Izbeidzies vēl viens drukātais laikraksts latviešu valodā – “Ludzas Zeme”. Varētu jau teikt, nuja, tādi laiki. Pasaule iet uz digitalizāciju. Kurš šodien vairs lasa avīzes drukātā formā? Vēl jo vairāk dziļā provincē, latviešu valodā.
“Ludzas Zemes” slēgšana šajā gadījumā jāuztver drīzāk kā simboliska parādība. Vēl viens solis drukātā vārda noiešanai no vēstures skatuves. Arvien tālāk un tālāk dibenplānā. Lielām tautām un valodām tas varbūt nav tik sāpīgs un ilgtermiņā bīstams process, bet tādām pasaules mērogā nelielām valodām kā latviešu valoda tas var izrādīties trieciens, no kura valoda var arī neatgūties.
Jau tagad digitālajā vidē redzam izteiktu valodas noplicināšanos. Valodas primitivizācija notiek gan leksiski, gan stilistiski. Drukātā valodas forma ilgus gadus uzturēja šo valodas plašumu un stilistisko (literāro) labskanību, taču tagad viss reducējas uz pārsimt vārdiem, kurus vēl biezā slānī papildina anglicismi, saīsinājumi un emociju zīmes.
Sociālo tīklu un digitālo viedierīču straujā, visaptverošā izplatība ir radījusi rakstošajiem medijiem grūtus laikus. Tas vēl būtu maigi teikts. Cilvēki lasa arvien mazāk, informāciju grib saņemt arvien īsākā formā, un prasības pēc kvalitātes (visplašākajā nozīmē) būtiski mazinās. “Piekasīgi” valodas estēti var norādīt uz neveikliem virsrakstiem, literāri samocītiem tekstiem, bet lasītāju “masas” tas tikpat kā neuztrauc. Galvenais, ka vispār var saprast, kas domāts. Īsi un ātri.
Šīs tendences parādījās ne vakar. Runas par drukāto mediju norietu un drīzu izbeigšanos parādījās jau sen. Pēc viedtelefonu parādīšanās 2007. gadā drukāto mediju liktenis faktiski tika izšķirts. Iespējams, pasaulē arī
nākotnē paliks atsevišķi lielie mediji, kuri turpinās iznākt drukātā formā. Līdzīgi kā joprojām tiek izdotas vinila skaņuplates un ražoti šo plašu atskaņotāji. Taču tie ir nišas produkti atsevišķiem cienītājiem.
Apzinoties drukāto (rakstošo) mediju nozīmi valodas stiprināšanā un saglabāšanā, Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) paspārnē tika izveidots Mediju atbalsta fonds (MAF). Par to, kāpēc MAF tika izveidots pie SIF un kādas ir SIF funkcijas Latvijas politiskās varas konstrukcijā, mēs vēl parunāsim citā rakstā. Šoreiz tikai norādīsim, ka MAF ir viens no “Vienotības” varas stūrakmens - SIF - atzariem. Tas īsteno šobrīd Latvijā valdošajai politiskajai šķirai pietuvinātu politiku.
Jau minētajai “Ludzas Zemei” šogad MAF piešķīra naudu ievērojami mazāk, nekā tika pieteikts iesniegtajos projektos. Septiņos projektos kopā prasīja 110 000 eiro, saņēma 11 000 eiro, kas bija nepietiekami, lai varētu izdot laikrakstu bez zaudējumiem. Tāpēc tagad tas savu darbību ir izbeidzis. Iepriekšējos gadus MAF atbalsts vidēji esot bijis ap 50 000 eiro.
Neņemos apgalvot, ka šis piešķirtās naudas samazinājums saistīts ar kādiem politiskiem vai ideoloģiskiem faktoriem. Visdrīzāk naudas piešķīrējiem “Ludzas Zemes” problēmas vienkārši bija vienaldzīgas. Kāpēc jādod nauda kaut kādam tālam provinces izdevumam ar nelielu tirāžu, neskaidru ideoloģisko nostāju un politiski nelielu ietekmi, ja naudu var iedot ideoloģiski tuvākiem un ietekmīgākiem izdevumiem.
Kas tad ir tie naudas devēji, un pēc kādiem kritērijiem viņi to sadala? Ja nauda netiek dalīta pēc kādiem stingri tehniskiem kritērijiem, tad no lielākas vai mazākas subjektivitātes nekādi neizbēgt. Var jau teikt, ka ir nolikums, kurā it kā noteikti naudas piešķiršanas kritēriji, taču tā ir vistīrākā atruna, jo pateikt, kas ir “sabiedriski nozīmīgs, informatīvi izglītojošs saturs”, bet kas nav, var tikai subjektīvi.
Piemēram, interneta portālam “TVNET” ir piešķirti 25 000 eiro projektam “Slavens. Talantīgs. Nodzēries”. Par šo naudu paredzēts veidot sešus video sižetus par pazīstamiem, talantīgiem cilvēkiem, kuri saskārušies ar dzeršanas postu. Pieļauju, ka šie sižeti varētu būt interesanti un pat pamācoši. Taču kāpēc šādu materiālu portālam negatavot par savu naudu? Kāpēc tas būtu jāfinansē MAF?
Arī cits šī paša portāla projekts “Raganu medības” par “internetā plaukstošajiem ezoteriskajiem biznesiem” varētu būt sabiedriski interesants, ar zināmu izglītojošo slodzi, bet atkal: kāpēc šāda faktiski “vieglā” informācija jāfinansē no MAF? Kā lai neatkaujas no domas, ka portāls visai dāsni finansēts (tam kopumā piešķirti 103 075 eiro) tieši tāpēc, ka tā redakcionālā politika ir tuva SIF un valdošās politiskās šķiras ideoloģiskajai nostādnei?
Tam pašam izdevējam ir projekts par sportu cilvēkiem ar invaliditāti. Par to, ka šādām ziņām ir nepieciešams finanšu atbalsts, šaubas nerodas, jo informatīvās pārpilnības apstākļos tās “sevi neatpelna”. Tur jautājumu nav. Tāpat nevēlos kaut ko pārmest konkrētajam izdevumam. Katrs medijs var iesniegt, kādus vien projektus grib. Ne jau viņi paši šo naudu sev piešķīra.
Kopējo ievirzi, kam dot, bet kam nedot, nosaka projektu vērtēšanas komisija. Tā sastāv no pieciem augstskolu pārstāvjiem, kas pārstāv mediju un komunikāciju programmas, diviem mediju nevalstisko organizāciju pārstāvjiem - viens no Mediju ētikas padomes un viens no Baltijas izcilības centra, viens Kultūras ministrijas deleģēts pārstāvis, divi no
Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) un viens fonda pārstāvis, kurš komisijas darbu organizē un vada, bet balsošanā nepiedalās.
Komisija ir pietiekami daudzskaitlīga, lai katrs varētu it kā aizslēpties aiz citu mugurām un teikt: es jau neko, tas bija komisijas lēmums. No otras puses, kopējā ievirze ir tāda, ka komisijā (vismaz šobrīd, kad Kultūras ministrija ir “Progresīvo” pārraudzībā) balsu pārsvars pārliecinoši ir “Vienotību” un tās satelītus pārstāvošās ideoloģijas pusē. Rezultātā nauda tiek dāsni piešķirta tādiem izdevumiem kā žurnāls “Ir”, “TVNET” un citiem, kas pazīstami ar savu kreisi liberālo ievirzi. Savukārt izdevumiem ar nacionālkonservatīvāku ievirzi - “Neatkarīgā”, “Diena” un citiem - nauda piešķirta netiek. Nemaz.
Vienmēr var teikt, ka nauda tiek piešķirta politiski un ideoloģiski neitrāli. Projekti neesot bijuši pietiekami labi, “sabiedriski nozīmīgi”, tehniski nepilnīgi izstrādāti vai neatbilstīgi nolikumam. Iespējams, ka tā, jo arī projektu rakstīšanā ir jābūt noteiktām iemaņām. Ne reizi vien esmu ironizējis, ka “projektu rakstīšanas” mācību programma varētu būt šodienas augstskolās viena no pieprasītākajām, jo ir izveidojies plašs sabiedrības slānis, kurš no šīs “projektu rakstīšanas” vien dzīvo. Galvenais zināt, kur, kā un kad iesniegt savu projektu.
Šajās dienās pavīdēja ziņa, ka laikraksts “Diena” iesniedzis tiesā prasību pret MAF par to, ka viņiem visi iesniegtie projekti noraidīti. Tiesa šo jautājumu skatīs no tīri formālās puses, un grūti iedomāties, ka tādi “birokrātisko lietu” speciālisti, kādi strādā SIF un MAF, būtu pieļāvuši formālas neprecizitātes projektu noraidīšanas pamatošanā.
Visticamāk, juridiski viss tur būs kārtībā, jo lietas būtība jau nav ne juridiskajā, ne birokrātiskajā plaknē. Lietas būtība ir ideoloģiski politiskajā plaknē. Var pat teikt, cilvēciskajā. Galvenais ir princips - naudai jāpaliek “ģimenē”. Nauda tiek dota savējiem, ne svešiem.
