaulē, kur viss ir sagriezies kājām gaisā, Tima Volza personā tiek uz skatuves izbīdīts viens vienkārši normāls cilvēks. Cilvēki ir acīmredzami noilgojušies pēc normālības, jo viņiem nemitīgi piedāvā kaut kādus īpatņus.
Jānorāda, ka tieši Volzs ir autors izteikumam par Trampu un trampistiem kā dīvaiņiem. Šis it kā ikdienišķais apzīmējums - dīvains (weird) - pavisam negaidīti kļuva par ievērojamu vēlēšanu kampaņas elementu no abām pusēm. Demokrāti apvainoja trampistus “nenormālībā”, savukārt republikāņi atrada dīvainus (no viņu skatu punkta) vadošo demokrātu izteikumus un uzdeva pretjautājumu: kurš te ir dīvains? Mēs vai “šitie te murgotāji”?
Lai arī Volzs atbalsta visas demokrātu partijas pamatnostādnes dzimumu, rasu, nevienlīdzības, inkluzivitātes un citos jautājumos, viņu pat no trampistu pozīcijām grūti nosaukt par dīvaini. Kā jau norādīju, viņam šajā kampaņā ir ierādīta paša “normālākā” politiķa loma.
Video, kurā Volzs kā gadīgs vectētiņš bērnu ielenkumā paraksta rīkojumu par brīvpusdienu ieviešanu Minesotas skolās un šie bērni viņam metas ap kaklu, plaši izplatījies sociālajos tīklos kā rets patiesas cilvēcības izpaudums ikdienas ciniskajā politikā. Šajā video Volzs patiesi izskatās tik cilvēcīgs, ka, ja viņš to spētu tikai notēlot, tad būtu pelnījis “Oskaru”.
Būsim objektīvi. Kandidātu vērtējumos bieži tiek ignorēta ASV sabiedrības milzīgā sašķeltība. Pareizāk gan būtu teikt - polarizācija. Prezidenta vēlēšanas notiek nevis starp diviem samērā līdzīgiem kandidātiem, starp diviem samērā līdzīgiem politiskajiem kursiem, bet gan starp diviem radikāliem pretpoliem gandrīz visos jautājumos. Nav runa par kaut kādām niansēm, bet gan atšķirībām pašos pamatos.
Līdz ar to demokrātu partiju atbalstošie kreisie liberāļi var šausmināties par Dīdžeja Vensa “arhaiskajiem”, “tumsonīgajiem” uzskatiem abortu jautājumos, taču republikāņus atbalstošie konservatori tieši otrādi Vensa personā saskata īstu, nelokāmu cīnītāju par patiesajām kristīgajām vērtībām. Iepretim Donaldam Trampam, kurš dzimis un visu mūžu dzīvojis “kreisuma tvana” saindētajā Ņujorkā, nemaz nerunājot par “marksisti” Herisu un viņas izvēlēto abortu un grūtdieņu aizstāvi Volzu.
Tāpat demokrāti un viņiem pietuvinātie var jūsmot par Volza “cilvēcīgumu”, taču republikāņus un kreiso pārmērību nīdējus tas var neaizkustināt it nemaz. Drīzāk kaitināt. Ko viņi tādu “Santa Klausu” izlikuši priekšplānā. Tas salaidīs valstī iekšā vēl vairāk migrantu nekā “vaļējo robežu cariene Kamala” (tā trampisti apsaukā Herisu).
Jebkurā gadījumā šobrīd prognozēt 5. novembra vēlēšanu rezultātus ir acīmredzami pāragri. Var zīmēt dažādas uz statistikas un socioloģijas zinātnēm balstītas diagrammas un grafikus, bet tas viss ir tikai tādas politiskā sporta rotaļas. Viss vēl priekšā, un viss vēl vairākkārt var mainīties.
