Samērā plašais Ukrainas bruņoto spēku grupējuma iebrukums Krievijā, Kurskas apgabalā, ir ne tikai negaidīts, bet arī visnotaļ efektīvs. Galvenokārt tieši tajā ziņā, ka lauž jau iecementējušos šablonus par Krievijas – Ukrainas kara gaitu.
Ja runājam no militārās stratēģijas viedokļa, tad diez vai šim iebrukumam būs kāds noturīgs ilgtermiņa efekts. Var jau fantazēt par Kurskas pilsētas vai vismaz Kurskas AES ieņemšanu un tās apmaiņu pret Zaporižjas AES, kura šobrīd atrodas Krievijas karaspēka kontrolē, bet realitātē galvenais Ukrainas militārās pavēlniecības mērķis, visticamāk, ir piespiest Krieviju atvilkt spēkus no citiem frontes iecirkņiem Ukrainā un pārsviest tos uz jauno frontes līniju Kurskas apgabalā.
Protams, var gadīties brīnumi. Krievijas spēki var izrādīties stipri vājāki nekā gaidīts un Ukrainas armijai šajā frontes sektorā pavērsies plašas iespējas izvērsties. Redzēsim. Pagaidām informācija no Kurskas apgabala ir trūcīga, jo Ukrainas puse šoreiz ievēro pilnīgas klusēšanas principu. Par operācijas gaitu, tās uzdevumiem un par to vispār - nulle informācijas no oficiāliem avotiem. Gandrīz visi video ir no tā dēvēto “zet vojenkoru” kanāliem.
Kas šobrīd ir droši zināms? Ukrainas uzbrukums nav parasts reids ienaidnieka teritorijā, ko veic neliela diversantu grupa. Šoreiz uzbrukumā piedalās vismaz divi pilnvērtīgi armijas bataljoni vismaz 800 cilvēku sastāvā. Sakot vismaz, nevar izslēgt, ka spēki ir vēl lielāki, jo uzbrukumā piedalās ne tikai smagās tehnikas vienības, bet arī pilnvērtīgas pretgaisa aizsardzības sistēmas (tas zināms, jo no Krievijas puses publicēts video ar iznīcinātu ukraiņu BUK sistēmu) un dažādas palīgstruktūras - apgādes, ēdināšanas un pat lauka hospitāļi.
Pienāk informācija, ka tiek veikti nocietinājumu darbi - raktas tranšejas un būvēti aizsardzības ugunspunkti. Karadarbība, pēc “Study of War” datiem, 8. augusta rītā aptver aptuveni 350 kvadrātkilometru platību. Salīdzinājumam - Rīgas platība ir 304 kvadrātkilometri. Respektīvi, iebrukums gatavots nopietni, un tā mērķi nav tikai “pakaitināt” Putinu.
Ņemot vērā informatīvo nabadzību, dažādi militārie un politiskie apskatnieki cenšas uzminēt šīs militārās operācijas mērķus no Ukrainas augstākās vadības puses. Jau minēju, ka no tīri tehniskā jeb racionālā aspekta tie ir: 1) piespiest Krieviju atvilkt spēkus no frontes līnijām Ukrainā; 2) iegūt un, iespējams, noturēt zināmu Krievijas teritoriju, kuru potenciālo sarunu gadījumā varētu iemainīt pret Ukrainas teritorijām. Citiem vārdiem, uzlabot pozīcijas pirms iespējamās sēšanās pie sarunu galda. Tieši šo mērķi kā galveno izteicis Ukrainas prezidenta ofisa padomnieks Mihails Podoļaks.
Tā šis uzbrukums izskatās, ja uzsvaru liekam uz racionālo. Protams, var jautāt: bet vai tad pašiem ukraiņiem nebūtu bijis lietderīgāk Kurskas apgabala operācijā izmantotās kaujas vienības sūtīt palīgā tiem Doneckas frontes iecirkņiem (pie Toreckas, Pokrovskas un Konstantinovkas), kur aizsardzības līnija turas mata galiņā, taču nemēģināsim izlikties gudrāki par Ukrainas ģenerālštāba profesionāļiem.
Karā, tāpat kā gandrīz visās citās lietās, galvenais nav racionālais, bet emocionālais. Kā mēdz teikt, viss ir galvās. Cilvēki lēmumus absolūtā vairumā gadījumu pieņem, nevis balstoties uz racionāliem argumentiem, bet gan emocionāli, piemeklējot tiem racionālus pamatojumus. Kā saka nopietni, īsti psihoterapeiti - cilvēka iekšējā cīņā starp apzināto (prātu) un neapzināto (iekšējām sajūtām) 99% gadījumu uzvarēs neapzinātais. Tas, ka šī “uzvara” post factum tiks racionāli “pamatota”, neko nemaina.
Ukrainas - Krievijas karā kopš pagājušā gada vasaras ukraiņi emocionāli stipri zaudē. Optimistiskās cerības, kuras saistījās ar gaidāmo pretuzbrukumu 2023. gada pavasarī/vasarā, drīz vien sabruka. Pretuzbrukums izrādījās nesekmīgs. Atkarot izdevās salīdzinoši nelielas teritorijas. Pusgadu ilgā ASV ieroču piegādes bloķēšana aizvadītajā ziemā situāciju frontē padarīja vēl depresīvāku. Iniciatīva pilnībā pārgāja Krievijai, un tā lēni, bet neatlaidīgi, soli pa solim virzījās uz priekšu. Īpaši Doneckas frontē, kur situācija ir tuva kritiskai. Arvien biežāk izskanēja runas par “milzīgu nogurumu” no kara.
Ukrainas sabiedrība bija noilgojusies pēc kaut kā iedvesmojoša. Pēc kādas depresiju aizdzenošas uzvaras. Kā liecina dažādu ukraiņu palīdzības fondu paziņojumi, ziedojumu apjoms Ukrainas Bruņotajiem spēkiem kopš Kurskas operācijas sākuma ievērojami pieaudzis. Cilvēki vienā dienā saziedojuši tikpat, cik līdz tam nedēļā.
Lai arī šis iedvesmojošais faktors ir ārkārtīgi būtisks, tas tomēr nav galvenais. Galvenais ir izjaukt Krievijas samērā veiksmīgi pasaules masu apziņā iedēstīto kara normalizāciju. Divarpus gadu pēc kara sākuma šis iebrukums un daļas Ukrainas teritorijas okupācija pasaules acīs vairs neizskatās kā kaut kas ārkārtējs. Tur notiekošais kļuvis ikdienišķa norma. Ne tikai Krievijas iedzīvotāju, bet arī pārējās pasaules acīs. Pat vēl vairāk. Arī Ukrainā pie tā, ka Krievija ieņēmusi daļu tās teritorijas, sabiedrība pieradusi. It kā tā tam jābūt un tas ir pilnīgi normāli. Slikti, nosodāmi, bet normāli. Ja ne apzinātā, tad neapzinātā zemapziņas līmenī.
Teiksim, kā ir, ukraiņu dīvainais uzbrukums un Krievijas teritorijas okupācijas mēģinājums netieši parāda, cik patiesībā nenormāla ir Krievijas uzvedība. Ja kādam šķiet grūti izskaidrojams Ukrainas iebrukums Krievijā, tad kādēļ lai Krievijas iebrukums Ukrainā liktos “normālāks”?
Nav noslēpjams vadošo rietumvalstu apjukums par šo Ukrainas “izlēcienu”. Tajā pašā laikā Rietumiem jāatzīst šīs operācijas leģitīmais raksturs. Ne ASV, ne ES nav ko iebilst pēc būtības. Atliek vien paziņot, ka Ukrainai kā agresijas upurim ir visas tiesības darīt to, ko tā uzskata par nepieciešamu šīs agresijas novēršanai. Protams, nepārkāpjot starptautisko karadarbības vešanas likumdošanu.
Pat tagad, kara trešajā gadā, Krievija starptautiskā arēnā uzvedas tā, it kā viss, ko tā dara, ieskaitot civilo objektu bombardēšanu, ir kaut kas pašsaprotams un normāls, bet tiklīdz kaut ko līdzīgu izdara Ukraina, tā uzreiz tiek celta milzu brēka. Tiek sasaukta ANO Drošības padomes sēde, tiek runāts par teroristiskiem uzbrukumiem, izskan aicinājumi pasaules sabiedrībai nosodīt Ukrainas pastrādātos “noziegumus” un tamlīdzīgi.
Jāsaka godīgi, Krievijai tieši propagandas sfērā ir labākie rezultāti. Piemēram, terora akts Maskavā, arēnā “Krokus”, tika starptautiski plaši pieminēts ar klusuma brīžiem ne tikai ANO mītnē, bet pat Latvijas Saeimā. Neģēlīgais raķešu trieciens pa bērnu slimnīcu Kijivā nekādus klusuma brīžus nekur ārpus Ukrainas neizpelnījās. Šādi Krievijas realizēti terora akti pasaulē par īstiem terora aktiem uzskatīti netiek. Nav šaubu, ja Ukrainas raķete trāpītu Maskavas (tieši Maskavas, nevis kādas nelielas provinces pilsētas) lielākajā bērnu slimnīcā, tad izceltos tāda kaukšana pa visu pasauli, ka negribas pat iedomāties. Turklāt ar ļoti smagām sekām Ukrainai, jo daudzi patiešām varētu sākt domāt, ka tas jau tāds divu necilvēcīgu režīmu karš savā starpā par to, kurš lielāks neģēlis.
Tas, ka Krievija šādas nelietības dara burtiski katru dienu, tās tēlu ietekmē salīdzinoši maz. Joprojām ārpus Eiropas Krievija tiek uztverta kā pretstats “sliktajai” Amerikai un visu “nabadzīgo” (atpalikušo) valstu aizstāve. To pats esmu piedzīvojis, runājot ar vietējiem gan Āfrikā, gan Āzijā.
Krievijas pastrādātie noziegumi Ukrainā šo attieksmi izmaina maz, jo šādi noziegumi daudz kur pasaulē tiek uztverti ar zināmu sapratni. Slikti, bet pēc būtības normāli. Cilvēks jau nav nekāds ideāls. Grēcīgs. Tāpēc uz viņu “sliktajiem darbiem” pievērsim acis. Galvenais, ka Krievija stāv pretī nīstamajai Amerikai.
Vai Ukrainas iebrukums Kurskas apgabalā kaut ko maina šajā izpratnē? Noteikti. Cilvēki instinktīvi novēršas no vājākajiem. Viņi tos var žēlot, viņiem palīdzēt, bet viņi negrib ar vājākajiem stāvēt ilgstoši blakus. Viņi grib būt kopā ar stiprākajiem. Ar uzvarētājiem. Ukrainas neveiksmes frontē izraisīja “nogurumu” ne tikai Ukrainā, bet arī Rietumos. Arvien biežāk izskanēja aicinājumi uz “sarunām”, neprecizējot, kas ar tām tiek domāts, jo no Kremļa puses nekādi, pat mazākie mājieni par īstām sarunām nekad nav izskanējuši.
Putina, Lavrova un citu Kremļa runasvīru apgalvojumus, ka viņi ir gatavi sarunām, nedrīkst uztvert burtiski. Putins ir gatavs nevis sarunām, bet gan Ukrainas kapitulācijai. Viņš nekad nav atcēlis savus sākotnējos plānus par Ukrainas demilitarizāciju un denacifikāciju, kas Putina valodā nozīmē Ukrainas valstiskuma likvidāciju.
Kremļa iecelts “prezidents”, pilnīgi paklausīga Augstākā Rada, Maskavas kontrolēta armija un visa pārējā valsts pārvalde. Ukrainas kā patstāvīgas valsts izbeigšanās ar sekojošu teroru pret jebkādām ukraiņu patriotisma izpausmēm. Tāda ir Ukrainai paredzētā nākotne Kremļa interpretācijā, un šis redzējums ik dienas tiek atkārtots TV propagandas naida vakaros.
Ja Ukrainai izdosies kādu laiku noturēt šo placdarmu Kurskas apgabalā, tad tas būs ne tikai smags trieciens Krievijas un tās diktatora Putina prestižam, bet pacels arī Ukrainas akcijas nosacītajā politiskajā biržā.
Ukraina kārtējo reizi atgādina, ka tā ir patstāvīgs spēlētājs, ar kuru jārēķinās. Tā var ne tikai aizstāvēties, bet arī uzbrukt. Tajā skaitā Krievijas teritorijā. Ja jūs iebrūkat mūsu valstī, tad mēs jūsu. Dots pret dotu. Pietiek pildīt vardarbības upura lomu. Arī mēs varam varmākam iesist pretī. Līdz šim tas ne reizi nav tik uzskatāmi ticis nodemonstrēts kā šajās dienās.
