Valsts kontrole publicējusi savu jaunāko revīzijas ziņojumu uz 82 lappusēm: “Sabiedriskā transporta pakalpojumu pieejamība dotētajos maršrutos”.
Ziņojuma anotācija sākas ar ierasto: “Valsts kontrole revīzijā konstatēja virkni problēmu...”, un seko to uzskaitījums: “...atbildīgās institūcijas sabiedriskā transporta maršrutus veido bez vienotas pieejas, neievēro normatīvo regulējumu par valsts garantējamo pakalpojumu apjomu, pilda normatīvajam aktam neatbilstošus lēmumus.... Turklāt pašreizējā kārtība neveicina pasažieru pārsēšanos no privātā transporta uz konkurētspējīgu sabiedrisko transportu plānotajā apjomā.”
Ja no ziņojuma teksta izvelkam tā kvintesenci, tad tas skanētu: pieņemtais “Transporta politikas” plāns (Par Transporta attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam, Ministru kabineta rīkojums Nr. 710, Rīgā, 2021. gada 21. oktobrī), kurš paredzēja līdz 2027. gadam kāpināt sabiedriskā transporta izmantošanu reģionālās nozīmes pārvadājumos, jau tagad šajā sadaļā ir izgāzies.
Lai arī autobusu maršrutu piedāvājums ir plašs, pieprasījums ir zems. 2023. gadā pasažieru pārvadājumu apjoms ar autobusiem ir par 15% zemāks nekā plānots. Budžeta dotācijas šiem pārvadājumiem ir pieaugošas un valstij izmaksā dārgi. 2023. gadā pasažieru pārvadājumu kompensācijām izmaksāti 62,8 miljoni eiro.
Jāsaka, kā ir. VK ziņojumā nav nekā pārsteidzoša. Gandrīz pie katra teikuma gribas piebilst: bet ko gan citu varēja gaidīt? Valsts politika jau ilgstoši, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas jo īpaši ir vērsta uz Latvijas iedzīvotāju koncentrēšanu Rīgā, Pierīgā un citos tā dēvētajos attīstības centros. Apdzīvotās vietas ārpus šiem centriem nolemtas lēnai iznīkšanai. Notiek Latvijas depopulācija, un tas tiek atzīts kā normāls, likumsakarīgs process.
Atziņai, ka ārpus “attīstības centriem” paliks dzīvot tikai neliels iedzīvotāju skaits, ar sakostiem zobiem pat varētu piekrist. Žēl, bet ko darīt? Lai notiek, ir 21. gadsimts, un pārvēršam Latvijas no iedzīvotājiem brīvos laukus no defekta par efektu. Latvijas lauku ainava ir viena no skaistākajām ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. To saku kā cilvēks, kas daudz pa pasauli ir ceļojis. Ar to tad arī lepojamies, kā nesen pasaules rallija čempionāta posmā, un šo dabas skaistumu kombinācijā ar glīti apkoptajiem laukiem definējam kā mūsu nacionālo dārgumu. Respektīvi, iekļaujam Latvijas lauku ainavu kā pašvērtību savos nacionālās attīstības stratēģiskajos plānos.
Diemžēl nekas tāds nenotiek. Tiek izstrādāti dažādi plāni, līdzīgi kā jau pieminētais transporta politikas plāns, kuru jēga nav vis vienoti veidot harmonisku valsts attīstību, bet gan izstrādāt dokumentu dokumenta pēc. Pietiekami liels cilvēku skaits ilgstoši “strādā”, saņem samērā pieklājīgu atalgojumu, lai beigu beigās radītu daudzu lappušu (jo vairāk, jo labāk) dokumentu (plānu), kuram tikpat kā nav nekāda praktiskā izmantojuma.
Ja vien par tādu neskaita kārtējo VK revīzijas ziņojumu, kurā, atsaucoties uz šiem plāniem, konstatēts, ka “Valsts kontrole revīzijā konstatēja virkni problēmu. Atbildīgās institūcijas veido nozares politiku bez vienotas pieejas, neievēro normatīvo regulējumu par valsts garantējamo pakalpojumu apjomu, pilda normatīvajiem aktiem neatbilstošus lēmumus...” un tā tālāk, un tamlīdzīgi.
Šeit jāprecizē, ka raksta mērķis nav iztirzāt reģionālo autobusu pārvadājumu problēmas. Minēto VK revīzijas ziņojumu pieminu tikai kā ilustrāciju plašākai valsts vispārējās pārvaldes sistēmas problēmai. Proti, tam, ka tā dēvētajai plānošanai ir visai attāls sakars ar reālo dzīvi, un tam, ka ne VK, ne kādai citai institūcijai tikpat kā nav reālu mehānismu, kā uzlabot šo valsts pārvaldes sistēmas darbu.
Visiem skaidrs, ka iedzīvotāju skaits reģionos turpinās samazināties. Ar katru gadu palielinās to lauku/reģionu iedzīvotāju īpatsvars, kuri ikdienā lieto privāto autotransportu, tāpēc būtu jāveic fundamentāla reģionu sabiedriskā transporta sistēmas reorganizācija. Taču ministrijās sēž cilvēki, kuri paši šo sabiedrisko transportu neizmanto, jo dzīvo un strādā Rīgā. Tāpat ir daudzi ieinteresētie uzņēmēji, kuri labi nopelna, izmantojot esošo sistēmu un dāsnās valsts budžeta kompensācijas. Viņi neko mainīt negrib.
Ar “viņiem” es saprotu ne tikai šos uzņēmējus, bet arī Rīgas ierēdņus. Vieniem vienalga, cik tukšs iet autobuss, jo trūkstošos pasažierus finansiāli kompensē no budžeta, bet otriem vienalga, jo viņu atalgojumam nav absolūti nekādas saistības ar to, kā reālajā dzīvē īstenojas visi šie “plāni” un “stratēģijas”. Viņi jebkurus skaitļus var šajos plānos ierakstīt, burtiski skatoties griestos, un neviens par to viņiem nekad nekādus pārmetumus neizteiks.
Tā jau pieminētajā transporta politikas plānā ir iekļauti daudzi skaitļi. Piemēram, pasažieru apgrozība sabiedriskajā transportā 2019. gadā bija 1687 miljoni pasažieru/kilometru, bet 2027. gadā plānoti 1837,3 milj. pas./km. Pat ar precizitāti aiz komata.
Skaitļiem vienmēr esmu pievērsis lielu uzmanību un lieliski saprotu, ka nevienu stratēģiski nozīmīgu dokumentu nevar uzrakstīt bez konkrētiem skaitliski izmērāmiem datiem. Pat ja neviens nav spējīgs precīzi prognozēt šos rādītājus nākotnē, tie iezīmē plānoto tendenci.
Konkrētajā gadījumā pieņemtais transporta politikas plāns liecina par gluži saprātīgu vēlmi palielināt pasažieru plūsmas apjomus sabiedriskajā transportā. Par spīti krītošajam iedzīvotāju skaitam un pieaugošajam privāto automašīnu skaitam. Tātad būtu jābūt kādam īpašam labumam, lai piedāvājums būtu tik pievilcīgs, no kura nevar atteikties. Plānā tādu atrast nevar. Līdz ar to tiek uzdots vēlamais bez konkrētas rīcības, lai šo rezultātu sasniegtu.
Plānā teikts, ka “no 2021. gada tiks ieviesta vienota sabiedriskā transporta biļešu sistēma, kuras izstrādei ATD ir jau veikusi iepirkuma procedūru”. Iepirkuma procedūra ir veikta, bet par vienoto sabiedriskā transporta biļešu sistēmu nekas joprojām nav dzirdēts. Atgādinu, ka ārā jau 2024. gads.
Atgriezīsimies pie VK revīzijas ziņojuma. Pareizāk sakot, pie šī ziņojuma, ja var tā teikt, stratēģiskās jēgas. Kāpēc vispār VK tika dibināta, un kāds ir tās uzdevums? Mērķis?
Likuma “Par Valsts kontroli” 2. pantā teikts: “Valsts kontroles darbības mērķis ir noskaidrot, vai rīcība ar šā panta pirmajā daļā minētajiem līdzekļiem [budžeta naudu] ir tiesiska, pareiza, ekonomiska un efektīva, kā arī sniegt rekomendācijas atklāto trūkumu novēršanai.” Kā redzams, VK mērķis ir “sniegt rekomendācijas”. Latviski runājot, dot padomus. Cik ļoti cilvēkiem patīk saņemt nelūgtus padomus no malas, katrs pats zina. Tāpēc nav jābrīnās par revīzijai pakļauto institūciju skeptisko attieksmi pret šo iestādi.
Kādreiz, īpaši laikā, kad VK vadīja Inguna Sudraba, VK regulāri nāca klajā ar visai kliedzošiem atmaskojumiem par valsts līdzekļu nelietderīgu izniekošanu. Cilvēki šos atmaskojumus uztvēra nopietni, un Sudrabai prognozēja spožu politisko nākotni. Apstākļi un arī pati Sudraba ar savu grūti izskaidrojamo vilcināšanos šo politisko nākotni nogrāva, bet tas jau ir cits stāsts.
Jau tolaik atklājās ārkārtīgi nepatīkama patiesība. Par spīti kliedzošajiem atmaskojumiem, nekas tālāk gandrīz nekad nesekoja. Nevaru atcerēties nevienu konkrētu gadījumu, kad pēc VK revīzijas notiktu kādas plašākas tiesiskās izmeklēšanas vai vismaz būtiskas kadru pārbīdes. Tas ir, kāds līdzekļu izšķērdētājs būtu tieši šī iemesla dēļ zaudējis augsto amatu. Jau tad atklājās VK funkcionālā bezzobainība. Iespējams, tāds arī bija mērķis, pieņemot VK likumu, kurā VK dotas tikai rekomendējošas prerogatīvas.
Tagad uz VK revīzijām jau skatās kā uz iesnām, kas nav patīkamas, bet tās jāpārdzīvo un jāstrādā tālāk. It kā nekas nebūtu bijis. Arī sabiedrība uz VK atzinumiem reaģē rezervēti, jo pieradusi, ka pēc šīm revīzijām nekādi bargi lēmumi neseko. Visbiežāk nenotiek nekas. Ja vien šie revīziju materiāli netiek izmantoti iekšējās, resoriskajās intrigās.
Jāatzīst ļoti nepatīkama patiesība. Latvijas valsts pārvalde (birokrātiskais aparāts jeb ierēdniecība), par spīti stāstiem par nekonkurētspējīgo atalgojumu, atrodas izteiktos “siltumnīcas” apstākļos. Tā ir izlaidusies, neko darīt negrib, un arī politiskā gaisotne tajā ir tāda, kas neveicina iniciatīvu. Tā ir vienīgā vieta valstī, kur maksā naudu par nekā nedarīšanu. Precizēsim, par darbības imitāciju. Valda dzelžains princips: galvenais uzdevums vienmēr ir viens: atrast iemeslu, kāpēc to vai citu ierosinājumu nevar realizēt. Runājam par reformām, bet neko reāli nemainām.
Ja runājam par konkrēto VK ziņojumu, tad jau šodien ar augstu ticamību var prognozēt, ka transporta politikas pamatnostādnēs nospraustie mērķi 2027. gadā netiks sasniegti un sarakstītie plāni netiks realizēti. Ar vai bez VK revīzijas ziņojuma, jo šim ziņojumam nebūs nekādu seku ierēdniecības amatu sadalījumā. VK ir kā bubulis, ar ko baida bērnu. Pēc trešās reizes ikviens bērns jau zina, ka tā ir tikai tukša draudēšana, ko var galīgi neņemt vērā.
