Ar Kremļa "opozicionāriem" ir trakāk, nekā varēja domāt

© SCANPIX/AFP

Pagājušajā nedēļā notika vēsturiska ieslodzīto apmaiņa. Desmit Kremļa slepkavas, spiegus, hakerus un diversantus, kuri sēdēja Rietumu valstu cietumos, apmainīja pret 16 ASV, Vācijas un Krievijas pilsoņiem. Ārzemniekus Krievijas režīms bija sagrābis kā ķīlniekus un uz pilnībā vai daļēji safabricētu apsūdzību pamata turēja cietumos. Krievijas pilsoņi bija vairāk vai mazāk pazīstami cīnītāji pret Putina varu.

Trīs no šiem Putina politiskajiem pretiniekiem piektdienas vakarā Bonnā Vācijā sarīkoja preses konferenci, kurā pateicās visiem, kas noorganizējuši šo apmaiņu, pastāstīja par šīs apmaiņas detaļām no sava skatu punkta un izklāstīja savu politisko redzējumu par pasaulē notiekošo. Šie trīs bija: divreiz ar “Novichok” indi indētais, nelokāmais režīma pretinieks Vladimirs Kara-Murza, politisko opozicionāru neformālajā rangu sarakstā otrais pēc cietumā noslepkavotā Alekseja Navaļnija, Iļja Jašins un nedaudz mazāk pazīstamais Krievijas disidents, biedrības “Atvērtā Krievija” dibinātājs Andrejs Pivovarovs.

Skatījos viņu preses konferenci tiešraidē TV “Deutsche Welle” kanālā, un pirmā doma, kas nāca prātā: labāk viņi nemaz nebūtu šo preses konferenci rīkojuši un vēruši vaļā mutes. Tā kā pret viņiem visiem, īpaši pret Kara-Murzu, izjutu zināmu cieņu par viņu drosmi un vīrišķību, šķita: kāpēc gan tā graut savu autoritāti?

Lielie “cīnītāji” skandē Kremļa dziesmu

Bonnā skanēja “riktīgu” Kremļa “noderīgo idiotu” standartfrāzes: Putins neesot visa Krievija, tāpēc vajagot mīkstināt sankcijas pret Krieviju, jo no tām ciešot “parastie” krievi. Sankcijām jābūt vērstām tikai pret Putinu un viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem, jo sankcijas pret Krieviju tikai vairojot atbalstu Putinam un tādējādi stiprinot režīmu. To, ka sankciju mērķis ir mazināt Krievijas iespējas turpināt agresīvo karu pret Ukrainu, “opozicionāri” pat nepieminēja.

Pivovarovs aicināja Rietumus paplašināt vīzu izdošanu Krievijas pilsoņiem, lai visi režīma pretinieki (un līdz ar viņiem arī visi spiegi, diversanti, slepkavas un tamlīdzīgi nelieši) varētu vieglāk tikt Rietumos. Jašins uzsvēra, ka esot no Krievijas deportēts nelikumīgi, esot pretojies šai apmaiņai, un pat rādīja iesniegumu ieslodzījuma pārvaldes vadībai ar prasību neiekļaut viņu nekādu ieslodzīto apmaiņu sarakstā. Jašins vairākkārt atkārtoja, ka viņa mērķis esot atgriezties dzimtenē.

Savu turpmāko dzīvi viņš veltīšot, cīnoties par miermīlīgu, plaukstošu, brīvu un laimīgu Krieviju. Uz konkrētu jautājumu, kā šī viņa “cīņa” izpaudīsies, ne viņš, ne pārējie “cīnītāji” neko jēgpilnu pateikt nevarēja. Atbilžu vietā tukša pļāpāšana. Reāla kara laikā pat ne mazākā mājiena par īstu cīņu ar ieročiem rokās; par atbalstu Ukrainas armijai, kura vienīgā reāli cīnās ar Putina režīmu.

Kara-Murza katru reizi, kā tika pie mikrofona, nenogurstoši atkārtoja: neticiet Putinam un viņa propagandai, kura apgalvojot, ka Putins un Krievija esot viens un tas pats. Tiesa, pat Kara-Murza neatļāvās šo frāzi turpināt un apgalvot, ka Putins un Krievija ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Tas jau pārāk atgādinātu frāzi: ziniet, Hitlers un SS bija pavisam kas cits nekā Vācija 1933.-1945. gadā. Bombardējiet Hitleru, neaiztieciet Vāciju. Kara-Murza visticamāk, vismaz zemapziņas līmenī, saprata, cik samāksloti un melīgi skan šis Putina un Krievijas nošķīrums.

“Opozicionāri” palikuši tālu vakardienā

Šī Krievijas režīma pretinieku preses konference atstāja ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Izskatījās, ka cilvēki, sēžot cietumā, nevis nostiprinājušies savā pārliecībā, bet gan sasirguši ar “Stokholmas sindromu”, sākuši meklēt visādus attaisnojumus gan savas valsts agresīvajai politikai, gan arī paši savam “mīkstumam”. Šo bijušo sirdsapziņas gūstekņu performanci precīzi raksturoja krievu “dvēseles” pazinējs, kādreizējais impērists un šovinists (zina drēbi no iekšpuses), huligāniskās žurnālistikas izcilnieks Aleksandrs Ņevzorovs:

“No pašiem pirmajiem vārdiem kļuva skaidrs, ka visi trīs saglabājuši neskartu savu apbrīnojamo aklumu un naivumu. Lai gan viņus pašus jukusī Krievija gandrīz vai līdz nāvei sakodusi - viņi dzīvo ticībā, ka tās trakums ir tikai muļķīgs negadījums.

Jaunizceptie mocekļi tic kaut kādai iedomātai “brīvai un laimīgai Krievijai”. Tam, ka “Krievija - tā ir eiropeiska valsts”. Bet Putins - nejaušs pārpratums; sekas tam, ka vienkārši “ar lukturīšiem nepietiekami paspīdināja” un “gaisa baloni protesta gājienos bijuši pārāk mazi”. Citiem vārdiem, tika piedāvāts tas pats tradicionālais maņilovščinas un bezjēdzību komplekts, pret kuru realitāte jau sen kā noslaucījusi savas asiņainās kājas.”

Jašina, Pivovarova un Kara-Murzas preses konference uzskatāmi parādīja jau agrāk nojaušamo: Krievijā nav un tuvākajā nākotnē nav gaidāma tādas politiskās figūras parādīšanās, kas skaidri un gaiši pateiktu: “Problēma nav tikai Putinā, problēma ir mūsos visos.” Tas ir, Krievijas iedzīvotāju burtiski iedzimtajā šovinismā, impērismā un neremdināmajās alkās pēc “varenības”.

Šī preses konference parādīja, ka lai cik Putina pretinieki stipri nīstu pašu Putinu, viņi vienmēr paliks Krievijas pusē, lai kāda arī šī Krievija nebūtu. Pat ja tā nogalina tās kaimiņus, okupē svešas teritorijas un atbalsta teroristiskus režīmus citur pasaulē. Un vienmēr atradīs attaisnojumu šai savai attieksmei. Tāpēc šo “opozicionāru” izteikumiem nevienu nevajadzētu apmānīt. Varbūt viņi arī ir Putina pretinieki, bet viņi nevar būt nekādi Krievijas apdraudēto kaimiņu draugi.

Reālās un iedomu pasaules sadursme

Par šiem Putina režīma pretiniekiem un viņu izteikumiem varētu arī nerunāt, ja vien, skatoties uz viņiem, acīs nekristu tā nepatīkamā patiesība, ka tieši ar tādiem pašiem “noderīgajiem idiotiem”/krievmīļiem ir pilna Latvijas valdošā politiskā šķira. Uzsveru, valdošā un dominējošā ar sabiedriskajiem medijiem priekšgalā.

Kāda ir šo “noderīgo idiotu” pamatpazīme? Tā, ka viņi dzīvo iedomātā pasaulē, kas darbojas pēc viņu pašu izdomātajiem “pareizajiem” likumiem. Šajā pasaulē realitāte, ja tā neatbilst šiem izdomājumiem, tiek ignorēta. Patiesā pasaules aina tiek apzināti neredzēta, jo galva ir smiltīs un uz acīm virtuālās realitātes brilles, kas rāda vēlamo pasaules bildi.

Kā tas izpaužas? To skaidri formulē izcilais Ukrainas žurnālists, politiskais analītiķis Vitalijs Portņikovs: “Es visus šo cilvēkus [Kremļa opozicionārus] pazīstu jau gadiem ilgi. Viņi ir mūžīgi iekapsulējušies. Vai nu Dārzu bulvāru loka krātiņā, vai arī savu personisko priekšstatu krātiņā, praktiski izolēti no pašu valsts realitātes. Tāpēc tas pats “parastais” Krievijas pilsonis, par kura interesēm viņi it kā iestājas, nesaprot, kas viņi tādi ir un ko viņi vispār grib. Un ne jau tāpēc, ka šis “parastais” pilsonis netiek pie objektīvas informācijas. Nē, tiek. Mēs visi dzīvojam 21. gadsimtā. Bet gan tāpēc, ka Vladimira Putina uzskati un priekšstati par realitāti “parastajam krievam” ir krietni tuvāki nekā Krievijas opozicionāru uzskati un priekšstati. Krievu tautas balsī runā tieši Vladimirs Putins, nevis Vladimirs Kara-Murza. Lai gan varbūt daudziem gribētos, lai būtu citādi, bet citādi tas ir tikai Vladimira Kara-Murzas galvā. Realitātē mēs redzam pavisam citu attīstības virzienu un ne jau pirmo gadu desmitu.”

Portņikovs, kurš vēl no pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem strādājis Maskavā un visos vēlākajos notikumos bijis aculiecinieks no iekšpuses, norāda, ka jau kopš pirmās dienas, kad 1991. gada nogalē tika pasludinātas PSRS pastāvēšanas beigas, “cilvēki, kuri redzēja Krievijas attīstību pēc Eiropas parauga, bija absolūts mazākums. Līdzpilsoņi viņus nievīgi dēvēja par “demšizu”. Ir cilvēki, kuri Krieviju redz kā jauno Ķīnu, kur valdošā elite kontrolē ekonomiku un vienlaikus auglīgi sadarbojas ar Rietumiem. Tie ir cilvēki, kuri veica 90. gadu reformas. Arī viņu nav nemaz tik daudz, bet viņi vismaz negribēja karu, bet gan liberālo impēriju. Tas ir, mierīgu zaudēto teritoriju integrāciju, taču arī viņi netaisījās atteikties no Krievijas impēriskās pagātnes un šīs pagātnes pārvēršanas nākotnē. Bet ir lielā inertā masa, kurai ar eiropeisko izvēli nav nekāda sakara un kurai nav nekādu tiesību. To šīs tiesības arī nemaz neinteresē, un tā kompensāciju par savu verdzisko pagātni, tagadni un, ticiet man, nākotni redz vardarbībā pret citām tautām. Tas vienmēr ir veidojis Krievijas valstiski politisko un arī kultūras vēsturi.”

Tie, kas sekojuši līdzi Krievijas politiskajai evolūcijai, zina, ka tā dēvētie opozicionāri ir bijuši mūžīga apsmiekla objekti pašā Krievijā, kurā viņus nekad īpaši neviens nav ņēmis vērā. Toties pret viņiem ar zināmu cieņu izturējās Rietumos, uzskatot par reālu spēku, kurš stāv pretī Putinam. Tagad viņi ir sevi parādījuši kā pēdējie nelgas arī daļā Rietumu politiski aktīvās sabiedrības. Vismaz tajā daļā, kas dzīvo realitātē, nevis kā Kara-Murza & Co savos priekšstatos par realitāti, un tajā pasaulē, kura eksistē tikai viņu pašu galvās.

Diemžēl situācijā, kad pasaule arvien vairāk atgriežas uz “grēcīgās zemes”, daudzi Rietumos un arī pie mums turpina dzīvot savā jaukajā, rožainajā iedomu pasaulē. Jo ilgāk šie sapņotāji/teorētiķi noteiks dienas kārtību, jo lielākus panākumus gūs reālisti/ciniķi. Ļaunumam pretī jāliek spēks, nevis tukšas pļāpas un pārgudri spriedelējumi.

Komentāri

Šonedēļ apritēja gads, kopš Argentīnas prezidenta amatā stājies Havjērs Milejs. Par viņa ekonomisko reformu panākumiem un grūtībām varbūt citu reizi, bet šoreiz parunāsim par citu viņa politiskās programmas stūrakmeni – valsts birokrātiskā aparāta fundamentālu samazināšanu. Kontekstā ar to, vai viņa metode ir izmantojama Latvijas realitātē.

Svarīgākais