Parīzes olimpisko spēļu atklāšana sacēlusi plašu diskusiju sociālajos tīklos par publisko izrāžu pieļaujamības robežām. Vieniem šī atklāšanas ceremonija šķita krāšņākā, oriģinālākā un interesantākā visā olimpiskās kustības vēsturē, bet citiem kā perversitātes un nenormālības triumfa parāde.
Šoreiz nevērtēšu šīs Parīzes izrādes mākslinieciskās kvalitātes, jo tas nav šī raksta mērķis. Turklāt, lai arī esmu vairāk nekā vienu grāmatu par kultūras vēsturi izlasījis (kāpēc to pieminu, nedaudz vēlāk), sevi neuzskatu par tādu nozares ekspertu, lai sniegtu nopietnu šīs ceremonijas vērtējumu. Tāpēc vairāk gribu runāt ne tik daudz par pašu izrādi, cik par šo “pēcspēles” diskusiju, ja tā to var saukt, sociālajos tīklos.
Uzreiz jāsaka, ka nevaru piekrist tiem, kuri Parīzes performancē saskata bezmaz vai pasaules gala tuvošanos un cilvēces morālo katastrofu. Manā skolas laikā - pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados - ārkārtīgi populārs bija Eliss Kūpers un grupas “Slade”, “Black Sabath”, “Kiss”, “Sex Pistols”. Katrs var ieiet “You Tube”, paskatīties šo grupu priekšnesumus un pēc tam atbildēt uz jautājumu: kas šajos piecdesmit gados mainījies un, galvenais, uz kuru pusi? Tā laika sievišķīgā vīriešu mode ar gariem, cirtainiem matiem, dažādiem spīguļiem, zābakiem uz papēža un biezas platformas ir pilnīgs antipods šodienas militāri izskūtajiem deniņiem, pakaušiem, eiropiešu garajām “musulmaņu” vai vikingu bārdām un vīrišķīgi atturīgajiem tērpiem.
Līdz ar to uzskatīt, ka šodienas “perversā” māksla ir kaut kas nebijis un unikāls, ir ignorēt pasaules attīstības vēsturi. Tieši tāpat kā domāt, ka tagad esam sasnieguši kaut kādu īpašu sociālā taisnīguma, vienlīdzības un inkluzivitātes līmeni. Visas šīs lietas atrodas nemitīgā dinamiskā attīstībā, kad viena veida netaisnīgumu, nevienlīdzību un atstumtību nomaina jau cita. Tie, kas vēl vakar bija “zirgā”, šodien jau jūtas “apdalīti”. Un otrādi. Vakardienas apdalītie ir šodienas pirmajās rindās, kā to parādīja arī minētā performance Parīzē.
Arī ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa izvirzīšanās politiskās skatuves avanscēnā ir tās pašas sociālās dinamikas rezultāts. Lai kā to kādam negribētos atzīt, Tramps pilda šī brīža sociāli atstumto aizstāvja funkcijas. Viņš objektīvi pārstāv tos sociālos slāņus, no kuriem novērsušies vadošie mediji, autoritatīvākie viedokļu līderi un politiskās šķiras pamatplūsma.
Tieši šī jaunā “apspiesto” šķira ir tā, kuru Parīzes performance aizskāra. Un ne bez pamata. Turklāt aizskāra ne tik daudz izrādes režisori, cik gan tā sabiedrības daļa, kura nevarēja neizmantot šo pasākumu, lai kārtējo reizi augstprātīgi nepatīksminātos, izrādot savu iedomātā pārākuma sajūtu pār “atpalikušajiem otrās šķiras pilsoņiem”.
Uzskatāms šīs sociālās pakāpšanās uz citu pleciem piemērs ir LETA redaktores Anastasijas Tetarenko-Supes ieraksts tviterī: “Visiem tiem, kas te smird par “izvirtībām” un civilizācijas bojāeju olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā - lūdzu, izlasiet savā dzīvē kaut vienu grāmatu par kultūras vēsturi. Tukšpaurība un tumsonība, protams, ir svarīga vidējā #vissirslikti apoloģēta iezīme, bet varbūt tomēr!?”
Atstāsim aiz iekavām šīs personas leksisko izvēli. Arī tā pastāsta daudz. Varbūt pat pārāk daudz. Šajā ierakstā, kuru šeit minu tikai kā vienu no daudzajiem, iezīmējas pats šīs publiskās “diskusijas” diskurss. Kamēr vieni apspriež pašu ceremoniju un norāda uz tās ideoloģisko (DEI - diversitāte, vienlīdzība, inkluzivitāte) pārsātinājumu, otri apspriež vai drīzāk ieņirdz par tiem, kuriem šī ceremonija neizraisīja īpašu sajūsmu. Tie savā “tumsonībā” un “tukšpaurībā” “smirdot”, “nevienu grāmatu par kultūras vēsturi neesot lasījuši” un, kā atzīmēja kāds cits pašieceltais pie “augstās kultūras piederīgais”, nievīgi tiek saukti par “krišjāņiem no laukiem”. Trūka vēl tikai Hilarijas Klintones slavenā, viņu pašu gan pazudinošā “nožēlojamību groza” (basket of deplorables).
Protams, šim sadalījumam nav nekāda sakara ar šīs “diskusijas” dalībnieku patieso kultūras, estētikas vai vēl jo vairāk ētikas līmeni. Ja arī šeit ir kāda korelācija, tad tikai tāda, ka tie, kas sevi gribētu nostādīt pašiedomātā kultūras “sapratēju” pauguriņa virsotnē, patiesībā šādi demonstrē, ka atrodas nevis kaut kur augšā, bet gan dziļi lejā. Vismaz ētiskā ziņā. Pamatošu, kāpēc.
Tāpēc, ka cilvēki, par kuru māksliniecisko kompetenci, erudīciju, gaumi nav ne mazāko šaubu, jo viņi to pierādījuši ar saviem darbiem un statusu profesionālās aprindās, publiski uzvedas pavisam citādi. Šie cilvēki sniedz savu profesionālo vērtējumu par pasākumiem, izrādēm, mākslas darbiem bez augstprātīgām norādēm par citu “atpalicību”. Viņu vērtējumiem var piekrist vai nepiekrist, bet viņi šādu uzpūtīgu vīpsnu, iesakot “izlasīt kaut vienu grāmatu par kultūru”, nekad neatļautos paust. Tāpat kā kādu saukt par “krišjāni no laukiem”, kurš ar savu atpalicību “smirdinot” gaisu. Citu nolicēji un apņirdzēji jau pēc definīcijas nevar būt nekādas morālās vai kultūras autoritātes. Mūsdienas tādus sauc par prastiem “bullijotājiem”.
Es apzināti atturējos šo olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju vērtēt no politiskā un ideoloģiskā aspekta, jo tur viss tāpat skaidrs un diez vai kādam kaut kas vēl īpaši jāpaskaidro. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem gribas visu graut un kaut ko dekonstruēt. To tagad vasarā var lieliski redzēt pludmalē. Ir tie, kuri jūras malā ceļ smilšu pilis, bet ir tie, kas nāk un ar īpašu prieku šīs pilis sabradā. Vēl paņirgājoties par tiem, kas tās cēluši.
