Eiroparlamentārietis Reinis Pozņaks: Tramps mūs neglābs
Tiem, kuri oktobra pirmajās nedēļās sekoja līdzi ASV prezidenta izteikumiem par Ukrainu un tās prezidentu, var rasties saprotams jautājums. Labas attiecības ar ASV ir ļoti svarīgas Latvijas drošībai. Ja Donalds Tramps tik asi izsakās par Volodimiru Zelenski, varbūt arī mums vajadzētu piebremzēt ar atbalstu Ukrainai? Ukrainai, protams, jūtam līdzi, bet kāpēc lieki kaitināt Trampu? Savs krekls taču tuvāks. Izklausās pragmatiski. Bet patiesībā tā ir aplama un Latvijas drošības interesēm bīstama loģika, minēts Eiropas Parlamenta deputāta Reiņa Pozņaka publiskajā paziņojumā.
Pirmkārt, ASV nav tikai Donalds Tramps. Tramps ir tik spilgts un skaļš politiķis, ka brīžiem var šķist - viņš viens pats nosaka visu Amerikas politiku. Taču tā nav. ASV joprojām darbojas varas dalīšana, un arī prezidenta varai ir robežas. Piemēram, šī gada februārī ASV Augstākā tiesa, kurā strādā arī paša Trampa savulaik izvirzīti tiesneši, apturēja viņa noteiktos tirdzniecības tarifus. Tramps bija dusmīgs, taču tiesas lēmums viņam bija jāņem vērā. Kad oktobra sākumā Ukrainai radās problēmas ar “Starlink” sakariem, deviņi ASV senatori, tostarp četri republikāņi, paša Trampa partijas pārstāvji, pieprasīja izmeklēt notikušo. Ukrainai joprojām ir spēcīgi atbalstītāji gan ASV Pārstāvju palātā, gan Senātā. Gan demokrātu, gan republikāņu vidū. Un ir pamats cerēt, ka pēc 3. novembra vidustermiņa vēlēšanām viņu skaits tikai pieaugs.
Nav šaubu, ka Tramps ir ietekmīgs prezidents. Taču arī viņam ir vajadzīgs Kongresa atbalsts daudzos jautājumos. Un viņš nevar vienkārši ignorēt to, ka būtiskai daļai Amerikas politiskās sistēmas atbalsts Ukrainai joprojām ir svarīgs. Turklāt nevajag aizmirst, ka Tramps nav visa Amerika. Var strīdēties par aptaujām, bet oktobra sākumā viņa darbību pozitīvi vērtēja 34% amerikāņu, bet negatīvi - 61%. Tāpēc, domājot par Latvijas attiecībām ar ASV, būtu kļūda visu reducēt uz viena prezidenta noskaņojumu. Amerikāņu politika ir daudz plašāka par Trampu un viņa administrāciju. Mums nav nekāda pamata mainīt savu nostāju pret Ukrainu tikai tāpēc, ka Baltajā namā šobrīd pūš citi vēji.
Ir arī kāda mazāk pamanāma, bet būtiska detaļa. Komentējot pēdējās domstarpības starp Trampu un Zelenski, Ukrainas eksperti norāda uz neveiksmīgu situāciju - šobrīd ne ASV ir pilntiesīgs vēstnieks Ukrainā, ne Ukrainai ASV. Tas nozīmē, ka trūkst tieši to cilvēku, kuru uzdevums ir risināt domstarpības diplomātiskā ceļā, pirms tās pārvēršas publiskos konfliktos. Diplomātija nav tikai oficiālas vizītes un kopīgas fotogrāfijas. Tā ir arī spēja runāt un atrisināt problēmas brīžos, kad attiecības kļūst sarežģītas. Šī situācija nav mūžīga. Un, atsākoties pilnvērtīgam diplomātiskajam darbam, ir pamats cerēt arī uz attiecību uzlabošanos.
Otrkārt, Eiropa savu pozīciju nav mainījusi. Arī pēc Trampa oktobra sākuma paziņojumiem Eiropas līderi skaidri pauda atbalstu Ukrainai un Zelenskim. Ne Lielbritānija, ne Vācija, ne Francija, ne Itālija nevēlas konfliktu ar ASV prezidentu. Taču tas nenozīmē, ka tās būtu gatavas Ukrainu pamest. Un te ir vērts sev uzdot vienkāršu jautājumu. Mēs Latvijā gadiem esam prasījuši, lai Eiropa beidzot nopietnāk uztver Krievijas draudus. Lai vairāk iegulda aizsardzībā. Lai Ukrainai palīdz ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Tagad, kad Eiropa beidzot sāk rīkoties izlēmīgāk, mēs pēkšņi sāksim šaubīties un atkāpties, jo baidāmies nepatikt Trampam? Tas būtu absurdi.
Un vēl kāds ļoti konkrēts fakts, ko nevajadzētu aizmirst. NATO daudznacionālajā brigādē Latvijā dienē karavīri no 13 valstīm. Divpadsmit no tām ir Eiropas valstis. Un, protams, Kanāda, kurai par tās ieguldījumu mūsu drošībā pienākas īpaša pateicība. Tā nav teorija. Tie ir mūsu sabiedrotie, kuri šeit, Latvijā, kopā ar mums rūpējas par mūsu drošību.
Es Eiropas Parlamentā strādāju Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā, kurā darbojas arī Itālijas premjerministres Džordžas Meloni politiskā spēka pārstāvji. Meloni nesen, jau pēc Trampa un Putina bēdīgi slavenā “dīzeļdegvielas darījuma”, uzrunājot Itālijas parlamentu, pateica ļoti skaidru lietu. Ja Ukraina pārstās pretoties, kā daži to šobrīd iesaka, miers neiestāsies. Tā vietā mēs piedzīvosim padomju stila imperiālisma atgriešanos. Eiropa jau ir dzīvojusi ar šādu realitāti pusgadsimtu. “Es neilgojos pēc padomju tankiem Budapeštā un Prāgā. Es neilgojos pēc Berlīnes mūra,” sacīja Meloni. Tam varu tikai piekrist.
Un beigās svarīgākais: Latvija neatbalsta Ukrainu tāpēc, lai izpatiktu kādam prezidentam Vašingtonā vai kādam līderim Briselē. Mēs atbalstām Ukrainu tāpēc, ka tā ir arī mūsu pašu drošības interese. Jo ilgāk Ukraina spēj pretoties Krievijas agresijai, jo mazāk iespēju Krievijai ir apdraudēt mūs. Un, ja mēs sāksim tirgoties ar saviem principiem katru reizi, kad kāds ietekmīgs politiķis pasaka ko nepatīkamu, drošāki mēs nekļūsim.
